Eiropa – mūsu lielā sile?
Protams, neesmu redzējis visu, kas attiecināms uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņu. Taču redzējis esmu visai daudz un no redzētā secinu, ka šī bija viena no nevīžīgākajām priekšvēlēšanu kampaņām atjaunotajā Latvijā. Gan attieksmē pret vēlētāju, gan attieksmē pret iegūstamo mandātu. Manuprāt, pati kampaņa, tās saturs, kandidātu pašizrādīšanās stils bija vēlētāju zemās aktivitātes galvenais iemesls. Es gan piedalījos vēlēšanās, taču uzskatu, ka rīkojos zem savas pašcieņas. Un turpmāk uzskatīšu, ka Latvijas politiskās kultūras kvalitāti pamatā nosaka tas cilvēku slānis, kurš, izpaužoties tīklā, nemēdz domāt, attīstīt piedāvāto tēmu, vērtēt, labot vai kritizēt to, bet izrāda, ka smadzenes tiem apstājušās. Lai arī sirds vēl sitas. Jo, manuprāt, Eiropas Parlamenta deputātu kandidāti tieši šo slāni izvēlējās par savu galveno adresātu. Acīmredzot pieaicinātie PR speciālisti vērtēja partiju potenciālo auditoriju un nonāca pie secinājuma, ka tai vislabāk patiks Duņka, kura gribēs Eiropā.
Varbūt tāpēc subjektīvi man šoreiz tie, kas negāja vēlēt, kopumā šķiet gudrāki par tiem, kas devās pie urnām. Un es ceru, ka šī 30% aktivitāte būs pietiekami laba mācība Saeimas kandidātiem. Jo mums nav jābalso par tiem, kuri izpatīk mūsu pašu aprobežotībai un vēl agresīvi uztiepj mums to. Turklāt es uzskatu, ka Krievijas un Ukrainas faktori ne tik daudz mobilizēja elektorātu, cik izlaida kandidātus. Jo kļuva iespējams to, kas nepatīk, nevis apstrīdēt pēc būtības, bet izsludināt par prokrievisku. Īstenu patriotu medaļas atkal var dabūt par klaigāšanu. Mājās palika tie, kuri pieteiktajos kandidātos nesaskatīja pietiekamu pārstāvības un pārmaiņu potenciālu. Vēlēšanu iznākums nepārprotami norāda uz to, ka tā saukto «jauno spēku» uzvaras resursi ir nepietiekami. Savukārt vēlēt gāja cilvēki, kuriem patīk jaukt stagnāciju ar stabilitāti un 5% no 10 uzskatīt par veiksmes stāstu iepretī 2% no 100. Tas arī noteica Vienotības panākumu.
Pašcieņas līmenī man, par ko balsot, nebija. Jo pašcieņas līmenī es gribētu balsot par Eiropas mēroga politiķiem, kuri zina, kā panākt visas (!) ES pastāvēšanu kaut tikai atbilstoši ES līgumā deklarēto pamatprincipu jēgai. Vai vismaz par Latvijas mēroga politiķiem, kuri zina, kā panākt Latvijai šo principu būtībai atbilstošu integrāciju savienībā. Pieļauju, ka esmu ko palaidis garām, taču nedzirdēju no kandidātiem, piemēram, to, kā, ar kādiem instrumentiem viņi panāks, lai kohēzijas princips visā ES tiešām darbojas kā ekonomiskas, sociālas, dzīves līmeņa… kvalitatīvas izlīdzināšanās princips? Kā viņi, raugoties no Eiropas uz Latviju, panāks tai pozitīvu migrācijas (brīvas darbaspēka kustības) saldo? Kā viņi pievērsīs Eiropas naudu ekonomikas, rūpnieciskās ražošanas attīstībai šajā dalībvalstī? Kā viņi panāks stabili pozitīvu tirdzniecības bilanci (brīva preču kustība), investīciju līdzsvaru, stabilu divvirzienu brīvo tirgu utt. Šāda līmeņa, Eiropas un Latvijas kontekstus vērtējošas, atklāsmes es kampaņā nedzirdēju. Pamatā dzirdēju nevis Eiropu veidojošas, bet to patērējošas, izmantojošas atziņas. Eiropa – mūsu lielā sile. Tas ir duņku vēstījums.
Man pie kājas tas, ka no Latvijas EP ir tikai astoņi deputāti. Tas nozīmē vien to, ka kungiem un dāmām, kurus mēs deleģējam uz EP, reālā situācijā ir jābūt tik reižu vairāk politiķiem un personībām, cik reižu vairāk deputātu ievēlēts no kādas lielvalsts. Hokejā taču mēs spējam spēlēt labāk par dažu Goliātu pasaules laukumā? Kāpēc mēs to pašu nevaram politikā? Kāpēc partijas te uzaicina velētājus tik vien kā būt dažu cilvēku labiekārtošanas birojam? Jā, es apzinos dažādus ietekmes līmeņus ES, bet nesaprotu, kāpēc mums nav savu spēles projektu šo dažādo līmeņu realitātē.
Iespējams, to nav tāpēc, ka Latvija nav veicinājusi šādu projektu tapšanu.
Taču iespējams, ka starp šā sasaukuma EP deputātiem būs tādi, kuri ies «kā zvēri» kaut kādu mums varbūt ļoti patīkamu un vajadzīgu, taču sekundāru lietu dēļ. Varbūt lauksaimniecībā, varbūt enerģētikā, varbūt seksa homoseksualizēšanā. Bet – es to neuzskatīšu par veiksmes stāstu, kamēr Latvija ES turpinās būt centrbēdzīga, izklīstoša valsts. Valsts ar negatīvu saldo gandrīz visu ES pamatprincipu dinamikā. Turklāt – situācijā, kad pašu valstī nacionālās intereses definētas aptuveni, kad pat koalīcijas partijas nespēj formulēt tām kopīgus, pārpartijiskus virsuzdevumus Latvijas dēļ, ir, iespējams, muļķīgi gribēt, lai EP rīkojas ne tikai Latvijā ievēlēti, bet Latvijas deputāti. Tomēr gribas. Gribas zināt, ko tie astoņi EP darīs kā kopums. Bet – acīmredzot neko. Latvijas pārstāvība nav tiem solidārs virsuzdevums.