Atsaucoties uz neseno publikāciju NRA, sniedzam savu viedokli par ūdeni un tā globālo ciklu, kas esot izsists no līdzsvara.
Publikācija izlasāma šeit.
Ūdens patiešām ir mūsu kopējā bagātība, bet cilvēki nekad nav bijuši labi un tālredzīgi saimnieki. Nerēķinājušies ar upju paliem, iepriekšējo paaudžu pieredzi un ilgtermiņa novērojumiem, kā dēļ daudzas senās civilizācijas ir gājušas bojā, par ko mums atgādina Vecās Derības stāsts par grēku plūdiem un Ādama desmito pēcteci Noasu, kura pamatā ir vēl vecāks šumeru eposs par Gilgamešu - “Raudu dziesmas par Ūru”.
Ir pagājuši tūkstošiem gadu, bet jau pasen palu varbūtību vairs nerēķinām pēc 100 gadu pieredzes, bet tikai pēc pēdējiem 30 - 35 gadiem. Tā ir nesalīdzināmi lētāk, un ir atļauts apbūvēt upju palienes un krastus, īpaši radošas pašvaldības un būvvaldes ļauj aizbērt ūdens teces un grāvjus, un laime pilnībā.
Pēc nelaimes nāk panikas lēkme un haotiska darbošanās ar pretplūdu pasākumiem, glābšanas plāniem un aizsargbūvju pretplāniem, līdz sekmīgi tas viss aizmirstas, un atkal viss var sākties no sākuma nākamajā ciklā. Nav pamata domāt, ka kāds no tā būs mācījies un sekos aizliegumi būvēt mājas applūstošas teritorijās, dotācijas tiks piešķirtas jaunu mājokļu izveidei, nevis applūdušo remontiem un atjaunošanai.
Desmitiem piemēru zināmi pašu mājās, un te mēs noteikti neesam unikāli. Nekas jauns vai pārsteidzošs, novitātes ir tikai politiķu retorikā un jaunā „pasaules ļaunuma” definīcijā - klimata pārmaiņās.
Protams, ir arī pretējas parādības - ūdens avotu izsīkšana, upēm mainot tecējumu, avotam atrodot citu izplūšanas vietu virszemē vai izsīkstot ūdens ņemšanas vietai pārizmantošanas dēļ. Un tad ir jāmeklē jauni ūdens avoti. Līdz senās Romas inženierdomas attīstībai šādos gadījumos apmetnes, apdzīvotas vietas un pat pilsētas tika pamestas.
Kopš Romas laikiem ūdens pilsētu vajadzībām tiek piegādāts pa akveduktiem, un šādas inženiersistēmas, protams, maksā. Un daudz maksā, jo ne viena vien lielā pilsēta pasaulē tiek apgādātas ar ūdeni no 40 - 80 kilometru attālumā, bet vietām pat 120 kilometru attāluma. Tās ir augstas izmaksas, kurām pieskaitot arī kanalizācijas ūdeņu savākšanu un attīrīšanu, ne katram ir iespējams tās nosegt. Un arī šī kļūst par aizvien izteiktāku globālo sociālo problēmu, kas skar daudzus desmitus miljonu iedzīvotāju, bet ANO dalībvalstu pārdomātas un koordinētas darbības vietā gadu desmitiem tiek meklēts vainīgais - un tas ir tagad ir zināms - klimata pārmaiņas.
Šī pati nelaime gadu desmitus ir piemeklējusi arī tās upes un arī ezerus, kas kalpo par dabiskām robežām starp ne vienmēr draudzīgām valstīm. Šādi „ūdens kari” labāk zināmi par Jordānas upes ūdeni, nerimstoši strīdi ir Afganistānā, Pakistānā un Indijā, ilgstoši tie bija starp Armēniju un Azerbaidžānu, pēdējo gadu laikā starp Ukrainu un Krievijas okupēto Krimas par pussalu.
Tie nereti izvēršas visai asā karadarbībā mazūdens periodā, līdz atkal sākas pilnūdens periods ar applūdušām sauslejām vai pat ekstrēmi augstu ūdenslīmeni, kas liek iestāties salīdzinoša miera periodam uz nākamajiem 12 - 16 gadiem. Tā tas ir bijis gadsimtiem ilgi, un cilvēki diemžēl nav spējuši apgūt meteoroloģijas un hidroloģijas pamatus vismaz no Aristoteļa mācības. Nesalīdzināmi lielāks vietējo iedzīvotāju atbalsts vienmēr ir bijis kādai no konfliktējošām pusēm būvēt dambjus un kanālus, novadīt maksimāli daudz ūdens sev un kaimiņus atstāt bez ūdens.
