Lāčplēsi, kur tu esi?
Izlasīju no Marka Tvena, ka Kristus, ja būtu piedzimis šodien, nebūtu kristietis. Ienāca prātā, ka Lāčplēsis šodien varētu būt niks (lāčplēsis), kurš gatavs ar muti pārplēst visus, kas vien domā citādi nekā šis. Savukārt cits niks (andrejs pumpurs) tad varētu apkopot visus šī lāčplēša vēstījumus un sacerēt jaunu varoņeposu, par ko sajūsminātos nākamās paaudzes, kuras lāci un varoni būtu redzējušas tikai virtuālajā īstenībā.
Bet Aleksandrs Dimā savulaik dzēra vīnu ar savu draugu Emīlu Bertrānu Šeratjē un saderēja ar viņu, ka ir pietiekami talantīgs, lai padarītu prastu laupītāju par paaudzes ideālu. Tā no izspiedēja un marodiera radās d’Artanjans. Tas jau ir tuvāk mūsu īstenībai. Latvijā, spriežot pēc vietējo TV kanālu programmām, ir iecienīti Krievijas seriāli, kuros galvenais varonis nereti ir cēlsirdīgs bandīts. Es te saskatu zināmu mēģinājumu izskaistināt, padarīt bezmaz varonīgu tās politiskās un saimnieciskās elites portretu, kura sirgst ar korupciju un valsts izmantošanu. Sak, nav jau tik traki. Katrā no mums mīt kukuļņēmējs d’Artanjans vai de Onorē (cēlais Atoss), kurš tā vietā, lai atdotu parādus, nogalināja savus kreditorus dueļos. Ar to gribu sacīt, ka pat Holivudas, literārie varoņi mēdz būt taisīti no skeletiem skapjos. Sablefotie varoņi. Varbūt tie var iedvesmot Lāčplēsim, bet nespēj to aizstāt.
Es gan lasīju, ka varoņa meklējumus nosaka vispārējais morāles stāvoklis sabiedrībā. Iespējams. Bet vēl es lasīju, ka mūsu dzīves un priekšstatus par varonību ietekmē kultūras izsniegtie šabloni. Šajā ziņā es atzīstu par labiem darbiem, piemēram, Rīgas sargus vai Sapņu komandu. Kaut vai tāpēc, ka šo filmu autori ir pārcēluši pašaizliedzīgas darbības vidi no zirnekļcilvēka vai Džeisona Borna rīcības telpas Latvijas vēsturiskajā vidē. Taču es nevēlos saprast to, ka šeit mums patlaban izsniegtie kultūras šabloni faktiski neiztirzā mūsdienu Latvijas sabiedrības morāles, vērtību stāvokli. Nav runa par mākslu, kurai atļauts viss. Runa ir par kultūrpolitiku, kuras pamatuzdevums, manuprāt, ir rūpēties par tautas kvalitāti. Diemžēl mūsu saprašanai piedāvātie kultūras šabloni patlaban ne mazākā mērā netiecas konfrontēt, piemēram, ar to, ka vara ar savu reālo paštēlu tiecas samaitāt mūsu attiecības ar dzimteni. Vara itin kā nostājas starp cilvēku un dzimteni, atsvešina, nevis saliedē vienam un otrai būtisko. Cik nav dzirdēts: ja es būtu zinājis, ka būs tā, kā ir, nebūtu gājis uz barikādēm… U.tml. Gan jau būtu gājis un pietiekami nopietnā brīdī, kad dzimtene stāv pāri visam un murmuļi pie varas ir nebūtiski, pat atdevis dzīvību. Bet tas, ka varas kvalitāte spēj varoņu rindas vai nu vairot, vai retināt, arī ir skaidrs.
Taču! Neraugoties uz to, man nenāk ne prātā teikt, ka Lāčplēsis, ja viņš būtu piedzimis šodien, nebūtu varonis. Neraugoties uz to, ka bērnībā, kad, salasījies pasakas, mēģināju pārplēst pūkainu radījumu ar stikla acīm, netiku godāts kā varonis, bet dabūju no mammas pa mizu. Neraugoties pat uz to, ka, vērojot mūsu protagonistus, mūsu līderus, nereti liekas – nav varoņu laiks. Jo es zinu cilvēkus, kuri ziedojuši savus mērķus sveša bērna izdzīvošanas dēļ. Es pazinu cilvēku, kurš deva priekšroku tam, lai dzīvo cits, nevis viņš pats. Es zinu mammas, kuras veic neiedomājamo (arī pazemojoties) savu bērnu dēļ. Var teikt, ka es zinu lērumu cilvēku, kuri pārplēsuši paši sevi sava tuvāka, savu mērķu vai, lai cik dīvaini liktos, sava goda dēļ. Bet, ja tādus ļaudis zinu es viens, tad tas nozīmē, ka tādus savā tuvumā zina arī katrs cits. Un tas nozīmē, ka Lāčplēsim, tam Lāčplēsim, ko mēs domātu esam visas tautas varoni, durvis mūsu sirdīs ir vaļā. Es nezinu, vai mēs viņu pazīsim, bet durvis ir vaļā.
Vēl es viņdien garāmbraucot redzēju, kā padzīvojuši cilvēki nomaļā vietā mazgā pieminekli kritušajiem. Vēl es zinu, ka Augšāmcelšanās draudze gādā, lai Lāčplēša ordeņa kavalieres Elzas Žiglēvicas kapavieta Lielajos kapos ir allaž sakopta. Utt., u.tml. Varbūt ar atmiņu un piemiņu vien nepietiek, lai pienāktu varoņu laiki. Bet, ja atmiņas un piemiņas nebūs, nākamie varoņi var izrādīties mums pilnīgi sveši.