Patriotisms? Tikai TV raidījuma translācijas laikā!
Likumdevējs Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā (2., 3. pants), tāpat arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (2. pants) sabiedriskiem medijiem, tai skaitā arī – LTV, uzdevis par pienākumu rūpēties par latviešu valodas stiprināšanu, veidot iedzīvotājiem ’’nacionālo kultūras piederību’’, stiprināt ’’latvisko identitāti’’ un ’’izpratni par Latviju, kā nacionālu valsti’’. Minētajos pantos varam lasīt arī pienākumu veicināt sabiedrības integrāciju, lai latviešu valoda ’’kalpotu par visu Latvijas iedzīvotāju kopējo savstarpējās saziņas valodu’’. Lai arī LTV vadītājs Ivars Priede un tā pārraugs Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Jānis Siksnis par to nevēlas runāt, vismaz es šos LTV pienākumus uztveru nopietni. Latvijas valstiskums šķiet šobrīd ir apdraudēts vairāk, kā jebkad mūsu otrās neatkarības laikā.
’’Jūs izliekaties ka esat sabiedriskais medijs un Jūs drusku izliekaties, ka esat objektīvs žurnālists’’
Vispār patriotismu [fr. patriotisme, lat. patria, tēvija] var definēt, kā valsts mīlestību (protams arī tēvzemes, savas tautas mīlestība, darbošanās savas dzimtenes labā) Konversācijas vārdnīca patriotismu skaidro, kā ’’instinktīvu simpātiju pret dzimtās zemes iedzīvotājiem atkarībā no kopējās valodas, kopējiem paradumiem, kopējas vēsturiskas pagātnes un kopējiem nākotnes uzdevumiem.’’ Skaidra algoritma, kā praktiski sabiedriskajiem medijiem būtu jāveicina/jāstiprina patriotisms nepastāv, tāpat, kā arī nav nevienas kontroles institūcijas, kura varētu izvērtēt vai šis pienākums ir izpildīt arī nav. Nav jau tā, ka LTV pilnīgi neko šai ziņā nedarītu - tā jau arī nebūt nav. It, kā jau viss šķiet notiek. Tā nesen tika rādīts, kā mūsu pirmā obligātā militārā dienesta puiši nodod zvērestu būt uzticīgi Latvijai. Ik rītu plkst.6.00 tiek atskaņota LTV arī Latvijas Republikas himna, bet ik gadu 18.novembrī no zilajiem ekrāniem var vērot Saeimas svinīgās sēdes un pat ekumēnisku dievkalpojumu. Pagājušogad LTV svētku tiešraidē pat svinīgi tiek izrādīta Māras Zālītes jubilejas koncertprogramma.
LTV Redakcionālā padome rūpīgi seko tam, ko rāda LTV, jo, kā gan citādi ierakstot pareizticīgo dievkalpojumu Rīgas Svētās Trijādības Sergija sieviešu klostera filiālē Valgundes pagastā, tika konstatēts, ka ticīgie aizlūdz par Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhu Kirilu. LTV asi reaģēja un teju nekavējoties atcēla ne vien dievkalpojuma pārraidīšanu, bet vispār uzlika veto uz jebkuru pareizticīgo dievkalpojumu ierakstīšanu un demonstrēšanu vispār. Lūgties par Kirilu esot nepatriotiski un kā LTV galvenā redaktore Sigita Roķe to skaidroja ir pretrunā ar LTV uzskatiem. Man nav iemesla domāt, ka LTV rūpīgi seko līdzi arī tam, kādi cilvēki tiek aicināti uz LTV studiju un tiek intervēti sabiedriskā medijā. Alvis Hermanis skaļi izskanējušā un visticamāk stratēģiskas kļūdas dēļ necenzētajā intervijā 1 : 1 to visai tieši formulēja: ’’Man radās sajūta, ka te [LTV] arī teātris notiek […] Jūs bez kautrēšanās ’’kurinat’’ par valdošām partijām’’. LTV ir dubulti standarti pret Saeimā ievēlētām partijām un tās vadītājam Ivaram Priedem ir uzkrītoši pieglaimīga attieksme pret valdošo varu, kuru Latvijā iemieso “Vienotība” raksta Neatkarīgā, kura pati ir pamanījusi, ka šī dalīšana “labajos” un “sliktajos” ir tik uzkrītoša, ka nepamanīt to vairs nevar.
