Satversmes tiesas spriedums pensiju samazinājuma lietā ir tiesas (!) spriedums. Tātad – pat sabiedriskai domai tas nav sniedzams atšķaidīts ar politiskiem, partijiskiem, sociāliem u.tml. sentimentiem vai – pretēji – mēsliem.
It kā šis ir visiem zināms, tomēr ST, manuprāt, vajadzētu nākt klajā ar kvalificētu publisku sprieduma komentāru. Tas svarīgi, lai vienkāršā valodā pamatotu, ka Temīda šajā gadījumā sprieda tiesu pēc būtības, nevis taisīja spriedumu sabiedrības vai kāda cita spiediena iespaidā. Tas vajadzīgs, lai izslēgtu spekulācijas, kuras ST prieku par godam padarītu darbu mēģina iztaisīt par seklu iztapšanu stulbās sabiedrības iegribām. Par ST politizāciju (sk., piemēram, A. Ozoliņš, citadiena.lv).
Pirmkārt, tā tik vēl trūka, lai kāds cilvēks, cik ar no publiskām vēsmām sterilā vidē jātop viņa darba augļiem, nepriecātos par labu darbu. Par laimi, pazīstu diezgan daudz juristu, kuri šo māku priecāties nav zaudējuši. Viņi atšķir, kad ir godam darīts, kad nav. Un tas, manuprāt, ir daudz labāk nekā turēt akmens ģīmi katrā gadījumā. Turklāt man šis ST spriedums neliekas ideāls. Piemēram, tam acīmredzot nebūs seku attieksmē pret antikonstitucionālās darbības cēlonību. Varbūt tāda ir visu konstitucionālo tiesu prakse, ka gandarījumu saņem (vai nesaņem) upuris, bet uz valstij nelabvēlīgā lēmuma vaininiekiem tiesa ar pirkstu (ar spriedumu) norāda ārkārtīgi reti. Protams, var izlīdzēties, sakot, ka vainīga ir atbildētāja – valsts. Proti – mēs visi. Manā uztverē tas nav gluži pareizi. Turklāt Draudiņa kungs savā prasībā ST bija norādījis uz daudz ierobežotāku vainīgo loku. Turklāt skaidrs, ka politiskā atbildība varai te ir tikai skaists vārds. Iespējams, tāpēc tieši Satversme Latvijā ir tas likums, kura pārkāpšana vismazāk asociējas ar kādu sodu. Vara to var pārkāpt, kad vien vajag. Ja tiesa pielems, ka tā nav pareizi, kas tur – valsts samaksās. Nevajag saspringt.
Labais Roberts Zīle aicina nemeklēt vainīgos saistībā ar šo pensiju lietu. Kāpēc? Tad jau var nemeklēt vainīgos arī kriminālnoziegumos. Manā uztverē pārkāpums pret valsti, pret sabiedrību, sevišķi tāds, kurš degradē lielas ļaužu masas statusu un dzīves līmeni, ir smagāks par indivīda nodarījumu indivīdam vai viņa mantai. Valdošā koalīcija šai lietā nav vis līdzatbildīga, kā šķiet Zīles kungam, bet atbildīga. Ja jau ST lēmums ir atjaunojis ticību tiesu varai, tad ceru, ka arī pārējie varas atzari turpmāk rīkosies, kā tiesiskā valstī pienākas. Jurģis (Liepnieks) nesen kādā intervijā pieminēja revolucionāro sirdsapziņu. Proti – ja valdīšanu nosaka revolucionārā sirdsapziņa, tad katras idejas, katras varas iegribas dēļ likumu un tiesisku valsti var pastumt malā. Tad ir švaki.
Tad, otrkārt, lielu cerību, jo vairāk – garantiju, ka varas niķis likt likuma vietā revolucionāro sirdsapziņu nu ir galīgi atmests, nav. Sevišķi, ja finanšu ministrs ir teicis, ka ST lēmums ir bezatbildīgs, bet premjerministrs ir teicis, ka "tiesiski paļāvīgā veidā mēs varam tikai bankrotēt". Bet Ģirts Valdis Kristovskis ir teicis, ka citāds lēmums nevarēja tapt pieņemts. U.tml. Puišus pārņēmusi revolucionārā sirdsapziņa. Tiktāl, ka tie pat nav vīžojuši apsvērt, ko darīs, ja ST lēmums būs tāds, kāds tas ir. Acīmredzot viņiem šķita, ka tiesa vai, kā paskaidroja Alisei Aizspogulijā, zvērinātie ir divpadsmit uzticamas cūkas. Un droši vien tiem liekas, ka paši ir lieli lietussargi, un tāpēc var slapināt tiesiskuma paklāju, kad vien ienāk prātā. Tostarp mazie sunīši par to dabū pērienu. Kāpēc? Kāpēc pārējie tāpat nevar (nedrīkst) aplaisties ar revolucionāru sirdsapziņu un teikt – "šitā nodokļu sistēma mūs iedzīs bankrotā" vai "valdības lēmumi ir bezatbildīgi" un turpināt pastāvēt ekonomikas ēnu zonā, maksāt algu aploksnēs...? Epitetus ST lēmumam var piekārt visādus. Bet, lai arī tas tā nav definēts, premjerministrs, finanšu ministrs, valdošā koalīcija, manuprāt, ir notiesāti par antikonstitucionālu darbību. Arī no viņiem varētu gaidīt nevis ST lēmuma apsaukāšanu, bet gan kvalificētu pamatojumu, kādēļ viņi arī pēc ST sprieduma cenšas piešķirt lēmumam par pensiju samazināšanu leģitimitāti tiesiskuma laukā, nevis atzīst, ka to šajā gadījumā noteikusi viņu revolucionārā sirdsapziņa.