Pēdējās dienās mediju centrālā un viskarstāk apspriestā tēma bijusi Lato Lapsas grāmata par Aināru Šleseru – premjerministra amata kandidātu, tautā sauktu par buldozeru. Viņa tēva grēku atklāšana vai katram likusi paust savu taisnīgo sašutumu – vai nu par urķīgo un cinisko Lapsu, vai par Šlesera (iestudētajiem?) asaru plūdiem, vai situāciju kā tādu.
Ja pārlasa trešdien aģentūrā LETA atreferētās vārdu kaujas starp Lapsu un „buldozera” Šlesera reklāmas Sančo Pansu Ēriku Stendzenieku, kurš kuru sūtījis trīs vārdiem rakstāmā virzienā, un kurš ko domā par kaķiem un citiem dzīvnieciņiem, kā arī citos medijos publicētās replikas, mierīgi varētu izdot vēl vienu pabiezu grāmatu – un tā nu gan būtu humoristiska satura.
Uzjautrina Lapsam veltītie „fui, fui, fui” un apelēšana pie morāles un ētikas normām. Nu, kā gan tā drīkst – rakņāties cienījama un godājama cilvēka pagātnē, ko viņš līdz šim tik rūpīgi centies slēpt, fui! Jāatgādina, ka arī Krievzemes odiozais politiķis Vladimirs Volfovičs Žirinovskis vienmēr deklarējis, ka viņa māte ir krieviete, bet tēvs – jurists (lai nebūtu jāatklāj, ka viņš bija ebrejs). Tad kāpēc gan Šlesera biogrāfijā uz mūžu mūžiem nevarētu saglabāties tikai fakts, ka viņam ir sieva un trīs dēli, bet dzimis viņš ir tāpat vien, bez tēva un mātes iejaukšanās?! Bet nē, Lapsam taču vajadzēja šķirstīt dažādas apputējušas un nodzeltējušas arhīva lapeles un meklēt, vai tiešām krietnais Šlesera kungs ir otrais bez grēka ieņemtais šīs zemītes vēsturē.
Uz moralizēšanu bija atvēzējies pat Mūkusalas lielākais dienas laikraksts, kura pārstāvji paši savulaik ielaidās bēdīgi slavenajā Saeimas deputāta Oskara Kastēna atmaskošanas skandālā, uzsūtot tiem savu Matu Hari nu jau eksžurnālistes Aleksandras Jolkinas izskatā. Šajā gadījumā taču pastāvēja risks izjaukt ģimeni un atstāt bērnus bez tēva – kur tad te bija morāle, kur ētika?!
Būsim reālisti – kurš gan izdevums, saņemot tik šokējoši kompromitējošu informāciju par „cieto riekstu” Šleseru, daudz prātotu par cilvēkiem, kurus tieši vai netieši skar šajos materiālos minētie fakti? Jādomā, daudz tādu nebūtu, publicētu un beigta balle! Cits jautājums, kā šāds materiāls tiek iepakots un pasniegts, un te nu norādes uz žurnāla „Kas jauns?„ vāka par „politiķa šausmīgo mantojumu” un tam sekojošais „jaunas sievietes nežēlīgā slepkavība”, kas nepārprotami liek domāt, ka šo slepkavību pastrādājis pats Šlesers, maigi izsakoties, vairs nav tikai nevainīgs blefs izdevuma tirāžas celšanai. Bet tas nu tā.
Nu jā, bet ko tad Šlesers? Sasauca preses konferenci un noraudāja dažas gaužas krokodila asaras, kas viņa tēlu nenoliedzami padarīja cilvēcīgāku. No jautājumiem par krimināllietās pazudušajiem dokumentiem kaut kā izdevās veiksmīgi izvairīties, atlika tikai atzīties, ka – jā, man bija kauns par tēvu, negribēju cilāt pagātnes sāpīgo mantojumu un viss. Taču kļūda bija klāstīt, ka par tēva pastrādāto slepkavību viņš uzzinājis tikai tagad, no publikācijām presē. Skaidrs, ka mazam bērnam par šo traģēdiju netika stāstīts, bet, ka patiesību no tik šiverīga četrdesmitgadīga dēlieša būtu iespējams noslēpt gadiem ilgi, - atvainojiet, neticas! Mazpilsētā vienmēr visiem viss par visiem ir zināms, baumas cirkulē no mājas uz māju, gan jau tās sasniedza arī pa Ķengaragu treniņbiksēs klīstošā jaunā Austrumu cīņumeistara draugu aprindas. Un visus šos gadus Leščinskim alias Šleseram par šo faktu nekas nebūtu tapis zināms? Atvainojiet, - vēlreiz neticas!
Ir gan vēl viena lieta, kas liek aizdomāties, un tā ir sabiedrības reakcija uz jau pieminētajām „krokodila asarām”. Daļa Šleseram noticēja, daļa – ne, taču šķebinoši ir lasīt ņirdzīgos komentārus par šo viņa publisko dvēseles ekshibicionismu, sak, ko tikai visu „buldozers” nesadomās savu reitingu celšanai! Un, ja nu cilvēkam (starp citu, Šlesers arī ir cilvēks, ja kāds to vēl nav pamanījis) tiešām līdz asarām sāpīgi gremdēties savās bērnības atmiņās? Un, ja nu tagad viņš – tfu, tfu, tfu! – ciestu autokatastrofā, tad arī visi zvaigātu, ka tas bijis tikai priekšvēlēšanu triks? Tik tālu nu esam nonākuši...