Arī šajos gadījumos ANO saskata ļaunuma avotu - klimata pārmaiņas. Lai gan papildinošā skaidrojumā parādītas arī iespējas skatīt šo problēmu ļoti bezpersoniski, tas ir globāli (un šajā forumā tas ir ticis darīts jau desmitiem reižu vismaz kopš pagājuša gadsimta 70. gadu sākuma). „Ziņojuma autori saka, ka pasaules valdībām ir jāatzīst ūdens cikls kā “kopējs labums” un jārisina šis jautājums kolektīvi. Valstis ir atkarīgas cita no citas ne tikai ezeru un upju dēļ, kas šķērso to robežas, bet arī atmosfērā esošā ūdens dēļ, kas var pārvietoties milzīgos attālumos - tas nozīmē, ka vienā valstī pieņemtie lēmumi var traucēt nokrišņu daudzumu citā.” Tas ir citāts no NRA.
Pasaulē “ūdens konfliktu” skaits patiešām nav mazinājies, tie ir kļuvuši asāki un aizvien grūtāk risināmi, lai gan jūras atsāļošanas iekārtu jau uzstādītās jaudas un lēta dzeramā ūdens pieejamība ļoti daudzas problēmas ir atrisinājušas.
Tomēr tas prasa darbu, zināšanas un pārvaldības spējas, kas nepiemīt ļoti daudzu valstu valdībām, un nesalīdzināmi ērtāk ir gaidīt kārtējo ANO dāvinājumu, bet sociālās problēmas var risināt, nepamierinātiem iedzīvotājiem dodoties laimes meklētāju ceļos uz zemēm, kur tos atzīst par bēgļiem, un tālākais ir labi zināms. Problēma faktiski ir daudz plašāka, un tās risinājums nav iedomājams ne pašreizējās ANO, ne arī kādas institūcijas ietvaros esošo mandātu robežās.
Ar nožēlu jāsecina, ka ANO komisijas, arī OECD direktorāti un Pasaules tirdzniecības organizācija nekoncentrējas uz apzināto problēmu risināšanu, kas varētu nodrošināt dažādu paraugprojektu ilgtspēju vismaz ūdens resursu un pārtikas pieejamības ziņā, organizācijas misijas joprojām orientējas uz „zivju izdalīšanu”, nevis makšķerēšanas pamatprasmju apguvi.
Vēl vairāk: esošā prakse tiek atzīta par pareizu un labu, bet daudzās neveiksmes attaisnotas ar klimata pārmaiņām. Nerunājot nemaz par to, ka kaut vai tikai Krievijas - Ukrainas karā tiek zaudēti materiālie resursi, kuri spētu vairākus gadus tehniski atrisināt ūdens un pārtikas pieejamību trūkumcietējiem vismaz vairākumā gadījumu pasaulē.
Tomēr OECD Vides direktorāts plašā sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām, tautas zinātni, jaunatnes komisijām ir sagatavojis Pasaules ūdens ekonomikas komisijas ziņojumu „Ūdens ekonomika — hidroloģiskā cikla kā globāla kopīgā labuma vērtēšana”. Ziņojuma teksts atrodams angļu valodā: https://economicsofwater.watercommission.org/
Ziņojums ir ļoti plašs, un daudzviet tas balstās uz zinātniskām atziņām un aprēķiniem, tomēr vairākas pamata tēzes par tādām noteikti nav uzskatāmas.
Citāts no “Neatkarīgās”: “Pirmo reizi cilvēces vēsturē mēs izstumjam globālo ūdens ciklu no līdzsvara,” sacīja Johans Rokstrēms, Globālās ūdens ekonomikas komisijas līdzpriekšsēdētājs un ziņojuma autors, “Vairs nevar paļauties tikai uz nokrišņiem, visa saldūdens avotu.”
Ziņojumā tiek apgalvots, ka ūdens cikla traucējumi ir “nepārprotami saistīti” ar klimata pārmaiņām un arī cilvēku nodarītais kaitējums, tostarp mitrāju iznīcināšana un mežu izciršana, paātrina globālo sasilšanu, savukārt klimata pārmaiņu izraisītais karstums samazina mitrumu un palielina ugunsbīstamību.
