Tēvija ir glābta!

Tēvija ir glābta! Vai pusglābta. Jo tēviju šoreiz sauca Vienotība, bet tā gribēs ne mazāk kā noteikšanu koalīcijā. Un, lai arī pastāv iespēja atstāt jaņos ne tikai Saskaņu, bet arī jebkuru citu, ieskaitot Vienotību, manuprāt, četrās pārējās Saeimā iekļuvušajās partijās nav ne pietiekama kaifa, ne pietiekami spēcīga līdera (runa ir par Saeimu, nevis valdību), lai veidotu koalīciju bez Vienotības.

 Drīzāk opozīcijā kā «partija bez pielaides» tiks pamesta No sirds Latvijai vai arī (labākajā gadījumā) priecāsies par «plašas koalīcijas iespēju». Abos gadījumos Vienotība būs pirmā vijole. Protams, jārēķinās ar to, ka lielā, izšķirošā «bet» loma tikusi ZZS.

Tomēr tēvija ir glābta! Un to, ka tēvija bija tieši Vienotība un nekas cits, apliecina vēlēšanu iznākums (galvenais iekšējais «drauds» Saskaņa – vinnētājs). Triks, kurā vara un patria kļūst sinonīmi, latviešiem padodas sevišķi labi. Reiz no «inteliģences pārstāvju» mutes vēlētāju ausīs kā tēvija tika liets Latvijas ceļš, tad Tautas partija, vēlāk – Jaunais laiks. Varbūt vēl kāds, kura nesaglabāšana pie varas varētu «atņemt mums mūsu mājas». Šoreiz briesmās bija Vienotība, un, kā zināms, briesmu brīžos nav pieņemts kalkulēt, vai tēvija slikta vai laba, ko tā paveikusi tautas dēļ, kādu perspektīvu, kādu politiku tā spēj garantēt… Tā vienkārši jāglābj. Tēvija taču. Domāt nevajag. Nākamā «tēvijas» glābšanas kampaņa – pēc četriem gadiem. Un tas ir tas bēdīgākais, ka «inteliģences pārstāvji» pieslēdzas varas padarīšanām tikai kā aģitatori dažas dienas pirms vēlēšanām, bet nav tās pastāvīgi vērtētāji visu laiku. Pat «tēvijas», kur nu vēl tēvijas, glābšana kā kolektīvs servilisms man nav saprotama.

Turklāt, visticamāk, ja Vienotība tupinās dominēt koalīcijā, valsts politikā turpināsies Brežņeva laiku interpretācija. Stagnācija. Jo «ir svarīgi saglabāt stabilitāti». Tātad – selektīvs, valstiski neefektīvs atbalsts tautsaimniecībai. Bet, ja stabilitāte tiks nopietni apdraudēta, tad gan jau taču varēsim atkal aizņemties. Aizņemties, jo aptveroša, tautsaimnieciski mobilizējoša politika var novest «tēviju» briesmās. Ko Eiropa teiks? Straujākais IKP kāpums Eiropā joprojām netiks līdz acīmredzamam labklājības pieaugumam un dzīves līmeņa izlīdzinātībai visā valsts telpā. Bet, ja 12. Saeimas koalīcija neapturēs latviešu aizplūšanu no savas zemes, ja nenobremzēs zemes izpārdošanu svešiniekiem, tad tā (nevis krievi) jau nepārprotami būs valsts nedrošības, valsts nesaturēšanas garants. Domāju, ka vairosies autoritārisma elementi. Tostarp izmantojot spēka struktūras kā politiskus regulatorus. Epizode ar Latvijas pastu (liegums izplatīt Vienotībai nevēlamu informāciju) spoži atklāja, ka Latvijas varas kultūra nav tikusi tālu prom no Padomju Savienības. Tie «sludina varoņmorāli, bet nav apveltīti ar morāli katrai dienai» (rakstnieka J. Nagibina definīcija tiem, ko dēvējam par sovok). Man liekas, ka šī formula der arī Vienotībai. Tā der katram, kurš domā, ka valsts ir varas «privātīpašums». Domāju, ka turpināsies prakse nomākt un izmēdīt citādu domāšanu par valstij bīstamu, bet savējos viedokļus sludināt par visiem obligātu patiesību. Domāju, ka koalīcija tāpat kā «inteliģences pārstāvji» joprojām vairāk respektēs pašu vai mediju radītos mītus un stereotipus nekā gādās savai rīcībai zinātnisku, pētniecisku pamatojumu.

Par pēdējo liecina kaut vai šīs kampaņas raksturs. Vienkāršošana, primitivizācija (tai skaitā ģeopolitisko aspektu), šausmināšana, mēdīšana, baidīšana… – tās bija 12. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas raksturīpašības. Turklāt man šķiet, ka no kampaņas kampaņā kandidējošās partijas vērtē vēlētājus (pilsoņus) arvien zemāk un zemāk. Pašas pamanās izvirst un vēlētājus tur par suņiem, kas vislabprātāk ēd mēslus. Turklāt pašas partijas (vismaz tās, kuras rādīja TV) acīmredzami kompleksoja, stostījās un grauza nagus tad, kad tām bija jānopūlas piesaistīt vēlētājus tikai ar savām saules pusēm. Saules pusē tās un to sistēmiski nesakoptās programmas bija samērā nevarīgas. Bet paskat, kā visi (ij mediji, ij partijas) atplauka, līdzko parādījās melnais PR. Kā tie kaifoja par Suņu būdu. Beidzot bija par ko runāt! Beidzot parādījās dabiskas emocijas un cilvēcīgas grimases. Politiskais gavēnis tika pārtraukts. Partijas un daļa vēlētāju beidzot varēja ēst, ko tām visvairāk gribas. Varbūt var teikt, ka vēlēšanu iznākumu lielā mērā noteica mēslu maisu sacensība. Nevis «garīga mobilizācija». Manuprāt, tikai tāpēc, ka kandidējošām partijām brīdī, kad, kā tika sludināts, «Latvija stāv uz ļoti bīstama sliekšņa», nebija šādai retorikai adekvāta prakses piedāvājuma. Piemēram, Reģionu apvienība apliecināja, ka Saeimā var tikt arī ar klaunādēm. Tas ir labi. Jo tagad RA būs perfekti jāapliecina, ka politikā var iztikt bez tā, kas tika pārmests citiem.

Kaut kas līdzīgs noteica arī vēlētāju aktivitāti. Vājš ar cilvēka dzīvi konkrēti saistāms piedāvājums un pamatā stulba argumentācija, kāpēc man būtu jāiet balsot par kādu «mazāko zagli». Starp mājās palikušajiem apātisku, vienaldzīgu ļaužu bija mazākums. Vairākumā tas bija protesta elektorāts, kurš pauda savu attieksmi pret bezizvēli. Tāpēc, ja negribas mainīt politikas kvalitāti, bet gribas lielu pilsoņu aktivitāti, radiet iespēju balsot «pret visiem». Vienlaikus tas būs arī kandidējošo partiju piedāvājuma novērtējums.