Latgaliešu valoda joprojām svešvaloda?
2007. gada 12. janvārī Jānis Tutins samulsināja Saeimas priekšsēdētāju Induli Emsi.
Spīkers gan nekāpa Jāņa latgaliskai dziesmai uz rīkles, tomēr uzskatīja par vajadzīgu teikt viņam, lai turpmāk runā kā pienākas, un vērtēja latgaliešu valodu zemāk, nekā to vērtē Valsts valodas likums. Tajā pašā gadā Uzņēmumu reģistrs atlika biedrības Latgalīšu volūdys centris reģistrāciju, jo reģistrācijas dokumenti bija rakstīti latgaliešu valodā. Savukārt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savā 2009. gada 8. augusta lēmumā paziņoja, ka likumdevējs nošķir «latgaliešu valodu kā latviešu valodas literāru paveidu no latviešu literārās valodas», uzskatot, ka latgaliešu valoda te tas pats kas svešvaloda. 2014. gada 4. novembrī Juris Viļums, dodams deputāta solījumu mazliet čiuliskotā latgaliešu literārajā valodā, šķiet, ne pirmo reizi samulsināja Solvitu Āboltiņu. Solvita Āboltiņa par to gribēja uzkāpt uz rīkles Viļuma kunga mandātam. Manā izpratnē Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai nācās labot sēdes vadītājas kārtējo alošanos.
«Deputata zvārastu saceišu tikai latgaliski. Nav juridiska pamata tū napījimt. Ir tikai padūmu laika aizsprīdumi,» rakstīja Juris Viļums. Mani uzmanīgu darīja tas, ka gan 2007., gan 2009., gan 2011., gan 2014. gadā amatpersonas savas nostājas pamatošanai izmantoja «teorētiskus viedokļus», nevis tiesiskas formulas. Turpretī Viļuma kungs norādīja tieši uz Satversmi. Un man šķiet, ka šajā tēmā ir jādanco tieši no tā, kas patiešām izriet no Satversmes. Vienu no pilnīgākajām šajā ziņā darāmo noteicošām atziņām, manuprāt, sniedzis Jānis Pleps: «Latgaliešu valodas statuss ir nesaraujami saistīts ar Latgales statusu Latvijas valstiskumā.» (JV, 25.10.2011.) Nevis iegribām, pieņēmumiem un attieksmes stereotipiem būtu jāvalda Saeimā, bet slēdzieniem, kas izriet no vispusīgas (politiskas, vēsturiskas, juridiskas, sociālas, lingvistiskas…) un beidzot godīgas šīs saistības izpētes.
Lai pazustu iemesls domāt, ka «latviskā valsts visu latgalisko joprojām cenšas turēt savos perifērijas izpratnes un Lielrīgas pārpratnes žņaugos» (Ontons Slišāns), būtu laiks sākt izturēties pret Latgali kā pret Latvijas, nevis arvien kā pret bijušās Vitebskas guberņas zvaigzni. Vajadzētu atcerēties, ka «latgaļu valoda kā viens no Latvijas valsts dibināšanas stūrakmeņiem tika atzīta pie Latvijas Republikas dibināšanas, un tā tika konsekventi respektēta arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Normatīvajā laukā latgaļu valodas aizmiršana vai ignorēšana sākās tikai pēc K. Ulmaņa apvērsuma, taču tas atņēma latgaļu valodas juridisko statusu un tās regulējumu. (..)
Latgaļu (latgaliešu) valodas (kur nu vēl izloksnes!) pasludināšanai par svešvalodu nav ne juridiska, ne lingvistiska, ne arī loģiska pamata. Apgalvojums, ka par valsts valodu ir atzīstama tikai latviešu literārā valoda, būtu atzīstams par kļūdainu, jo tam trūkst normatīva pamata. (..)
Ir jāmaina valsts iestāžu kļūdainā attieksme un, pareizi interpretējot Valsts valodas likumu, jānodrošina tā 3. panta ceturtajā daļā noteiktais. Tāpat ir jāveic izglītošanas darbs, lai saprastu, ka latgaļu valodas lietošana oficiālajā saziņā ir ne tikai likumīga, bet arī stiprinās latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.» (Agris Bitāns, JV, 6.03.2012.)
Turklāt: «Satversmes 4. pants nav tikai formāli birokrātisks noteikums, bet ir nacionālas valsts virsprincipa izpausme, kura jēga un mērķis ir noteikt identitāti starp latviešu valstsnācijas valodu un valsts valodu, lai latviešu nācija, ieskaitot visas tās kultūrvēsturiskās sastāvdaļas, varētu «atpazīt» sevi «savā» valstī.
No tā izriet: lai pildītu šo funkciju, Satversmes 4. pants ir jāinterpretē tā, lai tas attiektos arī uz latgaliešu valodu kā latviešu nācijas īpašas kultūrvēsturiskas daļas valodu.
Tātad Satversmes 4. pantā lietotajā jēdzienā «latviešu valoda» ietilpst arī latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids.» (Egils Levits, JV, 2.11.2011.)
Es šķietos saprotam, kāpēc glancētākajām «latviešu» partijām Latgalē vēlēšanās līdz šim nav diez ko veicies. Tāpēc ka, līdzko vajag mazliet piepūlēties, lai saprastu kaut ko citādu, tās pamanās (latviešu literārajā valodā) izplatīt neiecietīgas un lielmanīgas ja ņepoņimaju intonācijas pat no Saeimas prezidija.