LTV tiem politiķiem, kurus ieskaita ’’slikto’’ kategorijā piemeklē sankcijas - autortiesības
Sākšu ar to, ka kolektīvais, līdzpārdzīvojuma elements patriotisma sakarā ir visai būtisks. Kolektīvas patriotisma izpausmes nenotiek bieži. Tās var ik gadu novērot 11.novembrī pie Valsts prezidenta pils, kad cilvēk nāk svecītes aizdedzināt atceroties sen kritušos varoņus. Masu patriotisms dzirkstīja šī gada 29.maijā pie Brīvības pieminekļa. Tur sapulcējušies ļaužu tūkstoši skandēja ’’Latvija, Latvija, Latvija’’ tā izrādot sajūsmu par Latvijas izlases hokejistu izcīnīto bronzas medaļu Pasaules čempionātā. Kolektīvās patriotisma aizrauti deputāti pat sanāca nakts melnumā uz Saeimas ārkārtas sēdi un pielēma par ekstra brīvdienu, par ko otrā dienā dažiem deputātiem nācās taisnoties un vēlāk izsauca plašas diskusijas publiskajā telpā. Šāds solis nebija pragmatisks, jo sakņojās tautas priekšstāvju emocionālajā līdzpārdzīvojumā. Kā to spilgti ir raksturojos, kāds Latvijā pazīstams psihoterapeits: - ’’Nācijas gods un slava ir šais masu pasākumos tāds kolektīvās matrices arhetips, ka cilvēki šīs patriotisma emocijas dēļ cilvēks var ziedot pat savu personisko labklājību un dzīvību.’’1
Dziesmu svētki bija tikpat ja ne vēl lielāks kolektīvās sajūsmas kulminācijas notikums, kuru spilgti ir raksturojis LSM - dziesmu svētku nedēļā, sevišķi tā noslēguma koncertā - 9.jūlijā, kad skatītāju zona pārvērtās par teju 60 000 lielu dziesmotu jūru, kurā - katrai balsij, katram sirdspukstam un katram vārdam bija sava nozīme. Patiešām Dziesmu svētku noslēguma koncerts ar savu nepastarpināto patriotismu, nacionālā pašapliecinājuma triumfu aizrāva ikvienu, kas pasākumu baudīja Mežaparkā vai novēroja no LTV ekrāniem. Šo sajūsmināto skatītāju vidū bija arī kādas Saeimā pārstāvētas partijas politiķi, kas ņēma un no LSM portāla https://www.lsm.lv Dziesmu un deju svētku tiešraides nokopēja trīs skaņdarbus, kurus izplatīja sociālajos tīklos. Šīs trīs dziesmas bija Latvijas Republikas valsts himna “Dievs, svētī Latviju”, tautas dziesma “Lec, saulīte!” un tautas dziesma “Pūt, vējiņi!”. Jā un Saeimā pārstāvētā partija ir ’’Latvijā Pirmajā Vietā’’ un izplatītāju vidū ir vidū ir arī Ainars Šlesers, Vilis Krištopāns, Mārcis Jencītis u.c. partijas frakcijas deputāti un biedri.
LTV minēto patriotisma aktu pieķēra un saskaitot katra skaņdarba sekundi nonāca līdz zaudējumiem EUR 28 314.00 apmērā. Pats LTV šefs personīgi Ivars Priede šo rēķinu piestādīja partijai un lai Saeimas opozīcijas frakcija nepadomātu, ka tiek dzīti joki šai vēstulē piedraudēja ar Krimināllikuma 148. pantu “Autortiesību un blakustiesību pārkāpšana”. Šeit jāpiebilst, ka minētais pants paredz sodu līdz sešiem gadiem brīvības atņemšanu, ja noziedzīgais nodarījums izdarīts grupā. Kā saprotat kolektīvās dalīšanās darbs ir kolektīvs pasākums un opozīcijas politiķiem par dalīšanos ar savas valsts himnu draud līdz sešiem gadiem cietumā. Domāju, ka Ivars Priede saņēma daudz uzslavas par savu ’’labo darbu’’, kad ziņoja Krišjānim Kariņam par savu veikumu Saeimas opozīcijas apkarošanā un iebiedēšanā.
