Vakar, 8. jūlijā, biju to 45 Saeimas deputātu vidū, kas parakstīja, šķiet, politiskajā dienaskārtībā salīdzinoši bieži sastopamu un sevis parlamentā pārstāvētajai pozīcijai atbilstošu lēmumprojektu – iniciatīvu, lai sasauktu Saeimas ārkārtas sēdi saistībā ar jautājumu par bēgļu uzņemšanu Latvijā. Lēmumprojekts izvirzīts, balstoties uz valdības nule pieņemto lēmumu brīvprātīgi uzņemt 250 bēgļus no Ziemeļāfrikas un uzdodot Ministru kabinetam līdz šā gada 13. jūlijam sagatavot un iesniegt Saeimai detalizētu ziņojumu par bēgļu uzņemšanu Latvijā. Šodien medijos izskanējusi informācija, ka, par sava paraksta pievienošanu šim lēmumprojektam, es varu tikt atbrīvots no sava amata kā Ministru prezidentes parlamentārais sekretārs.
Latvijai iebilstot pret Eiropas Savienībā piedāvāto kvotu sistēmu, partiju “Vienotība” un “ZZS” ministri valdības sēdē pieņēmuši lēmumu brīvprātīgi Latvijā uzņemt 250 bēgļus no Ziemeļāfrikas. Būtībā šobrīd sekojam gan pārējo Baltijas valstu, gan, piemēram, Norvēģijas piemēram, nosakot savas valsts kapacitāti un iespējas bēgļu uzņemšanā. Tiktāl viss būtu pieņemams, ja vien valdība būtu būtu spējīga atbildēt uz deputātus interesējošajiem jautājumiem un pamatot sava lēmuma apsvērumus.
Uzskatu, ka pieņemtie lēmumi bēgļu jautājumos var gan būtiski ietekmēt mūsu valsts drošību un labklājību, gan arī mūsu nacionālo pozīciju Eiropas Savienībā ilgtermiņā. Diemžēl līdz pat šim brīdim neviens no 250 bēgļu uzņemšanas atbalstītājiem un virzītājiem nav spējis atbildēt uz normāliem, pat obligāti atbildāmiem jautājumiem, pieņemot tik būtiskus lēmumus – nav skaidrības ne par integrācijas un infrastruktūras jautājumiem, ne finansiālajiem aspektiem, kas ar to saistīti. Neesam informēti par to, cik sagatavoti darbam ar bēgļiem ir mūsu drošības un sociālie dienesti, neesam arī izvērtējuši saistītos riskus vai pat sagatavojuši rīcības plānu. Kritēriji, kā nokļuvām līdz skaitlim 250, arī nav skaidri.
Pēc painteresēšanās dažādās institūcijās un vēršoties personīgi pie valdības pārstāvjiem, lūdzot pamatojumus un skaidrojumus par ar bēgļu uzņemšanu saistītajiem aspektiem, viss, ko esam saņēmuši, ir lempīga atbilžu meklēšana, vietā un nevietā piesaucot solidaritāti vai koalīcijas līgumu, izvēles un brīvprātīguma principus, kā arī citus ar lietu saistītus un nesaistītus terminus. Šķiet, valdībai pašai nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem ticis pieņemts šis lēmums, kas valstij būs saistošs un ar kura sekām būs jātiek galā ne vien šai, bet arī nākošajām valdībām un Latvijas sabiedrībai kopumā. Ja balstāmies uz iekšlietu ministra Riharda Kozlovska sacīto, skaitli 250 esam ieguvuši, balstoties uz t.s. “Luksemburgas formulu” – aprēķinu, ko plānots izmantot, ieviešot kvotu sistēmu. Tātad faktiski valdība plāno izpildīt kvotu sistēmu, kas, savukārt, ir iepriekš izvirzītās nacionālās pozīcijas pārkāpums.
Argumentācija, ka, parakstot šo lēmumprojektu, ticis pārkāpts koalīcijas līgums, neiztur kritiku - koalīcijas līgums neattiecas uz valdības darbu, bet gan uz Saeimu; šīs institūcijas ne bez iemesla ir nodalītas. Fakts, ka parlamenta pārstāvji, t.sk. es, Latvijā, parlamentārā republikā, vēlas iepazīties ar argumentāciju un pamatojumiem, kas izmantoti šī lēmuma pieņemšanā, nav nekas ārkārtējs. Valdība ir pieņēmusi lēmumu, kuram argumentāciju un pamatojumus tā cenšas piemeklēt un “pievilkt” tikai pēc tam, ir absurds un pieprasa plašāku sabiedrības un arī Saeimas izvērtējumu par tā pamatotību. Centieni apturēt pilnīgi adekvātu un saprotamu iniciatīvu no Saeimas deputātu puses ir ne vien absurdi, bet arī liecina par vēlmi klusībā “izbīdīt” dažādus lēmumus, pozicionējot tos kā valdības vairākuma pozīciju. Par to liecina arī šodien Saeimas ārkārtas sēdē notikušais, kura kvoruma trūkuma dēļ nenotika – tas ir tīrs un neatšķaidīts politiskais farss ar mērķi izvairīties no jebkādu skaidrojumu sniegšanas parlamentam un sabiedrībai.
Par laimi, ne sabiedrība, ne Saeima nav ieinteresēta ignorēt valstī un valdībā notiekošo, par spīti mērķtiecīgiem centieniem to virzīt uz “laimīgu ignoranci”. Ir arī monētas otra puse – diemžēl kārtējo reizi jāsecina, ka jebkāda padziļināta interese par būtisku lēmumu pieņemšanas procesiem savā valstī un savas pozīcijas un viedokļa paušana šeit joprojām var beigties ar strauju un asu politisko izrēķināšanos. Medijos nupat izskanējusi informācija, kurā “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājas vietnieks Kārlis Šadurskis paziņo, ka par savu “izgājienu”, parakstot lēmumprojektu, es esot faktiski iesniedzis savu atlūgumu no Ministru prezidentes parlamentārā sekretāra amata. Atgādināšu, ka, tāpat kā likumdevējvara – Saeima – un izpildvara – Ministru kabinets – ir atdalītas, tāpat arī nodalīti ir mani amati kā Saeimas deputātam un Ministru prezidentes parlamentārajam sekretāram. Viens neprevalē pār otru un lēmumi, kurus esmu pieņēmis kā brīvi ievēlēts Saeimas deputāts, nevar un nav sasaucami vai jebkādi saistāmi ar manu darbu Ministru prezidentes birojā. Politisko spēlīšu vidū diemžēl arī aizmirsts par jebkādu korektu, juridiski pamatotu vai tīri cilvēcīgu pieņemamu attieksmi un etiķeti darba attiecību jautājumu risināšanā.
