Algu – par krēslu vai darbu?
Starp citiem PSRS sabrukuma iemesliem nereti tiek minēts arī tas, ka jaunajai padomju nomenklatūras paaudzei apnika dzīvot komunismā, kāds tas šai nomenklatūrai tika nodrošināts.
Tas taču nekam neder – kamēr tu esi kasetē, kamēr esi, piemēram, partijas komitejas sekretārs, tev viss ir un nekā par to nav, bet, līdzko vairs neesi kasetē, tev komunisms ir beidzies. Lai izslēgtu šādas nejaušības, jaunā padomju nomenklatūras paaudze nolēma šo komunismu privatizēt. Ļaudis to nosauca par prihvatizāciju. Vēsture to zina kā perestroiku un tās sekas.
Bēdīgi tas, ka nomenklatūras komunisms tiecas saglabāties. Tāpat kā agrāk – uz tautas rēķina. Tiesa, cilvēkiem varbūt ir kļuvis mazliet vieglāk. Ja agrāk proletariātam nonākt kosmosā palīdzēja, piemēram, tādi efektīvi varas instrumenti kā Solncedar, Agdam un trīs cirvji (777), tad tagad, lai nonāktu pasaules telpā, ir diezgan pamest valsti. Ir izvēle. Taču šāda izvēle itin labi liecina, ka valsts labklājības vietā valdītāji turpina nodrošināt sociāli segmentētu komunismu. Ne bez pamata valsts sektora augstākais slānis tiek saukts par sili.
Piemēram, premjerministre sūrojas, ka esošajiem un potenciālajiem ministriem ar sabiedrības stāvokli samērīga darbības materiālā motivācija ir nepietiekama. Tie arī valsts sektorā vēlas nonākt komunismā, oi, Eiropas līmenī, pirms tajā nonāk sabiedrība, par kuras labklājību šie ministri atbild. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka mums par ministriem der tikai kasetes cilvēki. Citus, citādi motivētus potenciālus līderus Latvijas nomenklatūra liekas neredzam. Tai vismīļākie tādi, kuru filozofija saistās ar valsts patērēšanu. Tādi, kas pat sava krēsla vērtību sver vispirms naudā. Un tas ir pareizi, jo tādi ir viegli piesienami un pieķerami, noturami kasetē, kurmet valstij pievērstie var izrādīties drauds siles, kasetes komunisma labklājībai un dzīves principiem.
Šobrīd ir garām jau divi (1998., 2007.…), un pēc pāris gadiem būs klāt trešais termiņš, kopš konkrēti premjerministri un ministri solīja Latvijā vidējo Eiropas dzīves līmeni. Ja būtu bijis solītajam atbilstošs darbs, nebūtu nekādas vajadzības tagad apcerēt ministru algu Eiropas līmeni. Taču patlaban es nesaprotu, kāpēc mums būtu jāvairo sociālā nevienlīdzība, palielinot algas ministriem, kuriem rūpējusi tikai cenu, nevis dzīves kvalitātes izlīdzināšanās Eiropas telpā.
Otrkārt, pat ja būtu īstenots tikai koalīcijas partiju savstarpēji norunātais sapnis – «kompakta un efektīva pārvalde», to varētu pieskaitīt nopelniem un uzskatīt par ministru algu paaugstināšanas iemeslu. Bet – arī šis darbs, manuprāt, nav padarīts kā pienākas. Kāpēc ikvienā ministrijā valsts aparāts joprojām ir uzblīdis vismaz par 10% (varu pamatot)? Treškārt, ministru algu paaugstinājuma pamats varētu būt ekonomija, ko nodrošina valsts (tātad – pārvaldes) vispārējā kvalitāte. Taču ij tiesībsargāšanas, ij medicīnas, ij vēl citas jomas neziņo vis, ka šīs kvalitātes dēļ var atļauties samazināt savus izdevumus, bet gluži otrādi – uzskata esošo budžetu par nepietiekamu. Ceturtkārt, slavenais Singapūras premjerministrs Lī Kuan Jū savulaik teica: «Ja maksāt riekstiem, par ministriem kļūs mērkaķi.» Tas sacīts par to, kādus argumentus politiķi lieto līderu izvēlei un motivēšanai. Kāds cits piebilda rupjāk: «Maksā mērkaķim, cik gribi, viņš par ministru nekļūs.» Bet kā lai nodokļu maksātājs, kura nauda aiziet ministra algai, bez rezultāta, bez reālas atdeves zina, vai tas mērkaķis vai ministrs? Es uzskatu, ka ministru atalgojuma dinamikai jābūt saistītai ar visu nodarbināto atalgojuma dinamiku.