Šobrīd man Kijevā nav ne «balto», ne «sarkano». Tikai «pelēkie». Es runāju par līderiem. Krievija šajā spēlē ir tikai viens no Viktoru Janukoviču apsēdušiem oligarhiem.
Un arī Eiropas Savienība tur būtībā ir tikai oligarhs ar savām interesēm. Skaidra ir tikai vienkāršu ļaužu motivācija. «Mēs vērsām skatus uz Eiropu, jo tā bija mūsu pēdējā cerība ieviest kārtību. Mēs domājām, ka, līdz ar Eiropas likumu pieņemšanu, pie mums pakāpeniski taps ieviestas eiropeiskas dzīves normas un – galvenais – Eiropas dzīves līmenis. Nekā. Valsts vadītāji saprata, ka viņiem nāksies atbildēt un zagt kā līdz šim vairs nevarēs. Krievija arī nevēlējās mūs sadzirdēt. Es saprotu, ka bez mitas aizdot nevar. Taču saprotiet, ka ir Ukrainas tauta – mierīga un strādīga – un ir valsts vadība – trula, alkatīga un pļāpīga.» Cilvēki ir nikni uz varu, vara ir tos aizvainojusi – tas ir galvenais iekšējais protestu iemesls. Droši vien, ja pavērt Ukrainas durvis uz Eiropu, vairumam ukraiņu, kas turp dosies (daudzi tur jau ir), klāsies labāk. Redz, kā mēs, latvieši, braši un tūkstošiem vien izklīstam Eiropā. Tātad mūs apmierina «poļu santehniķu» lomas. Taču – tā var būt apmierinoša loma cilvēkiem. Es teiktu, ka valstīm tā ir pretdabiska. Valstīm, kuras gatavas izklīst, nav jēgas būt.
Un tieši šā iemesla dēļ man nav saprotams, kāpēc Ukrainas opozīcijas līderi nepieprasa principiālu esošās varas dekonstrukciju, bet itin kā spēlējas ar to. Man tas liecina, ka opozīcijai arvien nav jaunas varas veidošanas kontūru. Nacionālas vienības valdība pagaidām šķiet ilūzija. Esošās varas atkāpšanās visos līmeņos nenozīmē to, ka ukraiņi dabūs normālu varu un izeju no ekonomiskās, tāpat sociālās krīzes. Tas nozīmē, ka notikumiem var būt, kā teic, «kumulatīvs efekts» un tie var novest arī pie Ukrainas federalizācijas vai sašķelšanās. Un šobrīd tādas iespējas pieļaušanā jau ir vainojami gan oficiālās varas, gan opozīcijas līderi.
Turklāt, šķiet, ka opozīcijas līderi nav pietiekami spēcīgi, prasmīgi un drosmīgi, lai, pirmkārt, uzņemtos atbildību par Ukrainas ekonomiku, par tās atraušanu no elitāro, oligarhisko klanu paraduma raust visu sev. Nav gatavi ceļā uz Eiropu veikt obligātus sāpīgus un nepopulārus darbus – samazināt budžeta izdevumus, celt tarifus… Turklāt divi mēneši uz laukuma man šķiet pietiekams laiks, lai atbildētu, ko darīt ar Krievijas praktiskajām pretenzijām tad, ja Ukraina atgriežas pie vienošanās ar ES.
Otrkārt, savādi, ka opozīcijas līderi (UDAR, Baķkivščina, Svoboda…) līdz šim nav nonākuši pat līdz vienotai politekonomiskai platformai.
Treškārt, opozīcija acīmredzot vēlas, lai Ukrainas ekonomikas sakārtošana (jaunās varas stabilizācija) notiktu ar ES finansiālu atbalstu. Eiropa pagaidām dod priekšroku kvēlu runu un atbalsta petīciju eksportam.
Un vēl – ko apliecina grautiņu tehnoloģijas? Man šķiet, tikai revolūcijas amorālo pusi. Manuprāt, politisks protests jebkurā gadījumā jāšķir no krimināliem gājieniem. Ja provokācijas taisa oficiālā vara, kas liedz opozīcijai provokatorus izķert un uzrādīt? Lai kāds ar’ būtu notiekošā konteksts, kriminālam attaisnojuma nav. Ja vien tas pats atkal neraujas pie varas.
Es nenovēlu Ukrainai «lielus satricinājumus» (sašķelšanos, pilsoņu karu...). Manuprāt, Ukraina spēj būt pašpietiekama nacionāla valsts, kuras iekšējie resursi, iedzīvotāju skaits (45,5 miljoni), vieta ģeopolitiskajā telpā perspektīvā nosaka tai tādu pašu svaru, teiksim, Eiropā, kāds tur ir Polijai, Spānijai, Francijai… Taču pagaidām man ir šaubas, vai kāds no līderiem tādu Ukrainu vēlas. Jo ne oficiālā vara, pat redzēdama protestu apjomu, ir dzemdējusi kaut ko labākas Ukrainas nākotnes dēļ, ne arī opozīcijas līderi ir atbildīgi zīmējuši Ukrainas uzplaukumu pēc varas maiņas. Eiropa un Krievija – tās nav atbildes maidanam. Ukraina, Ukraina, nevis ģeopolitisks placdarms, noieta tirgus, darbaspēka atradnes vai dzīvošanai bīstama teritorija – tā ir atbilde. Vara – tas ir tikai līdzeklis.