Arī skolotāji neēd puķes
Kamēr ārstu kā profesionāla kopuma darba rezultāts neizpaudīsies pozitīvā tautas veselības stāvokļa dinamikā un kamēr skolotāju kā profesionāla kopuma darba rezultāts neizpaudīsies pozitīvā sabiedrības kvalitātes (ieskaitot varu) dinamikā, tikmēr es uzskatīšu, ka šie kopumi nepilda tiem uzdoto sociālo pasūtījumu kā pienākas un tāpēc viņu darba apmaksa ir viņu iekšēja problēma.
Turklāt – tas ir ļoti maigi sacīts, jo runa jebkurā gadījumā nav par nez kādu izdomātu valsts naudu, bet par reālu nodokļu maksātāju (manu) naudu, kuru tie maksā, lai laikus un bez birokrātiskiem šķēršļiem, bez rindām tiktu ārstēti un lai viņu bērni, neizbraucot uz ārzemēm un lielpilsētām, ikvienā Latvijas vietā gūtu tādu izglītību, kas tos tūlīt pēc skolu beigšanas padara ne tikai rīcībspējīgus un pieprasītus, pirmkārt, Latvijā, bet arī apvelta ar tādu pilsoņa potenciālu, kas ļauj tiem noteikt tādu valsts kārtību, kas būs izdevīga viņiem un viņu bērniem reālā pasaulē.
Skolotāji negribot būt misionāri, bet atbilstoši statusam situēti cilvēki. Es arī nerunāju par misiju, bet tikai par to skolotāju kopuma darba rezultātu, kāds tas noteikts likumā. «Nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli» (Izglītības likums). Kā redzat, likuma mērķis neietver pat vārdus «izglītot» un «audzināt», kas, runājot par misiju, būtu ļoti vēlami. «Noteikt profesionālajā izglītībā un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanā iesaistīto personu kompetenci; nodrošināt Latvijas profesionālās izglītības un profesionālās kvalifikācijas salīdzināmību ar ārvalstīs iegūstamo profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju, radot iespējas izglītojamajiem turpināt izglītību ārvalstīs un konkurēt starptautiskajā darba tirgū» (Profesionālās izglītības likums). No šī likuma skaidrs vismaz tik daudz, ka pēc skolas jauniešu kompetencei darba tirgū jāatbilst nevis ārvalstu zemeņu lasītāja kvalifikācijai, bet tai, kas nosaukta viņu izglītības dokumentos. Man vairs nekas nav jāpagalvo. CSP gada pārskati un darba tirgus kvalitatīvais novērtējums jau no gada gadā skaidrāk par skaidru atklāj, ka skolotāju profesionālais kopums pat ar šiem piezemētajiem uzdevumiem galā netiek. Taču gan dakteriem, gan skolotājiem, neraugoties uz to, ka varas uztverē viņu statuss piezemēts līdz reālās veselības vai izglītības politikas apkalpotāju statusam, pašiem pie izdevības tomēr patīk uzsvērt, ka tie arvien glābj dzīvības vai gādā par gara gaismu mūsu nākotnei – bērniem. Diemžēl šobrīd to dara tikai atsevišķi indivīdi, bet uz profesionāļu (statistisko) kopumu medicīnā vai izglītībā tas vairs nav attiecināms.
Ja skolotāji uz piketu nāk ar lozungu Valstī nav saprātīgas un loģiskas izglītības politikas, tad gribētos zināt, vai tā ir tikai konstatācija, vai arī aiz šī saukļa pastāv iepriekš rūpīgi sagatavots un caur arodbiedrību IZM iesniegts «saprātīgas un loģiskas» politikas piedāvājums? Ja tā ir tikai konstatācija, ja skolotājiem kā profesionāļiem nav sava piedāvājuma, tad tie bez visa cita turklāt vedina arī mūs (vecākus) domāt, ka izglītība ir tikai varas, nevis sabiedrības problēma. Taču mēs, laikam taču inerces dēļ, tomēr arvien vēl uzskatām, ka skolotāji – tas nav tikai nevarīgu profesionāļu kopums, tā ir arī būtiska reiz izdaudzinātā garaspēka daļa. Tā, atšķirībā no mums, kas pamatā redz tikai atsevišķus gadījumus (mans bērns, mana skola), redz situāciju kopumā. Ja jau streikot, tad vismaz kaut cik arī pret to, kas traucē sistēmai būt saprātīgai un loģiskai.
Es nevienu vārdu neteicu par to, ka skolotāju atalgojumam pievērstās prasības nav taisnīgas. Tās ir taisnīgas. Bet man gribētos, lai tās tiek sajūgtas ar objektīviem sistēmas šķēršļiem, kas traucē skolotājiem pienācīgi darīt savu darbu. Ja tas tā nenotiek, tad skolotāju algu problēma tiks risināta kā skolotāju un ierēdņu darījums. Bez izmaiņām sistēmā.