Saistībā ar Ukrainu negrasos būt oficiālo versiju instruments un rupors. Tāpēc, ka uzskatu tās visas par melīgām. Vai tās nāk no Krievijas, ASV, ES vai oficiālās Latvijas. Jo neticu tiem, kas oponentus vērtē, bet savas versijas propagandē.
Tiem, kas redz nelikumības tikai vienā pusē. Tāpēc, ja trīs mani paziņas dažādās Ukrainas vietās teic, ka tur rit pilsoņu karš, bet trīs slavenas ziņu aģentūras, ka pretterorisma operācija, es par uzticamākiem avotiem, protams, uzskatu savus paziņas. Un turklāt stipri šaubos, ka politikā šokolāde ir tīrāka un saldāka par naftu. Ar to gribu sacīt, ka politikai it kā būtu jāizriet no precīzi vērtētas realitātes. Šo realitāti, kura būs jāmaina jaunajam Ukrainas prezidentam, Rietumu mediji vērtē kā ļoti smagu («neizpildāms valsts pārvaldes uzdevums», «prezidents bez valsts», «nenormāla īstenība»,…). Taču kampaņas laikā neviens no kandidātiem neuzrādīja situācijas smagumam atbilstošas valstiskas ambīcijas. Ieskaitot Petro Porošenko. Turklāt viens no Latvijas novērotājiem vēlēšanās Jānis Ādamsons Neatkarīgajai teica, ka EDSO un atsevišķu valstu novērotāji, kuriem bijusi iespēja Kijevā tikties ar dažiem kandidātiem un kandidātu pārstāvjiem, bijuši sašutuši par to, ka viņi nespēj pēc būtības atbildēt uz jautājumiem – ko darīt? Tāpēc pagaidām man nav īpašas pārliecības par to, vai Petro Porošenko spēs būt stabilizācijas prezidents, un par to, vai maz valsts stabilizācija ir mērķis tiem, kas tur Ukrainā tagad spēlējas. Varbūt mērķis ir konflikta teritorija, kurā par saviem nolūkiem stīvēsies Krievija ar Rietumiem, bet Ukrainas oligarhi, cenšoties saglabāt savu līdzšinējo ietekmi, ar algotu (arī Krievijā) privātu armiju palīdzību uzturēs konfliktu savos ietekmes reģionos, savās «republikās». Ādamsona kungam, kad viņš citiem ļaudīm jautājis, kas tad īsti darbojas Ukrainas dienvidaustrumos, atbildēts, ka tur darbojas Viktors Janukovičs ar savu naudu, darbojas oligarhi, kuri negrib zaudēt savu varu. Lai arī maidans sākotnēji bija vērsts tieši pret oligarhiem. Arī Latvijas ārlietu ministrs raidījumā Dombura studija (26.05.) uzsvēra, ka Ukrainas megaproblēma ir valsts stabilizācija. Viņš ieteica stabilizēt Ukrainu ar spēka metodēm un jostas savilkšanu (nežēlīgas ekonomiskas un sociālas reformas). Citādi valsts bankrotēšot. Nez vai kāds iebildīs pret to, ka virsuzdevums ir valsts stabilizācija. Taču ministra ieteiktās metodes, manuprāt, der destabilizācijai. Jo spēka lietojums tik vien kā nodzīs problēmu uz kādu laiku pagrīdē. Mieru un mīlestību tas nepanāks. Bet nežēlīga jostas savilkšana laikā, kad valsts jau tā, kā apgalvo dažs ārvalstnieks, atrodas starp laktu un āmuru, kad tajā rit pilsoņu karš, kad valsts nākotnes vīzija (sociālpolitiskā, sociālekonomiskā) nav pat lāgā iezīmēta, novedīs pie jaunām maidana versijām, pie sociāliem nemieriem. Manuprāt, pirms ķerties pie jostas savilkšanas, ir jāveic vismaz sekojošais (es tikai sagrupēju pašu Ukrainas politiķu atziņas). Jāizveido valdība, kas patiešām spēj būt nacionālās vienotības valdība. Jāpanāk krasa un reāla oligarhu ietekmes, viņu visatļautības un patvaļas samazināšana. Jāformulē reāls piedāvājums valsts dienvidaustrumiem. Piedāvājums, kas neatbalsta separātismu, bet ir pietiekams, lai Ukraina nesašķeltos vēl vairāk. Tas, ka Rada konkrētā situācijā neuzvedas kā valsts nākotnes vai vismaz stabilitātes nepārprotams un lietišķs pasūtītājs, vedina domāt par to, ka Ukrainas likumdevējs atrodas gan politiskā, gan parlamentārā krīzē un būtu labi to pārvēlēt pirms noteiktā laika. Varbūt šie un vēl citi pasākumi dotu ļaudīm iespēju redzēt, ka augšas mainās, motivētu tos sociālekonomiskām reformām, garantētu, ka tās nebūs vien kārtējā cilvēku aptīrīšanas kampaņa. Bet pirmajai starp reformām, manuprāt, jābūt politiskās sistēmas reformai. Jo, ko tad prasīja maidans? Tieši politiskās sistēmas maiņu. Ja tā nenotiks, maidans tiks nodots otrreiz. Tāpat kā, pateicoties oligarhu un politiķu aliansei, tika nodots pirms desmit gadiem. Mani paziņas Kijevā šajā ziņā apstiprina to, ka «dziļākā šķelšanās šodien pastāv nevis starp tiem, kuri karo cits ar citu Donbasā, bet pašā Kijevā. Pretruna starp tiem, kuri uzskata sevi par arvien notiekošās revolūcijas sargiem, un tiem, kuri gatavi atgriezties pie iepriekšējās lietu kārtības» (M. Rožanski, The National Interest, 27.05.2014.). Ir maidana idejas uzturētāji, ir «labējais sektors», ir separātisti dienvidaustrumos, ir ārējas ietekmes, ir oligarhi, kuri arvien kontrolē Ukrainas nacionālās bagātības lauvas tiesu… Ar tiem visiem būs jāpanāk miers par labu Ukrainai. No sirds ceru, ka maidanam tomēr būs izdevies iekustināt procesus, kuri novedīs pie līdz šim piekoptās valsts un cilvēku degradācijas politikas neatgriezeniska sabrukuma. Tieši spējai veikt tādu politisko reformu, kas rada reālu bāzi Ukrainas uzplaukumam, vajadzētu noteikt attieksmi pret 1,3 miljardus dolāru vērto «šokolādes karali» Ukrainas prezidenta krēslā. «Vēlēšanas bija demokrātiskas. Gaisotne iecirkņos labvēlīga, cilvēki ļoti pretimnākoši. Mēs nejutām sasprindzinājumu. Man liekas, ka Latvijā vēlēšanu dienā sasprindzinājums ir augstāks, nekā bija Odesā. Tas, ko raksta mūsu, Rietumu un Austrumu mediji, ir jādala vismaz ar desmit» (J. Ādamsons). Šis raksturojums liecina, ka arī Ukrainas ļaužu vēlmes un gaidas saistās ar stabilitāti. Viņi necer uz karu, uz ielu demokrātiju, viņi cer uz jauno prezidentu. Taču tas nenozīmē, ka Ukrainas sabiedrība gribēs dzīvot pa vecam. «Cilvēki ir gatavi iet ielās, ja nekas nemainās» (J. Ādamsons).
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/05/30/sokolade-tiraka-par-naftu
