Pirms tramdīt aplokšņu algu saņēmējus, gribētos zināt, vai atbildīgās institūcijas ir tikušas galā ar tiem objektīvajiem, tostarp valsts politikas noteiktajiem, cēloņiem, kuri noved pie tā, ka «baltās» algas maksāšana vai saņemšana pastāv kā uzņēmuma vai algas saņēmēja izputēšanas problēma.
Proti – cik liela daļa Latvijas ekonomikas un darbaspēka dzīvo no rokas mutē tieši šo cēloņu dēļ. Cik daudziem «pelēkā» alga tiešām ir zāles uzņēmuma izdzīvošanai, un cik daudzu darba ņēmēju objektīvie dzīves apstākļi nosaka to, ka rītdiena, pensijas apjoms, sociālās garantijas, kredīta iespējas… tiem ir pamatoti mazsvarīgāki par elementāru vajadzību nodrošināt kaut cik pietiekamu sociālu statusu savām ģimenēm tūlīt un tagad. Proti – cik lielā mērā tie, kam jāiekasē nodokļi, paši dzen ekonomiku pelēkajā zonā un atsit vēlēšanos maksāt nodokļus?
Vienu no cēloņiem definē ekonomikas doktors Māris Pūķis: «Latvijas nodokļu sistēma veicina to, ka cilvēki izvairās maksāt nodokļus. Pastāvošās nodokļu likmes ir sakāpinātas, bet vienlaikus daudz ir tādu, kas atbrīvoti no nodokļiem pilnā apjomā. Piemēram, peļņas nodoklis. Tā likme sasniedz 15%, bet vidēji iznāk – 6,2%, jo ļoti daudzi, turklāt potenciālie lielie maksātāji – koncerni un bankas –, tā vai citādi ir atbrīvoti no šā nodokļa nomaksas. Vai iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kurš formāli ir 24%, bet vidēji – tikai 11%...» (ves.lv, 2.06.2014.).
Ar to, pirmkārt, gribu sacīt, ka, lai būtu pamats tramdīt malējos, varai vispirms pienāktos paškritiski novērtēt sevi un pārtraukt investēt oficiālo politiku ēnu ekonomikā. Turklāt es neticu, ka mūsu ļoti atbildīgajiem kantoriem, sākot ar Valsts ieņēmumu dienestu, nav zināmi tie uzņēmumi, kuri maksā aploksnēs. Manā uztverē, kvalificēti vērtējot, kā tagad modē teikt, uzņēmuma fiskālo un ekonomisko telpu, tos ir tikpat viegli noskaidrot, kā atrast šņabja točkas vai spaisa tirgotavas. Ja vien ir gribēšana, ja vien politika nav tiktāl saaugusi ar ēnu ekonomiku, ka būtiskas transformācijas vienā galā var novest pie abu sistēmu diskomforta vai sabrukuma. Tāpēc izdevīgāk tēlot «cīņu», tramdot malējos.
Otrkārt, protams, var apelēt pie malējo godaprāta. Taču, manuprāt, vairākums cilvēku, kuri saņem aplokšņu algas, lieliski saprot, kādas blaknes no tā radīsies viņiem pašiem, kādi apgrūtinājumi valsts sociālajai sistēmai. Tāpēc domāju, ka viņiem nav vajadzīga didaktika, bet reāli instrumenti, kas ļautu situāciju mainīt. Pirmais, kā jau teicu, aizvākt no valsts pārvaldes cēloņus, kuri neļauj uzskatīt Latviju par sociāli atbildīgu valsti un producē cilvēku neuzticību tai. Te nav nekāda apburtā loka – sak, cilvēki nemaksā nodokļus, tāpēc valsts nespēj kā pienākas pildīt sociālo līgumu. Pamatā tas tā ir tāpēc, ka vara nav tendēta pildīt sociālo līgumu pēc būtības.
Taču, pieņemsim, ka cilvēkiem ienāks prātā apstrīdēt savu «pelēko» algu. Tie pieprasīs darba devējam un valstij pārtraukt patvaļu darba tirgū. Bet – iniciatīva joprojām ir sodāma un šajā gadījumā var vispirms vērsties pret viņiem pašiem. Kas viņus aizstāvēs? Valsts viņiem dos bezmaksas advokātus? Arodbiedrības, lai novērstu šo problēmu principā, varēs legāli aicināt uz vispārējiem streikiem? Cilvēkiem būs reālas iespējas vērsties pret konkrētiem uzņēmumiem un pieprasīt pienācīgu darba samaksu pašvaldību un valsts referendumos? U. tml. Stipri šaubos. Tostarp – ja no malējiem (caur draudiem viņus sodīt) tiek pieprasīts, lai tieši viņi regulē attiecības starp ēnu ekonomiku un valsti, no valsts puses būtu godīgi nodrošināt viņus ar pietiekamiem rīcības un aizsardzības instrumentiem. Ja vien vara neuzstājas kā destruktīvas agresijas provocētāja.
Treškārt, manā uztverē nelegālā alga, protams, ir biznesa korupcijas paveids. Nodokļu disciplīnai ir jābūt. Visi «pelēkās» algas plusi ir īslaicīgi «plusi». Biznesa glābšanas instruments spriedzes situācijās, iespēja atlaist «pelēko» darbaspēku bez kādām tiesiskām ceremonijām… Taču «pelēkās zonas» uzņēmējiem nepienākas vaimanāt, piemēram, par to, ka vairs nevar atrast kvalificētu darbaspēku. Jo viņi paši ir starp galvenajiem darbaspēka vērtības degradētājiem. Savukārt no valsts puses ir gļēvi gribēt, lai šo problēmu atrisina «apakšas».
Ceturtkārt, oficiālās aprindas tiktāl aizrāvušās ar vārdu «piespiest», ka tas sāk izskatīties bezmaz par galveno kultūrpolitikas instrumentu. Ar sodiem piespiest neņemt «pelēko» algu, lai arī nav izdevies piespiest neņemt otkatus augšā. Ar sodiem piespiest balsot, lai arī politiķiem nav izdevies piespiest sevi parūpēties par sabiedrības uzticību. Piespiest nesmēķēt publiskā telpā, vienlaikus nespējot būtiski lokalizēt šajā telpā kontrabandas tabakas, alkohola un narkotiku apriti. Utt. Taču – aplokšņu algas, tāpat kā cits te minētais, ir valsts kultūrpolitikas problēma. Protams, to grūti saprast valstī, kur lietas iekārtotas tā, ka cilvēks it kā esot pirmajā vietā, taču viņa vēders tostarp atrodas Ekonomikas ministrijā, viņa muskulatūra Aizsardzības ministrijā, plaušas pie Melbārdes, sirds pie Circenes, asaras pie Auguļa, bet ar ķermeni vāji sajūgtā galva mētājas kādā nenoteiktā starptelpā. Kultūrpolitika mums pastāv nevis kā cilvēka, bet (labi ja) kā pakalpojumu politika. Nespēdama ar to «iztaisīt» cilvēku, vara arvien vairāk sāk domāt represiju kategorijās.