Grābsim ciet visus

Tā vien šķiet, ka visa Saeimas priekšvēlēšanu cīņas intriga ij no tehnologu, ij piāristu, ij mediju puses grasās tikt vērpta ap Vienotību un «vēl kaut ko». Vēlētāji saņems dūšīgas potes, kuras uzlādēs apziņu ar vēsti, ka šim «vēl kaut kam», lai arī tas var cerēt uz zināmiem panākumiem, tomēr nav izredžu dominēt. Proti – cerēt uz tādu vēlētāju atsaucību, kas ļautu kādai no potenciālās koalīcijas partijām būtiski mainīt līdzšinējo spēku samēru koalīcijā. Vietas acīmredzot ir jau sanumurētas, un mūsu smadzenes tiks skalotas atbilstoši šai konjunktūrai. Saskaņas centrs, neraugoties uz savām visnotaļ mākslinieciskajām, taču, manuprāt (sevišķi saistībā ar sev uzticamo elektorātu), ne visai produktīvajām konvulsijām, arvien paliks tam ierādītajā «citā operā». Krievu operā. Velti cerēt, ka šoreiz «sarkanās līnijas», baiļu līnijas netiks novilktas.

Taču, spriežot pēc tekstiem, kuros partijas jau definējušas savus varai pievērstos uzdevumus, varas dabūšanas mehānika saglabāsies jau ierasti primitīva. Sapnis par meritokrātiju izvērties vairākumam tīkamā demokrātijas aprobežotībā. Ohlokrāti ar plutokrātiem dzīvo rokrokā un apmierina viens otra ambīcijas. Vieni dabū pietiekamu telpu savam savtīgajam politiskajam biznesam, otri dabū no pirmajiem iespēju un atbalstu pastāvēšanai statisku mītu aplokā. Bez vidusslāņa, bez vēlmes transformēties līdzi laikam. Skepse attieksmē pret partijām nav nekāds brīnums. Jo, pirmkārt, politisko pieprasījumu neveido vis mūsu vēlmes pēc būtības un politiskais mārketings nav domāts to noskaidrošanai. Otrkārt, partijas nav brīnumdares, bet mums efektīvas līdzdarbības vietā no varas gribas tieši brīnumus. Latvijas partijas vairs neveic gandrīz nekādas sabiedrību strukturējošas (ja neņemt vērā etnisko faktoru) funkcijas, un tām izdevies panākt, ka arī elektorāts pārstāj būt strukturēts (35% «nezinīšu» – tas normālai demokrātijai šķiet par daudz). Tāpēc partijas atļaujas veidot savu tekstu adresāciju saskaņā ar to catch all (grāb ciet visus) principu. Politiskais pieprasījums ir veidots tikpat mākslīgi kā NAP un tamlīdzīgas lietas.

Manuprāt, minētajos tekstos, lai kura partija vai apvienība tos būtu sacerējusi, tas ir atklāti nolasāms. Jo tie visi pievērsti varai. Nevis valstij vai tautai. Neviens no tiem savā valsts un nācijas, tagadnes apjēgā nepaceļas virs pūļa priekšstatiem. Tajos var sastapt varas kritisku vērtējumu, taču tajos nav gandrīz neviena vārda par piepūli, kas būs nepieciešama, lai valsts un nācijas apziņa mūsos mainītos par labu nākotnei. «Politikā nākas nodot vai nu savu valsti, vai savu vēlētāju. Es dodu priekšroku otrajam,» savulaik teica Šarls de Golls. Tāda dilemma ir iespējama, bet Latvijā es tai augsni šobrīd neredzu. Manuprāt, Latvijas politiķiem šodien nav pamata atrunāties, ka tie nodevuši vēlētājus valsts dēļ. Vai otrādi. Tāpēc man gribētos, lai priekšvēlēšanu teksti atklājas vismaz kā potenciālu, valsts mērogam atbilstošu līderu teksti, kuros sniegta skaidra, patiesa un pilnīga valsts situācijas un valsts gaitas izpratne. Jo, ja šie teksti pastāv vien aģitācijas, nevis saturīgas apņemšanās līmenī, skaidrs, ka to autori gatavi nodot ij vēlētājus, ij valsti.

Bezmaksas vēlēšanu nav. Par katru izvēli mums šā vai tā vajadzēs maksāt. Protams, būtu labi nonākt līdz izvēlei, kura atmaksājas. Ko es tā dēļ un solījumu vietā gribētu redzēt partiju vēstījumos pirms vēlēšanām? Neatkārtojot citus: – skaidrību par to, ka varas pretendenti ir tikuši pāri deklaratīvismam līdzšinējā varas attieksmē pret nabadzību, sociālo nevienlīdzību un netikumu. Sajēgu par konkrētiem darbiem, kuri ātri panāks, ka tautas izklīšana apstājas; – to, ka tiks garantēta reāla varas atbildība sabiedrībai un reāla, efektīva sabiedrības kontrole pār varu starp vēlēšanām; – precīzi definētu valsts lomu gan iekšējā pārvaldē, gan arī ārējā kontekstā tādā nozīmē, kas izslēdz rīcību, kura kaitē valsts patībai, tās neatkarībai un lēmumu leģitimitātei; – plebiscitārās demokrātijas nodrošinājumu pēc būtības, nevis tās padarīšanu par butaforiju; – skaidrību par to, vai valsts vara veidos stabilu demokrātiju, kurā tiks pilnvērtīgi iesaistīti visi valstī pieejamie cilvēkresursi, vai arī turpinās vairot autoritārisma izpausmes varas rīcībā;… Galu galā partijām būtu laiks pārstāt attaisnot apgalvojumu, ka politikā ienāk ar spīdošu nākotni, bet aiziet no tās ar briesmīgu pagātni.