Nebērsim urnās pīšļus
Mēģināju atrast sarakstu, par ko balsot, visprimitīvākajā veidā. Aplūkojot tos datus par katru sarakstu, ko CVK met katram pakaļ ( vecums, izglītība, tautība,…). Nekādā jēgā netiku, taču daži pieņēmumi radās. Atkārtoju – subjektīvi pieņēmumi, nevis kvalitatīvi secinājumi.
Pirmkārt, šīs ir parlamenta, suverēna pārstāvības orgāna, vēlēšanas. Tāpēc, nerēķinoties ar atsevišķu partiju kalkulācijām, vērtējot savu popularitāti vienā reģionā un vāju atpazīstamību citā, tomēr teikšu, ka iztaisīt sevi par «galvaspilsētas partijām», manā uztverē, nav ne laba toņa, ne laba partijas darba pazīme. Proti – Suverenitātei no Rīgas 65% kandidātu, Latvijas attīstībai – 50%, No sirds Latvijai – 45,7%. Latvijas Krievu savienībai (LKS) – 44,6%. Nacionālajai apvienībai (NA) – 41,2%,… Man pieņemams slieksnis būtu trešā daļa Rīgas kandidātu. Citādi Saeimā «galvaspilsētas sindroms» atkal var spēlēties uz lauku rēķina un vara, tās pakalpojumi gluži nevilšus izrādīties vēl tālāk no cilvēka.
Otrkārt, viņi, tie kandidāti, ir veci. Jā, jā – ja mēs būtu kāda «vecās» Eiropas vai vismaz Skandināvijas valsts, es priecātos par to, ka kandidātu vidējais vecums ir 49 vai 47 gadi. Jo tur šā vecuma cilvēki ir stabilu parlamentārisma tradīciju un, ja ne citādi, tad atmiņu par labklājības valsti glabātāji. Pie mums, spriežot pēc iepriekšējo Saeimu rezultativitātes, tie joprojām ir, atvainojiet, iepriekšējā režīma pārvaldes tradīciju pārmantotāji. Man pieņemams būtu vidējais kandidātu vecums – zem 45 gadiem. Lūk, NA tas ir 43,4 gadi, un (kas labi) gandrīz visām jaunajām vai «jaunajām» partijām tas ir zem 45 (Latvijas attīstībai – 35,6, Izaugsmei – 37,6,…).
Treškārt, mūsdienu politika kļūstot arvien komplicētāka, prasot arvien vairāk zināšanu un prāta, sistēmisku apjēgu… Tad kāda velna pēc atsevišķu partiju sarakstos vairāk nekā 10–15% kandidātu ir ar vidējo izglītību? Suverenitāte – 46,5%, LKS – 31,1% , Latvijas attīstībai – 31%, Vienoti Latvijai – 23,6%, Saskaņai – 20%,... Ja tie būtu profesionālās politikas ģēniji, tad mēs būtu piedzīvojuši valsts uzplaukumu jau iepriekšējos sasaukumos. Bet, ja tie nav ģēniji, tad es tomēr dotu priekšroku iegūtajam zināšanu apjomam. Citādi man rodas iespaids, ka, vai nu saraksts pārdomāts pa roku galam, vai arī šie cilvēki «iesaukti», lai taisītu parlamentā partijas «ideoloģiju», nevis valsts politiku.
Patīkami (man), ka, ceturtkārt, feminisms Latvijas politikai pagaidām nedraud. Lai gan caurmēra aina (divas trešdaļas veču, viena – dāmu) man (saistībā ar reālā potenciāla, spēju, nevis dzimumu proporciju) tomēr šķiet mazliet nedabiska.
Varbūt tas tāpēc, ka, piektkārt, veči arvien vairāk sāk līdzināties sievietēm (vai bābām). Tie vairs nav nekādi riktīgi ģimenes pīlāri, un ģimenes vērtības nākamajā Saeimā var tikt apdraudētas. It kā visi kandidāti ir ģimenes dibināšanas un uzturēšanas vecumā, bet precējušies kandidātu kopumā knapi puse. Ja ne mazāk (Vienoti Latvijai – 61,3%, NA – 57%, bet, piemēram, LKS – 31,1%, Latvijas attīstībai – 36%). Attiecīgā proporcijā ievēlēti, tie vairumā būs ģimenes (valsts) apmuldētāji, nevis stiprinātāji.
Visbeidzot, sestkārt, man rodas nopietnas šaubas par nākamās Saeimas potenci. Iepriekšminētie precību procenti var būt neprecīzi, jo vai katrā no 13 partijām krietns skaits kandidātu «kautrējušies» norādīt tautību un ģimenes stāvokli. Katrs var šo kautrību argumentēt, kā viņš grib. Es pieņemu, ka šiem ļaudīm varētu būt traumēts libido. Viņu kopdzīve, iespējams, ir nestabila, tos piemeklējušas neveiksmes un vilšanās. Tāpēc tie cer uz varu kā kompensatoru. Vēl jo vairāk, man liekas, ka šogad polittehnologi, reklāmisti, piāristi un, kas tur vēl ar kandidātiem ņemas, visiem spēkiem centušies šo psihiskās enerģijas pamatavotu no kampaņas kastrēt. Piemēram, «es» ir ļoti spēcīgs vārds. Inguna Sudraba to lieto, bet viņas reklāmu tās autori (manuprāt) nav vīžojuši papildināt ar pietiekamiem psihiskās enerģijas atribūtiem. Tāpēc «es» izskan deklaratīvi. Iespējams, cerēts, ka nostrādās pagātnē gūtā autoritāte. Varbūt. Vai arī – palasiet partiju galvenos vēlēšanu tekstus. Tās taču parandžas, ko partijas uzmetušas pašas sev. Pat acu krāsu lāgā nevar saskatīt. Kaut kāda obligāto vārdu caureja bez mazākā seksīguma. Destilāts, kurā nav jaušams dabisks, individualizēts valdzinātāja vai vismaz pavedēja gēns. It kā urnas būtu domātas tikai pīšļiem. Žiskārs d’Estēns savulaik teica: «Kad biju republikas prezidents, biju iemīlējies 17 miljonos francūziešu. Kad redzēju viņas pūlī, viņas to juta, un balsoja par mani.» Mums nav jāiztaisās par frančiem, bet to, ka kandidāti iet uz vēlēšanām bez pautiem, es nesaprotu.