Pirms sapriecāties un iesaukties: - ’’Tā tam Šleseram vajag! Viņš un viņa partija mums nepatīk! Lai iet cietumā vai maksā ragā!’’ lūgtu lasītājs tomēr iedziļināties lietas būtībā, kas saistās ar to, ka pirmkārt, visi trīs skaņdarbi tika paņemti tomēr tika ņemti no publiski pieejamas, par valsts līdzekļiem tātad mūsu visu nodokļu maksātāju finansētas tīmekļa vietnes. LTV nav privāts kantoris tā ir valsts kapitālsabiedrība. Latvijas Valsts meži, kas arī ir valsts kapitālsabiedrība uz Ziemassvētkiem ļauj cilvēkiem kādu eglīti pie ceļmalas nocirst un LTV cietā sirds attiecībā uz Dziesmassvētku laikā šērotu valsts himnu patiešām rada lielas pārdomas. Atcerēsimies, ka iespējamais ’’noziedznieks’’ tomēr ir partija, kas ievēlēta parlamentā. Partijai ir valsts finansējums, kamdēļ vienas valsts dotētas organizācijas pārskaitījums citai valsts finansētai organizācijai ir dīvains veids, kā nodarboties ar patriotisma kopšanu valstī. Draudēt ar cietumsodu Saeimas opozīcijas deputātiem arī neliekas gudri. Visbeidzot ziniet es gluži vienkārši nespēju iztēloties, ka Ivars Priede šādu vēstuli varētu nosūtīt ’’Jaunai Vienotībai’’ vai ’’Nacionālā Apvienība’’…Viena lieta ir dzenāt politisku organizāciju, kas nav valdībā, pavisam cita ielaisties diskusijā ar partiju, kurai ir savi ministri vai pat premjerministrs un kas lemj par LTV finansējumu galu galā!
Autortiesību strīds vai tomēr opozīcijas apkarošana?
LTV vadītājs Ivars Priede uzskata, ka LPV ir pārkāpusi sabiedriskā medija autortiesības, jo nepaprasīja atļauja izmantot raidījumā translētās tautas dziesmu un himnu, kā rezultātā raidorganizācija nesaņēma atlīdzību. Priede balstās cenrādī, kas savukārt paredz ka par katru sekundi LTV produkcijas izmantošanas ir jāmaksā. Priede, gan absolūti neņem vērā, ka šī izmantošana jau nenotika, lai gūtu kādu nebūt peļņu LPV centās savos biedros un sekotājos to, kas ir mērķis un uzdevums pašai LTV - rūpēties par latviešu valodas stiprināšanu, veidot iedzīvotājiem ’’nacionālo kultūras piederību’’, stiprināt ’’latvisko identitāti’’ un ’’izpratni par Latviju, kā nacionālu valsti’’. Ņemot vērā, ka LPV atbalsta arī krievvalodīgie pilsoņi, tad LPV politiķu nodoms bija veicināt savos sekotājos integrāciju, lai latviešu valoda ’’kalpotu par visu Latvijas iedzīvotāju kopējo savstarpējās saziņas valodu’’. Tas arī ir likumā, un to būtu jādara LTV kā sabiedriskam medijam.
Tas viss nu ļoti izskatās pēc tādas, kā personīgas atriebības opozīcijai, kas ne vienu reizi vien publiski ir LTV pārmetusi pārlieku subjektīvu attieksmi. Nepamet sajūta, ka Priede realizē varas sankcionēta ’’soda ekspedīcija’’ pret opozīcijas partiju, lai šādi pakalpotu ’’Jaunai Vienotībai’’, kurai ir apnicis no opozīcijas klausīties protestus pret Stambulas konvenciju, pārmetumus ka netiek reformas veiktas, ka birokrātija tiek nevis mazināta, bet audzēt u.c. Par labu opozīcijas tramdīšanas akcijai runā tas, ka LTV uz rakstiskiem jautājumiem izvairās atbildēt pēc būtības. Priede tikai atkārto un atkārto LTV tiesības uz autortiesībām un blakus tiesībām. To pašu dara arī sabiedrisko mediju uzraugs Jānis Siksnis, kas atsakās atbildēt vai Ivara Priedes uzsāktā peļņas gūšana Autortiesību aizsegā ir uzskatāma par atbilstošu tiem augstajiem uzstādījumiem, kuru dēļ LSM tika izvesta no komercreklāmu tirgus? Siksnis tieši tāpat ignorē LPV jautājumus, cita starpā jautājumu vai Dziesmu un deju svētku komercializācija no valsts puses nav pretrunā ar valsts uzdevumiem, kas ir sabiedriskiem medijiem par pienākumu ir uzlicis likums.
