Trešdien, 23. oktobrī, Eiropas Parlaments neapstiprināja tā saukto Estrela rezolūciju (par seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām – sk. www.europarl.europa.eu).
Nekas briesmīgs nav noticis. Komiteja, kurai rezolūcija atdota, atradīs parlamentāriešu vairākumam pievilcīgākas formulas, varbūt Eiropā pilnīgi negaidīti notiks kas tāds, kas īstajā brīdī novērsīs ģimenes un dzīvības mīlētāju uzmanību… Rezolūcija, nemainot tās būtību, tiks akceptēta. Demokrātiska leģitimitāte (rīcība saskaņā ar Eiropas sabiedrības vairākuma uzskatiem) nav Eiropas Parlamenta stiprā puse. Trešdien notika tikai spēku samēra zondāža.
Ko tad paredz rezolūcija? Subjektīvi un rupji interpretēšu tos lienošos (kaut vai tāpēc, ka tas, kas acīm redzami adresēts tiešai praksei, aizklāts ar vārdu «informētība») iestarpinājumus pieņemamā kontekstā, kuri man nepatīk, jo manā uztverē pieprasa respektēt ālavību un ģimenes degradāciju. Rezolūcija, manuprāt, paredz, ka dzimumu maiņas operācijas un aborti turami par «jauniešiem īpaši piemērotiem pakalpojumiem». Attieksmei pret tiem jābūt jebkurā gadījumā nekritiskai. Rezolūcija uzskata, ka dzimumizglītībā galvenais ir apgūt pareizu prezervatīvu un citu kontracepcijas metožu lietošanu. Tā paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina pusaudžiem to iegribām atbilstoši seksuāli pakalpojumi bez vecāku vai aizbildņu piekrišanas un bez diskriminācijas, neatkarīgi no pusaudža izvēles, orientācijas, ģimenes stāvokļa, dzimuma u. tml. Tiek uzsvērts, ka pusaudžu seksuālās vajadzības atšķiras no pieaugušo vajadzībām, taču ir pieņemamas kā pilnīgi nobriedušas un līdztiesīgas. Rezolūcija, manuprāt, tiecas sieviešu un vīriešu līdztiesību atstumt par labu to vienādībai (fiziskai savstarpējai aizvietojamībai), kā arī tiecas tradicionālos cilvēku priekšstatus par ģimeni iekļaut stereotipu un aizspriedumu kategorijā. Rūpēs par sabiedrības, sevišķi jauniešu, informētību rezolūcija izceļ ne jau mīlestību, ģimenes attiecību stabilitāti vai atbildību par bērniem, bet seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi. Rezolūcijas kontekstā rūpes par drošu un visādā ziņā daudzveidīgu bērnu seksu šķiet prioritāras, bet tādas lietas kā pedofilija, bērnu tirgus, bērnu prostitūcija, bērnu pornogrāfija... – sekundāras. Rezolūcija pieprasa labvēlību ne vienas vien sabiedrības vairākumam nepieņemamiem uzskatiem par to, kas ir ģimene. U. c.
Man EP manipulācijas liekas mazāk svarīgas par to, vai šo rezolūciju akceptēs ES valstis katra par sevi un vai to sabiedrības arī turpmāk sūtīs uz Eiropas Parlamentu vāja rakstura bezprincipu cilvēkus. Ciniskus karjeristus, kuriem sabiedrības dzīvā spēka, valstsspējas nodrošinājums, nācijas nākotne un tās kultūras pamats šķiet būtiski tikai tad, ja ir neauglīgi. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka arī Latvijas sabiedrība, savā vairākumā būdama pret rezolūcijas saturu, atbalstīs to samērā vienprātīgi. Jo Latvijas sabiedrības vairākums un liela daļa tās gara spēka ruporu ir raduši kaut ko visiem svarīgu atbalstīt tikai tiktāl, ciktāl tas neskar viņu sociālpolitisko paškomfortu. Latvijas sabiedrība arī šajā lietā spēs būt principiāla tikai savu marginālo kompāniju smilšu kastēs. Ne kā kopums. Tā jau ir bijis saistībā ar citām svarīgām lietām un balsojumiem.
Jo Latvijā Latvija vai katram tikai gabals no tā, kas Latvija reāli ir. Runas par kristīgo vērtību apsveicamu pieminēšanu iecerētajā Satversmes preambulā lielākoties ir runas tikai par izkārtni. Liekulīgi prieki. Jo kristīgo vērtību pieminēšana te svarīgāka par atbilstību tām. Labu provokāciju šajā ziņā atkal izstrādājis Vladimirs Lindermans ar savu ideju par homoseksuālistiem veltītu referendumu. Daudziem to it kā gribētos, bet – Lindermans priekšā. Viņš pats kā tāds tomēr svarīgāks par domu, ko tas paudis. Labāk to «bomzi» sadedzināt kā Parīzē vai Krievijā, nekā ieskaitīt reālā sabiedrībā. Kristieši, bļin. Tā ka – minētās rezolūcijas autori un bīdītāji Latvijas sakarā var īpaši nesatraukties. Jo mēs tai iebilstam galvenokārt pašapmiera dēļ. Sava «labā» kompānija mums svarīgāka par vienošanos visai kompānijai svarīgu virsmērķu labad.