Krēslu pēctecība

Atceros lasījis, ka vēlēšanas ir sabiedrības attīrīšanās process. Tā izspiež no sevis varu. Sekojot šai atziņai, vara (parlaments) arī cenšas attīrīties. Tā izspiež no sevis valdību. Uz augšu, uz augšu. Lai peld.

Pirms vēlēšanām vai visi pretendenti uz peldēšanu pa augšu teica, ka valsts stāvoklis prasa maksimālu amatpersonu kompetences mobilizāciju. Perfektu atlasi. Ministru amatos būšot vajadzīgi visviskvalificētākie speciālisti. Taču no potenciālo (proti – līdzšinējo) koalīciju veidojošajām partijām tikai Zaļo zemnieku savienība priekšvēlēšanu programmā minēja, ka grib «efektīvu valsts pārvaldi». Vienotība un Nacionālā apvienība pārvaldes kvalitātei, atbildībai un rezultātam savās 4000 zīmju programmās nepievērsās. Varbūt tāpēc Laimdota Straujuma, teikusi, ka jauno valdību veidos pamatā esošie un bijušie ministri, uzdeva par potenciālo jaunās valdības ministru izvēles un atbilstības galveno kritēriju krēslu. Izrādās, pati atrašanās krēslā kā tāda apliecina «profesionalitāti un ministra zināšanas par nozari». Bet, manuprāt, ja ministrs nav bijis spējīgs panākt nozares attīstību (vismaz stabilizāciju), panākt tautas labklājībā, dzīves līmenī projicētu rezultātu, tad viņš nav bijis spējīgs ne apliecināt savu profesionalitāti, ne arī, esot ministra amatā, likt lietā savas zināšanas par nozari.

Izmantojot tikai oficiālos datus, var teikt, ka teju puse vai vismaz puse Valda Dombrovska – Laimdotas Straujumas valdības ministru nav bijuši spējīgi to veikt. Veselība, izglītība, nabadzības un emigrācijas līmenis, reģionālā politika un pašvaldību loma, ceļu stāvoklis... Nav jēgas turpināt apgādāt šīs nozares ar gadījuma rakstura ļaudīm, ar garāmgājējiem, kuri jau pārlieku ilgi cits pēc cita nav spējuši panākt sev uzticētajās jomās pozitīvu pavērsienu. Es teiktu, ka nav lielas jēgas arī no premjerministriem, kuri uzskata valdību par kolhoza brigadieru vai galveno speciālistu sapulci, bet nav spējīgi uzturēt valdību kā komandu un organizēt tās darbu tā, lai tautsaimnieciskais rezultāts kļūtu katram acīmredzams. Savukārt Aizsardzības ministrija un arī Ārlietu ministrija bijušas tiktāl satelītiestādes, ka nav atļāvušās kompleksi un patstāvīgi īstenot tos pasākumus, ko speciālisti tām ieteikuši veikt valstī, lai padarītu Latviju drošu un aizsargātu, ciktāl vien to iespējams panākt pašu spēkiem. Bet, piemēram, kaut vai 12. Saeimas vēlēšanu kampaņas «tīrība» liecina, ka politiskās vides un sabiedrības kultūras (tātad – kultūrpolitikas) līmenis ir zems, lai cik augsta būtu «pasākumu kultūra». U.tml.

Acīmredzot ar vienu no Vienotības programmas atslēgas vārdiem «pēctecība» tiek saprasta gan līdzšinējā politikas stila, gan krēslu pārmantošana. Tikai tas. Bet, ja tā, tad rodas iespaids, ka Vienotībā, ZZS un NA vai nu nav it nekādas kvalificētu augstāko kadru rezerves, vai arī tiek pieņemts, ka valdības amatos jāliek galvenokārt partiju spices kadri, kuri, protams, ir profesionāļi katrā jomā un pārzina tās visas. Ja tā, tad, piemēram, Latvijas drošības aktualizācija, paredzot Ukrainas scenāriju kā šeit iespējamu, bijusi tikai lēts un nožēlojams priekšvēlēšanu triks. Jo šādam situācijas raksturojumam atbilstoša ministru selekcija visticamāk nav paredzēta. Protams, vēl taps valdības deklarācija, taču nu jau šķiet, ka potenciālās koalīcijas spicei amatu dalīšana pilnībā aizstājusi nepieciešamību nevis apgalvot kandidātu atbilstību, bet pamatot to.

Esmu gatavs mainīt savu attieksmi, ja valdības deklarācijā ieraudzīšu vismaz šo: – konkrētus pasākumus, kas nepieciešami politiskās (!) komunikācijas uzlabošanai starp varu un sabiedrību (es te skaitu arī reālu referendumu iespējamību); – varas atzaru līdzsvara nodrošinājumu (piemēram, lai parlaments ir parlaments, nevis valdības izpildorgāns); – to, kā četros gados augs cilvēku dzīves ilgums, cik darba vietu tiks radīts, cik augstskolas būs starp labākajām Eiropā, cik ģimeņu paliks dzīvot zem iztikas minimuma, kā pieaugs darbaspēka kvalitāte, kāds būs tehnoloģizācijas līmenis... Ja tas izpaliek, tad, manuprāt, nav ko muldēt par to, ka ministru izvēli nosaka viņu profesionālisms. Tad to pamatā joprojām nosaka piederība nomenklatūrai, piederība kādai no vadošajām partijām. Pirmām kārtām tā joprojām ir atkarīga no kandidāta politiskā konformisma un attiecībām ar vadoni.