Atbildi LPV negaidīti ir saņēmusi no Tiesībsarga Jura Jansona, kurš savu trešo termiņu arī starp pagājušā amatā ieguva tikai ’’Jaunās Vienotības’’ labvēlību. Jansons kaunina partiju par autortiesību nemaksāšanu par Latvijas himnas izplatīšanu sociālos tīklos norādot, ka ar patriotismu konkrētajā gadījumā viss ir vislabākajā kārtībā. Lai man nepārmestu interpretāciju nocitēšu šo fragmentu pilnībā ’’ Tiesībsarga ieskatā LTV veic savu funkciju, veidot nacionālās kultūras piederību iedzīvotājiem, kad publicē savu sagatavoto materiālu, piemēram, par Dziesmu un deju svētkiem savā tīmekļa vietnē vai savos sociālajos medijos. Savukārt, ja kāds izmanto LTV materiālu, tad tā jau tālāka informācijas izplatīšana, kurai nav saistības ar LTV funkcijām par saliedētas sabiedrības veidošanu. […] ’’ Pārtulkojot minēto vienkāršā valodā integrācijas un patriotisma funkcija beidzas ar to brīdi, kad raidījums beidzas pārējā laikā LTV ir kapitālsabiedrība, kas nodarbojas ar peļņas gūšanu.
Man minētais šķiet gana dīvaini, jo patriotisma pamatā ir lepnums par savu valsti, prieks par savas valsts sportistu uzvarām vai kultūru utt. Cilvēks, kas no tribīnēm skaļi piesauc Latvijas vārdu sporta spēles laikā, taču pēc spēles neklaigā, ka Latvija viņam pēdējā vietā un ka viņam šī valsts riebjas. Ka LTV var pārvērsties par mantkārīgu cerberu izslēdzot patriotisma misiju uzreiz pēc pārraides beigām? Klasiskajā priekšnosacījumā, bez kura nevar pastāvēt neviena valsts - tauta, teritorija un valsts vara, primārais ir patriotiska tauta - pilsoņu kopums. Tātad patriotisms ir nepieciešams valstij, tas jākultivē valsti, jo bez tautas valstiskuma apziņas un gribas aizsargāt savu valsti, valsts pastāvēšana nav iespējama. Tas, ko saka Jansons aizstāvot Priedi patriotisma audzināšana tiek ierobežota ar attiecīgā patriotiskā sižeta parādīšanu. Izskatās, ka kalpošana savējiem tiek likta pāri visam, kā galvenā vērtība un tas nekādi neatbilst demokrātijas standartiem. Var jau rakstīt konceptuālus ziņojumus par valsts stratēģisko komunikāciju un informatīvās telpas drošību 2023.-2027. gadam, kurā varam lasīt, ka Latvija ir nacionāla valsts, kurā demokrātiskas līdzdalības un valstiskās identitātes pamatā ir latviešu valoda un, ka Latvijā komunikāciju par valsti un sabiedrību veic ikviens tās iedzīvotājs, bet patiesība ir daudz piezemētāka - Latvijā valda formālisms un patriotisms izskatās der tikai tautas muļķošanai vēlēšanu laikā. Īstenais esošās varas un LTV moto ļoti atgādina, kā Latīņamerikas diktatora izteikum, ka ’’savējiem viss - ienaidniekam likums’’.
___________
1 Utināns A. DNS, matrice un cilvēka uzvedība: Rīga, SIA ’’Medicīnas apgāds’’, 2008, 383.lpp.
Ringolds Balodis, ZA korespondētājloceklis, LU profesors