Taču bērnam nepiemetīsies iesnas un pneimonija. Un tadžiku sieviete nekļūs neauglīga. Viņa viegli dzemdēs vēl septiņpadsmit tādus pašus četru nogalināto vietā.

Bet mūsu bērni kļūst invalīdi no kondicioniera vien.»

Tad sāku lasīt ziņu, ka 45,5% respondentu (SKDS) grib atpakaļ obligāto dienestu. Nopriecājos, ka laikā kopš 2004. gada, kad 80% (AM pētījums) gribēja profesionālu armiju, Latvijas sabiedrība ir sasparojusies tiktāl un padarījusi tik daudz, lai Latvijas jaunekļi pēc elementāras sākotnējas apmācības spētu pilnvērtīgi dienēt un specializēties militārās lietās. Nekā – par agru sapriecājos. Jo, izrādās, lērums jaunu cilvēku nespēj pat tik daudz kā apprecēties. Vēl trakāk – tie jau vīru gados nespēj iztikt bez mammas. Par potenciālā obligātā dienesta kontingenta veselības stāvokli ļoti skeptiski izteikušies ne tikai mediķi, bet arī militāristi. Bet ko runāt par jauniešiem, ja pat elementārās civilās aizsardzības lietās vairums no mums ir analfabēti.

Protams, tas, kādu armiju valstī turēt, izriet arī no valsts ambīcijām un reālo draudu kopuma. Šie draudi mainās. Iespējams, arī to dēļ ir nepieciešams domāt par izmaiņām bruņoto spēku komplektēšanā. Taču – te es gribu uzsvērt pilnīgi ko citu. Jo, manuprāt, tie 45,5% savā pamatmasā saista cerības ar obligātā dienesta armiju kā ar vietu, kur «no puikām iztaisīs vīrus». Es domāju, ka laba, ar militāri pietiekami kvalificētiem un vispusīgi izglītotiem, ētiski motivētiem virsniekiem pienācīgi nodrošināta armija to lielā mērā spēj.

Bet! Neesmu pārliecināts, vai armijai jādara tas, ko nav izdarījusi civilā sabiedrība (tostarp izglītības sistēma, ieskaitot tajā vecākus). Vai armijai būtu «jātaisa vīri» uz savu vispārējo kaujas spēju rēķina? Vai armija jau «ir dzīve» vai arī vēl tikai pamatskolas un vidusskolas «pagarinājums»?

Proti – speciālisti raksta ne tikai par jauniešu slikto veselības stāvokli. Augstskolu pasniedzēji ir sūkstījušies par to, ka dabū no vidusskolas studijām nesagatavotus, neapmācītus ļaudis. Un ne tikai fizikā, matemātikā vai ķīmijā. Sociologi rakstījuši par zemu sociālo, sabiedrisko aktivitāti, par neprasmi darboties komandā, par augstu pofigismu gan attieksmē pret līdzcilvēkiem, gan notiekošā kontekstu, par ļoti zemām līderu ambīcijām, nīgrumu pret tehnisko lietu (izņemot IT) praktisko pusi… kā par sociālām problēmām. Utt. Armija, protams, var uzņemties kādas sociālas, kādas jaunatnes utilizācijas funkcijas, taču, ja armija nesaņem no skolas tādus ļaudis, uz kādiem tai ir pilnīgs pamats cerēt, tad, manuprāt, daļa to institūciju budžeta, kurām bija jāgādā par šo funkciju savlaicīgu piepildījumu, ir jāpārskaita bruņoto spēku budžetā. Par to, ka militārpersonām, kurām turklāt varbūt nav puņķu slaucīšanai atbilstošas izglītības, teiksim, gadu būs jāslauka puikām deguni, lai, pieņemsim, otro gadu varētu veltīt kaut cik efektīvai militārai sagatavotībai.

Tos tadžikus un kondicionieri sākumā minēju ne tikai veselības, bet krietni paplašinātākā nozīmē. Vārdu sakot, ja civilisti (politiķi u.c.) pirms lēmuma atjaunot obligāto dienestu nevīžos kā pienākas veikt savu daļu darba, obligātais dienests var nedot cerēto efektu. Ja turklāt skola atražos pagājušo laikmetu priekšstatus, bet armija būs spiesta atkārtot vai piekopt savdabīgu «paralēlās izglītošanas» procesu savām laikmetīgām vajadzībām un priekšstatiem atbilstošā līmenī, tad obligātais dienests var sanākt arī nesamērīgi dārgs. Jo tiks maksāts par citu nepadarīto, tiks maksāts dubulti. Vēl nemaz nerunājot te par tādiem augstiem plauktiem kā – stāja, patriotisms, atbildība par savām spējām (un pienākumu) aizstāvēt tēviju vai vismaz savus mīļos… Runājot kaut vai tikai par militārās kvalifikācijas ziņā efektīvu obligāto dienestu mūsdienām pietiekamos un iespējamos termiņos.