Nav nekas pārsteidzošs, ka šādos politiskos dokumentos ir skaļas frāzes un īpaši izcēlumi, nereti visai emocionāli vēstījumi, kas piemīt šādu starptautisku organizāciju dokumentiem, to domātais mērķis vienmēr ir pozitīvs - aicināt valdības pārdomāt, būt atbildīgām un visus lasītājus kļūt prasīgākiem pret savu valdību īstenoto politiku.
Tomēr nav pamata nemierīgā pasaulē respektablai organizācijai izpausties ar nepatiesiem apgalvojumiem. Piemēram, “vairs nevar paļauties tikai uz nokrišņiem, visa saldūdens avotu”, kas neatbilst patiesībai jau kopš senatnes - ne mazāk plaši tiek izmantoti simtiem un tūkstošiem gadus seni pazemes ūdeņi, aizvien pieaugošā tempā dzeramais ūdens tiek iegūts no jūras ūdens atsāļošanas iekārtām. Ir ļoti plašas teritorijas pasaulē, kur cilvēki nekad nav paļāvušies uz nokrišņu ūdens pieejamību. Šādu vārdu savirknējumu noteikti pozitīvi nevērtētu arī skolēnu zinātnisko projektu konkursos. Šeit mēs nemaz nepieminam vēl tālu neizpētītos ūdens krājumus zemes garozā, kuri pēc dažiem aprēķiniem varētu konkurēt ar virszemes ūdens daudzumu.
Otrs apgalvojums ir ar vēl lielākām pretenzijām: „Pirmo reizi cilvēces vēsturē mēs izstumjam globālo ūdens ciklu no līdzsvara”. Jāatgādina, ka Saules sistēmā Zeme ir vienīgā planēta ar ļoti masīvu atmosfēras slāni, kura kustība nodrošina ūdens atrašanos visos trīs agregātstāvokļos. Un kamēr Zeme rotēs un nezaudēs savu atmosfēru un nenotiks neatgriezeniskas izmaiņas uz Saules, klimats uz Zemes mainīsies arī nākotnē, kā ir noticis arī pagātnē.
Ja kāds nebūtu pa slinku paraudzīties uz Breigeļa gleznām, kur attēlotas slidotavas viduslaiku Holandē vai palasīt senās hronikas, kurās aprakstīts, ka Livonijā 13. gadsimtā ozoli sprāga no karstuma vai Zviedrijas karalienes Kristīnes laikā 17. gadsimtā Kurzemes zemnieki ziemā ar ragavām brauca pāri Baltijas jūrai, iespējams, viņš nedaudz aizdomātos par dažiem ES “zaļās politikas” aspektiem un reālajiem spēkiem un interešu grupām, kuras aiz visa tā stāv.
Ja kāds no mūsu vai kaut tās pašas Zviedrijas akadēmiķiem ierastos ANO un pieprasītu iespēju no tribīnes uzrunāt pasaules valstu vadītājus, domāju, gulta ar ērtībām zināmas slimnīcas palātā siltā sabiedrībā ar Napoleonu un Jūliju Cēzaru viņam būtu nodrošināta - pretēji zināmajai skolniecei Grētai ar gauži aprobežotām zināšanām, bet ievērojamām ambīcijām.
Ir jāsaprot, ka dinamiska atmosfēra ir galvenais dzinējspēks ūdens apritei neatkarīgi no tā, vai uz Zemes ir cilvēki vai viņu nav. Var jau ūdens ciklu shematizēt, izskaidrošanas nolūkiem ar bultiņām savienot kastīšu rindu un piemirst par ģeogrāfisko telpu un parametriem, kuru skaitliskās vērtības ir rakstāmas ar desmitiem nuļļu (bet cilvēces ietekme ar zīmi aiz komata), tomēr būtu labi saprast, ka ir zināma atšķirība starp kastītēm un ūdens izzušanu akā - nelikt to visu vienā kastē ar okeānu straumēm vai nokrišņus saturošām gaisa plūsmām.
Šādām pārmaiņām būtu nepieciešama kontinentu pārvietošana par vairākiem tūkstošiem kilometru, daudzu sauszemes reģionu pacelšanās vismaz dažu kilometru augstumā virs pašreizējā līmeņa - procesi, kuri dabā notiek, bet šādām pārmaiņām ir nepieciešami desmitiem miljonu gadu.
