1834.gadā Anglijā pieņēma tā saukto nabagu likumu. Savā garā Latvijas 2010. gada budžets sasaucas ar šo likumu. Tikai garā. Nabagu likums atcēla vēl karalienes Elizabetes laikā (1601. gadā) iedibināto kārtību, kad cilvēki vajadzības gadījumā varēja saņemt draudzes pabalstu, bet Latvijas budžeta autori neko tādu nedara un pat apgalvo, ka šis budžets "pirmām kārtām virzīts uz sociālo aizsardzību un ekonomikas attīstību" (E. Repše, LA, 30.10.2009.).
Lai arī sociālo pabalstu piešķiršanā te jau parādās tādi kā soda elementi (ja tu gribi dabūt kādu pabalstu, tad tev jātur rokas gar sāniem un nav ne jākustas, ne jāelpo), Latvijas budžets vēl netiek nabagu likumam tuvu un neuzlūko katru bezdarbnieku kā ļaunprātīgu noziedznieku. Nabagu likums spieda cilvēkus emigrēt, kur grib fabrikanti, bet Latvijas budžeta attieksme ir daudz humānāka. Tā spiedīs emigrēt, kur acis rāda. Ja kāds nabags Anglijā negribēja emigrēt, to lika cietumam līdzīgā darba mājā. Latvijā ir cilvēcīgāk. Ja kāds nabags negrib emigrēt, tas var, apstākļu spiests un nesodīts, uzturēties mājas arestam līdzīgā situācijā.
Tomēr šim budžetam der tas pats pamatojums, ko Maltuss savulaik sniedza nabagu likumam. Maltuss, uzskatīdams, ka cilvēkam nav tiesību uz eksistenci, ja viņš nespēj nopelnīt sev maizi, teica, ka "sabiedrības intereses prasa, lai palīdzība šiem ļaudīm nav pārmērīga". Jo šādi ļaudis pelnījuši būt sabiedrības padibenes, un, "ja mēs viņus pacelsim, tad mēs ne vien runāsim pretī sabiedrības uzdevumiem, bet izdarīsim kliedzošu netaisnību pret tiem, kas augstāki par viņiem".
Cerams, ka Latvijas budžeta principi, lai arī palielinās mirstību, nebūs tiešs bada nāves ierocis. Te ir viena cita nejēdzība, kas, manuprāt, izriet no šā budžeta un varas īstenotās krīzes "filozofijas". Tieši šī nejēdzība lika atcerēties Maltusu un nabagu likumu. Proti – budžets, lai arī saglabā saplacinātu sociālo spilvenu zem neaizsargātām sabiedrības grupām, tomēr, manuprāt, nav uzskatāms par valsts sociālekonomiskās aktivitātes instrumentu. Pārņemts ar "pingvīnu" saspiešanas un optimizācijas ideju, tas liek akmeni uz galvas tiem, kuri ar savu nabagu stāvokli negrib būt mierā un vēlētos rauties no tā laukā tepat Latvijā. Budžets un oficiālā retorika nerāda nekādu ceļu laukā no trūkuma un bezdarba. Ar šādu attieksmi budžeta autori manā uztverē nepārprotami pauž, ka līdzīgi Maltusam uzskata nabaga ļaudis par padibenēm. Turklāt uzskata, ka nabadzība te ir nolemtība – tikai pašu cilvēku vaina. Varas, politikas vainas šajā nabadzībā nav nekādas. Tātad – no varas puses vajadzīgi nevis darbības, bet (labi ja) bezdarbības, nenosprāgšanas līdzekļi un instrumenti. Jo, ja jau nolemtība, tad jau nav vērts ar budžeta vai citādiem līdzekļiem šos cilvēkus skubināt uz darbošanos, uz viņu un valsts izraušanos no padibenēm.
Nabagu likums piedalījās čartisma dzemdībās. Ko var dzemdēt Latvijas 2010. gada budžets, nav zināms. Strādnieku laiks industriālā laikmeta izpratnē ir pagājis. Čartistu parlaments – Tautas Saeima – nav salīdzināms ar Latvijas politisko NVO ālavo vēlmi tikai skaitīties, nevis būt sabiedrības priekšstāvjiem. Pat vienu no pieticīgākajiem čartistu principiem: "Politiskā vara – mūsu līdzeklis, sociālā labklājība – mūsu mērķis" arodbiedrības te nedzirdēs, jo nevēlēsies redzēt ekonomiskā stāvokļa politiskos cēloņus.
Taču ir pilnīgi aplam domāt, ka studentu gājiens un vāji (manuprāt) mobilizētā uzstāšanās pie Saeimas, Līvānu un Bauskas cilvēku demonstrācijas, arī arodbiedrību piketi vai ārstu un skolotāju protesti būtu velti. Pilnīgi aplam tā domāt par cilvēkiem, kuri savā publiskajā stājā spēruši platāku soli par labu savai pašcieņai nekā tie, kuri ir publiski diendienā. Tostarp mediji. Tas nekas, ka priekšplānā ir "vēdera jautājums". Tas liecina, ka vara, kura nolaidusi ļaužu prasības no brīvības un ideju augstumiem līdz "vēdera jautājumam", ir vāja un tuvu sabrukumam. To neglābs ne eirobirokrātija, ne valūtas fonds, ne viedi tautas šmaukšanas tehnologi. Tās vienīgā izeja ir – pārstāt turēt sabiedrību par padibenēm.