Vispirms svētdien Vienotības mājaslapā noskatījos partijas kongresa tiešraides ierakstu. Pēc tam Forum Cinemas noskatījos baleta tiešraidi no Lielā teātra. Balets man patika daudz labāk.
Protams, klātbūtne ikvienā politiskā pasākumā var būtiski mainīt priekšstatu par to. Taču šajā gadījumā mani interesēja tikai, tā teikt, Vienotības ģenerālais vēstījums pēc Zolitūdes, pirms jaunas valdības un dažādām vēlēšanām. Bet tas, ko redzēju, liek domāt: priekš kam Vienotībai šajā konkrētā laikā un situācijā vajadzīgs formāls kongress? Tikai tādēļ, lai nokārtotu dažas organizatoriskas lietas, lai pateiktos Valdim Dombrovskim, lai atklātu, ka Solvita Āboltiņa nestartēs EP vēlēšanās, lai paziņotu, ka partija grib varu ilgtermiņā un ka stabilitāte un stagnācija ir sinonīmi, lai pārstāstītu savā lokā pasakas, kas publiski jau diezgan stāstītas…? Ja Vienotības politika tiešām vērsta uz «Latvijas izaugsmi» un «uzņemtais kurss» tās praksē jau apliecināts kā vērtība, tad gribējās no «uz rezultātu orientētās partijas» dzirdēt nevis tukšus apgalvojumus, bet šīs vērtības fiksāciju konkrētos parametros un saistībā ar mērķiem, nevis līdzekļiem (eiro ieviešana u.tml.). Kas, piemēram, «Latvijas izaugsmes» dēļ, garantē to, ka iecerētā un Vienotības kongresā apspriestā Satversmes preambula nebūs vien pļāpīga vīģes lapa priekšā faktiski zudušai valsts patībai? Nav saprotams, piemēram, kāpēc publiskai translācijai domātā gabalā no vienas puses uzkasīt Zolitūdes nelaimi līdz valsts mērogam, no otras izrādīt ideju badu saistībā ar tādu nākotni, kur šādu nelaimju subjektīvie, arī kongresā piesauktie cēloņi būs izslēgti.
Turklāt redzētais tikai pastiprināja iespaidu, ka ideju bada cēloņi meklējami pašā partijā. Precīzāk – vainās, kas raksturo ne tikai Vienotību. Pirmkārt, nevar gaidīt kreativitāti no partijām, kuras deleģējušas birokrātijai, aparātam tiesības domāt šo partiju vietā. Aparāta un koalīcijas grupu intereses reizēm šķiet labāk saskaņotas nekā koalīcijas partiju iekšējās attiecības. Aparātam vienalga, kā koalīcijas partijas plēšas par ministriem, kamēr potenciālā valdība ir tam prognozējama. Jau daudzu valdību deklarāciju ietvarus, manuprāt, noteikušas tieši aparāta vēlmes.
Otrkārt, nav ko gaidīt kreativitāti no partijām, kuras vēlēšanu kampaņu starplaikā vairāk atgādina instrumentu frakcijas rokās, nevis otrādi. Ja pēc vēlēšanām partija ir drīzāk brends nekā organizācija, tas nozīmē, ka partijas biedru kopums nespēj līdzsvarot līderu ambīcijas. Ne tikai Vienotība varētu pievērst uzmanību Jura Vidiņa sacītajam (sk. apollo.lv): «Nav atgriezeniskās saites (..) Partijas ierindas biedrs jūtas nevajadzīgs un neinformēts. Līdz ar to apsīkušas partijas iekšējās diskusijas, tajās piedalās 5–6, jo nav vērts diskutēt, ja partijas vadība ignorē ierindas biedru viedokļus.» Tiesa, varētu teikt pretī, ka neviens neliek partiju nodaļām uzvesties kā nevarīgiem zīdaiņiem un izlaisties mazohismā. Jo sevišķi, ja Solvita Āboltiņa, pretēji Jurim, uzsver, ka iekšējās diskusijas ir Vienotības stiprā puse.
Treškārt, nav laika sevišķi domāt par valstisku kreativitāti partijā, ja modē ir intrigu politika. Man šķiet, ka ne Laimdota Straujuma pinas savā izvēlē. Tajā pinas koalīcijas partijas. Vienotība piespēlē. Reformu partijas un Vienotības tuvināšanās nolūkiem es liktu moto «uzvarētājs dabū uzvarētā ādu». Man šķiet, Vienotība nemaz nav slēpusi, ka grib RP ādu, un, manuprāt, ir to jau dabūjusi.
Ceturtkārt, nav vērts izcelties ar kreativitāti vēlētāju dēļ. Tika apgalvots, ka «Vienotība ir moderna partija». Dīvainā kārtā šī modernā partija tagad sludina, ka nav pieļaujama «politiskā fragmentācija», kuru tā pati savās iepriekšējās transformācijās attieksmē pret citiem ir piekopusi. Citiem vārdiem es teiktu – Vienotība gribētu nepieļaut jaunu iespējamās politiskās varas centru veidošanos. Līdz ar citām varas partijām tā tiekusies panākt, lai vēlētāju kopums te būtu cik tik iespējams konservatīvs. Ir panākts, ka šis kopums balso par to, pie kā pieradis. Ja vien netiek pārlieku satramdīts, tas mīļuprāt atražos vecās ikonas un nekustību uzdos par stabilitāti.