Labākā valsts
Nez vai Latvijas oficiālās aprindas un kolēģi veltīs īpašu uzmanību tam, ka Good Country Index ierindojis Latviju pasaules labāko valstu saraksta astoņdesmit trešajā vietā. Tāda valstu reitingošana tiešām nav nekas jauns un oriģināls.
Bet šoreiz mani ieinteresēja izvēlēto kritēriju kopums. Man šķiet labi, ja kāds ir centies vērtēt valstis ne gluži no ierastā skatu punkta un nav sevišķi izcēlis parasti dominējošos kritērijus. Piemēram, izmantojis ANO, Pasaules bankas un citu institūtu datus, neturot priekšplānā IKP un ekonomikas potenciālu. Ne pasaules pirmās, ne otrās, ne piektās ekonomikas šī saraksta priekšgalā nav. Lai gan tepat jāpiebilst, ka, piemēram, saskaņā ar ANO attīstības programmā (2011.) publicēto cilvēkpotenciāla attīstības indeksu, valstu Top 10 ir gan Good Country Index nosauktās, gan arī ASV, Vācija un Kanāda.
Saskaņā ar Good Country Index pieņemtajiem septiņiem galvenajiem kritērijiem (kultūra, zinātne, tehnoloģijas, veselības aizsardzība…) Latvija ir mazliet labāka par Libānu (84. vieta) un mazliet sliktāka par Baltkrieviju (82.). Laba kompānija. Un, lai arī informācija, kuru man izdevās par šo vērtējumu atrast, liecina, ka darbiņš veikts pārlieku formāli (piemēram, es nespēju pamatot Īrijas pirmo vietu šajā sarakstā), vielu pārdomām par savu valsti saraksts dod.
Pirmkārt, šāds vērtējums kopumā, manuprāt, izvirza priekšplānā valstis, kurās tauta, sabiedrība arvien tiek turētas pārākas par varu un politiku kā pašmērķiem. Otrā – Somija, trešā – Šveice, ceturtā – Nīderlande, piektā – Jaunzēlande. Tālāk Zviedrija, Lielbritānija, Norvēģija, Dānija, Beļģija…. Es aplūkoju Skandināvijas valstis. To investīcijas Good Country Index izvēlētajās vērtējuma jomās (pret IKP) ir krietni augstākas nekā Latvijā. Nosacīti varbūt var apgalvot, ka šis vērtējums fiksē, cik tajā vai citā valstī varai rūp sabiedrības attīstības potenciāls. Jo ļauj spriest par to, kā tas vai cits kvantums iespaidojis rezultātu. Tautas kvalitāti.
Otrkārt, saraksts (manuprāt) nosacīti ļauj spriest par to, cik tad salīdzinoši efektīvi tajā vai citā zemē ir valsts pakalpojumi, kurus iedzīvotāji apmaksā ar saviem nodokļiem. Es, piemēram, uzskatu, ka Baltkrievijā šī atdeve ir efektīvāka nekā Latvijā. Šajā pašā aspektā man šķiet saprotams, kāpēc, salīdzinot ar Latviju, Igaunija ir 34., bet Lietuva – 69. vietā (Krievija – 95.).
Treškārt, man šķiet (protams, subjektīvi), ka šāds vērtējums tiecas par labākām turēt pamatā nevis skaļās valstis, kur civilizācija uzbāžas un nomāc, bet valstis, kurās var no civilizācijas kaut cik distancēties. Pilnībā saglabājot iespējas to izmantot pēc sava prāta. Domāju, ka viena no Latvijas iespējām arī varētu būt – piedāvāt civilizētu «glābiņu» no civilizācijas.
Ceturtkārt, Good Country Index izvēlētais kritēriju kopums pieļauj cilvēcīgāku vērtējuma mērogu. Tas ļauj domāt par konkrētām valstīm ne tikai kā par industriālām mašīnām, bet arī kā par tautu mājvietām. Šajā sakarā man kremt tas, ka gan ziņojumos par Latvijas tautsaimniecības attīstību, gan citos līdzīgos dokumentos un pat statistikas kopojumos tas, ko sauc par dzīves kvalitāti, ir gan aptuveni fiksēts, gan aptuveni vērtēts. Es nevaru no tiem dabūt zināt pilnīgu to iemeslu atklāsmi, kuru dēļ daļa tautas šeit jūtas nekomfortabli, bet daļa bēg.
Piektkārt, nenonākot ne mazākajās pretrunās ar iepriekš teikto, es tomēr uzskatu, ka šādos reitingos kaut ko vērts ir tikai salīdzinošais aspekts. Ko mēs varētu labāk, ko mums pamācīties? Citādi tie ir bezjēdzīgi. Cilvēku plūsmas, kuras tagad pamet savas valstis, es neuzskatu par citu (jaunās mītnes) valsti veidojošām. Tā ir šīs zemes patērējoša masa, kura nav vīžojusi (kā tautas daļa) gādāt pat par izdzīvošanu savā zemē. Tāpēc, kamēr vien mums kaut cik rūp domāt ne tikai «es», bet vārda «tauta» kategorijās, mums labākā valsts pasaulē ir Latvija. Jo citur mums valsts nav.