Nenoliedzami, ir nepieciešama saudzīga attieksme un gādība par ūdeni kā par dzīvību nodrošinošu resursu. Un tomēr varbūt vajadzētu retorikā atteikties no šantāžas elementiem un vairāk resursus ieguldīt praktiskos ūdens un pārtikas pieejamības uzlabojumus.
Ja mēs gribam tiešām cīnīties pret civilizācijas un tehnogēno procesu negatīvo ietekmi uz vidi, tad nopietnām starpvalstu organizācijām vajadzētu pievērsties reālajām vidi apdraudošām problēmām, nevis izdomātām vai dažādu koncernu vai politiķu mākslīgi radītajām, lai iegūtu papildus peļņu, apkarotu konkurentus vai aizvietotu ideoloģisko tukšumu un impotenci politiķu lozungos.
Atļausimies tikai vienu piemēru. Ja mūsu mazajā Latvijā pagājušā gadsimteņa 30. gados kāds atļāvās nomest uz ielas sērkociņu vai, nedod Dievs, izsmēķi, policists viņam izrakstīja soda naudu, un ne mazo. Šodien mēs vaimanājam par pasaules okeāna piesārņošanu ar plastmasu, kuru nu jau atrod nozvejotajās zivīs un cilvēku orgānos, par ķīmiju augsnē un pārtikas produktos nerunājot (tostarp arī dzeramajā ūdenī ), bet kā dižu sasniegumu cīņā ar to ES izdod anekdotisku un pilnīgi bezjēdzīgu direktīvu par obligātu plastmasas pudeļu korķīšu savienošanu ar plastmasas strēmelītes palīdzību ar pašu pudeli…
Par tādu “sīkumu” kā piesārņoti zālāji, ielas, upes, ezeri un meži, kur izgāž atkritumu kaudzes tepat Latvijā, bet vainīgos reti noķer un soda simboliski, pat nerunāsim.
Nav nekādu šaubu, ka daļa pasaules cerēs uz brīnumiem un visu problēmu atrisinājumiem - kā uz brīnumnūjiņu vai īpašu fāzi kādā no cikliem, vai uz vēstures iedomātajām spirālēm, vai vismaz jau pirms 28 gadiem mirušās Babas Vangas “aktuālajiem” pareģojumiem, ko no aizsaules uztver tikai viņas krustmeita.
Nostradams zārkā apgrieztos otrādi, uzzinot ka viņa spekulācijas par tā laika politiskajiem notikumiem tiek piemērotas šodienas globālajiem procesiem. Modernāki cilvēki vairāk pievēršas savu datu pārvēršanai svītrkoda formātā - un tur katram uzreiz ir skaidras visas turpmākās dzīves tumšās un gaišās joslas.
Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē katram atļauts ticēt tam, kas viņam vistuvāk un atbilstošāk - taro kārtīm, Raspuķina vai Kaliostro pareģojumiem, pasaules bojāejai, plakanai zemei, ar vīrusiem pilnajām ķīmiskajām trasēm debesīs, ko izkaisa speciālas lidmašīnas vai 5G tīkla ietekmei uz ziemeļblāzmu rašanos atmosfērā, kā nesen viens “speciālists” rakstīja tīmeklī.
Citiem vārdiem sakot - katram pēc viņa zināšanām un intelekta. Bet ja nopietni - kamēr vien eksistē cilvēce, virs Zemes ir bijušas problēmas gan ar dzeramo ūdeni daudzos reģionos, gan ar pārtiku, gan ekoloģiju un klimatu. Šo problēmu pamatā ir divas lietas - globāli procesi, kurus ietekmēt mēs varam šobrīd minimāli, un cilvēku destruktīvā darbība, kura - lai kā mēs nelepotos ar savu apzīmējumu - HOMO SAPIENS - liecina, ka lielākajai cilvēku daļai apzīmējums - saprātīgais - ir gauži nosacīts.
Skumjākais ir tas, ka bieži vien autoritatīvas starpvalstu organizācijas, kā ANO vai PVO, par politiķiem un atsevišķiem zinātniekiem nerunājot, merkantīlu vai īslaicīgu taktisku priekšrocību mudinātas, nāk klajā ar pastardienas sludinājumiem vai nekorektiem secinājumiem - tā vietā, lai norādītu uz patiesajām problēmām, to cēloņiem un nepieciešamajiem risinājumiem.
x x x
Valdis Segliņš, profesors, dr.geol
Andris Ruģēns, goda doktors filozofijā, Starptautiskā Nobela informācijas centra Ukrainas moderators