Ja valdības veidošana un valdības deklarācija neatbildīs tam valsts situācijas, Latvijas apdraudējuma raksturojumam, ar kādu izcēlās topošās koalīcijas partijas un to adepti pirms vēlēšanām, tad kļūs skaidrs, ka koalīcija kā valsts drošības garants ir pilnīgi neuzticama. Jo to veidojošās partijas vai nu atļaujas valstij un sabiedrībai nopietnā situācijā (vēlēšanas) pūst no mušas ziloni, vai arī patiesa valsts apdraudējuma gadījumā tiražē blefu un melus.
Man un, domājams, arī citiem pilsoņiem nav ne mazākā mērā jārēķinās ar to vārdu un rīcības (spēles) nosacītību, ko rada vien gribēšana tikt pie siles, tā sauktā priekšvēlēšanu sacensība. Jo, līdzko mēs sāksim deputātu kandidātu vārdus uztvert nenopietni, mēs vai nu paši izlaidīsimies attieksmē pret savu valsti, vai arī atzīsim, ka esam ievēlējuši jampampiņus, kuru vārdiem jau a priori nav nekāda svara.
Tāpēc būtu loģiski gribēt, lai, pastāvot nopietnam valsts apdraudējumam, kādu definējušas gandrīz visas 12. Saeimā ievēlētās partijas, kādu definējuši ievērojami akadēmiķi, literāti, mūziķi…, šīs partijas, pirmkārt un pirms vēl kandidēt uz valdību, vienojas par to, kādi politiskās prakses principi attieksmē pret Latviju (pieņemot, ka konstitucionāli definētie principi – Satversmes preambula un Satversme kā tāda – ir obligāti) ir tām visām pārpartijiski, tādi, kuru nodrošinājuma dēļ visas (!) Saeimas partijas rīkojas vienprātīgi. Negribat ko tādu definēt, tātad pirms vēlēšanām esat bijuši vien prasti muldoņas, kas vēlējušies mūs apmāt ar bailēm, nevis savu valstsspēju.
Otrkārt, man šķiet, ka definētajā briesmu līmenī tādas lietas kā politiskā (politisko spēku nespēja vienoties; drupana koalīcija; galma «apvērsumi»; varas rīcība, kas ļauj apšaubīt tās leģitimitāti; ārējo vēlmju nesaskaņa ar valsts interesēm u. tml.) un parlamentārā (likumdevēja lēmumu neatbilstība tautas vairākuma gribai) krīze nav pieļaujamas. Potenciālās koalīcijas, valdību veidojošajām partijām ir publiski jāapsola, ka tās šādas lietas nepieļaus. Proti – nevairos iekšējo nedrošību. Tas varētu būt koalīcijas līguma pamats. Lai gan – jau pati šāda līguma apšaubāmā leģitimitāte liek domāt, ka politiskā krīze ir jau ieprogrammēta.
Treškārt, ņemot vērā, ka vairākums iespējamo koalīcijas partiju par savu prioritāti deklarējušas drošību, būtu vēlams, lai vismaz tie kandidāti, kuri grasās ieņemt aizsardzības, iekšlietu, ārlietu, ekonomikas, izglītības, veselības, labklājības,… ministru amatus, pirms apstiprināšanas amatā publiski uzstājas ar zinātniskos pētījumos apliecinātu, kvalificētu nozares stāvokļa raksturojumu un no tā izrietošu, katram pilsonim saprotamu, tautas dzīves kvalitāti nepārprotami uzlabojošu rīcības programmu četriem gadiem. Proti – lai koalīcija, kura pirms vēlēšanām pasūtīja «mobilizācijas pavēsti» vēlētājiem, tagad izraksta šo pavēsti sev un apņemas reāli atbildēt par saviem vārdiem.
Ceturtkārt, protams, protams, jūs, kas grasāties veidot koalīciju un valdību, varat, dalot amatus, kārtējo reizi iznest priekšplānā nevis tos situācijas raksturojumus, kas jums šķita tik svarīgi pirms vēlēšanām, bet gan savus merkantilos apsvērumus, «frondu» gan starp partijām, gan atsevišķās partijās kā tādās. Taču tieši tāda uzvedība visskaidrāk atklās, ka pirms vēlēšanām runātais nav jums ne mazākā mērā saistošs pēc tām. Turklāt – tādā garā jūs atklāti paziņosiet, ka tos sabiedrībā pazīstamos cilvēkus, kuri, nebūdami jūsu partiju biedri, runāja jūsu labā, jūs esat tikai izmantojuši. Tas jau būtu pagalam nožēlojami.
Piektkārt, ir vietā atgādināt, ka, arī tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, būs diezgan iemeslu, ar kuriem spekulēt pastarpināti no tiešās parlamenta darbības. Valsts simtgade, skolu reforma,… Gribētos novēlēt, lai 12. Saeima strādā tā, ka uz 13. Saeimu neuzdrīkstas kandidēt neviens politisks kroplis, kurš spekulē ar tādu vai citādu ārēju vai iekšēju faktoru nozīmību, bet tajā pašā laikā nespēj nodrošināt šo faktoru ietekmei atbilstošu valsts politiku.