Jebkuras idejas, viedokļa, fakta uztiepšana vai noliegums, mutes aizbāšana vai atvēršana ar likumu liecina par attiecīgās varas politisko un intelektuālo vārgulību. Mani nemulsina tas, ka Latvija, paredzēdama trīs gadus cietumā par okupācijas noliegumu, slavēšanu, trivializāciju…, tikai turpina līdzīgu Austrijas, Vācijas, Beļģijas, Francijas, Spānijas vai Lietuvas praksi (arī Krievija grasās sodīt par PSRS uzvaras noliegumu LTK).
Jo, manuprāt, šādi gājieni ne tik daudz aizver mutes, cik apliecina, ka varai trūcis patiesas vēlēšanās un prāta piepildīt praksē to, ko tā it kā grib apliecināt.
Piemēram, valsts kvalitāti, kura ļautu gan saimnieciskās lietās, gan sabiedrības apziņā uzskatīt, ka okupācijas sekas ir pārvarētas. Tā vietā vara uzskata par labāku izmantot Krimināllikumu kā noteiktu faktu vai viedokļu ideoloģizācijas un fetišizācijas instrumentu daļā sabiedrības. Jo līdzko vara to, kas ārstējams ar kultūru un dzīves kvalitāti, mēģina ārstēt ar varu, tā aizliegtais vēl izteiktāk kļūst par to vai citu sabiedrības grupu politiskās, sabiedriskās uzvedības simbolu. Cietumsods – par goda zīmi. Vai tas 9. maijs, vai spekulācijas ar okupācijas faktu, vai pat krievu skolas. Protesta mobilizācija jau ir sākusies. Cilvēki tiek aicināti masveidā parakstīties zem vēstījuma, kura pirmais teikums ir: «Es pilnībā noliedzu padomju okupāciju Latvijā.» Tiesām darbs nodrošināts, un jauno cietumu cēlāju lobijs beidzot uzvarēs. Man nav gluži saprotams, kāds tad īsti ir varas mērķis – saliedēt un aktivizēt oponentus vai arī padarīt tos pasīvus? Spriedzes saasinājums vai tās cēloņu novēršana? Turklāt, kāpēc Krimināllikumā paredzēts sēdināt tikai par mutes palaišanu? Kāpēc pie viena tur neparedzēt reālus sodus par būtiskākiem valsts degradācijas gadījumiem. Par politisku bezatbildību, kas rada zaudējumus un upurus, par bezdarbību, kas kropļo suverenitāti, par «finanšu okupāciju»… Tad vismaz būtu nolasāma kaut kāda konsekvence. Nevis tikai kārtējā krievu bakstīšana un priekšvēlēšanu triki. Šajās lietās ir tikai viens uzvaras ceļš – apieties ar valsti un cilvēkiem labāk, nekā to darīja iepriekšējais režīms.
Bet – ne velti esam bijuši Krievijas impērijas sastāvdaļa. Ne velti. Raugi, Katrīna II esot aizrāvusies ar apgaismības idejām. Tiktāl aizrāvusies, ka aizliegusi lietot vārdu «vergs». Veselam baram talantīgu impērijas apgaismotāju tas netraucēja slavēt «tikumu uzlabošanos»… neaizrunājoties līdz verdzības atcelšanai. Gluži otrādi – daļa no tiem rūpējās par eiropeizācijas saaugšanu ar verdzību. Pilnīgi pareizi – vārdam «vergs» tolaik un vārdam «okupācija» šodien ir dažādi konteksti. Bet varas veto metodes ir līdzīgas. Nevis atcelt dzimtbūšanu, bet aizliegt vārdu «vergs». Nevis izdarīties ar politiku, ar valsti tā, lai latviešiem pāriet visi pakļautības, atkarības un mazvērtības kompleksi, nevis novērst okupācijas sekas to būtībā un kopumā, bet tik vien kā sodīt okupācijas noliedzējus. Tikt līdz «pareizrunāšanai» publiskajā telpā – ne tālāk.
Skatoties vēl nesenā vēsturē, man bail no patiesībām, kuras tiek taisītas par dogmām. Sevišķi ar Krimināllikuma palīdzību. Man tas liecina, ka izārstēšanās no iepriekšējā režīma netikumiem nav notikusi.
Turklāt savādi tas, ka vēsturisko uzskatu dogmatizācija tiek veicināta ar likumu, bet vienlaikus morālais relatīvisms top arvien nesodāmāks un izlaidīgāks gan varas aprindās, gan sabiedrībā. Piemēram, stingrs, nevariējams puritānisms vēstures faktu publiskā vērtējumā un varas (!) izlaidība attieksmē pret «legālajām narkotikām». Tās nav saistītas lietas, tās neiet kopā! Ei nu!? Patiesības pieņemšanu var nodrošināt vai nu caur apjēgu, vai arī caur sabiedrības debilizāciju, kad cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kas un kā ar šo zemi noticis.