Iedzīvotāji par zālēm pārmaksā vismaz 50 miljonus eiro gadā

Produktīvi izmantojot E-veselības pakalpojumus, kā arī nedaudz mainot mediķu un pacientu ieradumus, par zālēm varētu ietaupīt pat vairāk nekā 50 miljonus eiro.

Aplēsts, ka pacienti Latvijā par zālēm gadā pārmaksā ap 50 miljoniem eiro vai pat lielāku summu. No kurienes šādi skaitļi? Kopējais pārdoto zāļu apjoms naudas izteiksmē 2016. gadā sasniedza aptuveni 370 miljonus eiro, savukārt 2017. gadā, tas noteikti ir audzis vēl, pietuvojoties vai pat sasniedzot, 400 miljonu eiro atzīmi.

Zāļu valsts aģentūras (ZVA) dati par 2017. gada pirmo pusgadu parāda, ka 25% no Latvijā pārdoto zāļu iepakojumiem bija oriģinālās zāles.(2) Naudas izteiksmē to daļa ir vēl lielāka, jo vidēji tās ir vismaz divreiz dārgākas.(3) Sanāk, ka oriģinālo zāļu, kuras lielā daļā gadījumu varēja aizvietot ar analogiem, tirgus vien veidoja vairāk nekā 100 miljonus eiro, un cilvēki par tām maksāja divreiz vairāk, nekā būtu izdevuši par ģenēriskajiem medikamentiem. Jāuzsver, ka ievērojami atšķiras arī dažādu ražotāju ģenērisko medikamentu cenas. Arī tur iespējams ietaupīt.

Kā to izdarīt?

Pašlaik E-veselības sistēma klibo, bremzējas un vairāk traucē, nekā palīdz, tomēr tai ir arī kāds būtisks pluss. Izrakstot receptes, ārsts redzot visus Latvijas aptiekās pieejamos konkrētā medikamenta analogus un var izvēlēties lētāko. Vēl viens variants ir norādīt receptē vien aktīvo vielu un zāļu izvēli atstāt pacienta ziņā. Galvenais būtu atmest aizspriedumus un rūpīgāk piedomāt pie zāļu izrakstīšanas un iegādes ekonomiskā aspekta.

Jāsāk būtu ar vienkāršāko. Plašāku daudz lētāko ģenērisko jeb, citiem vārdiem sakot, identisko preparātu lietošanu. Neraugoties uz epizodiskām kampaņām, kurās gan mediķi, gan pacienti tiek aicināti no iedarbības ziņā līdzvērtīgiem medikamentiem izvēlēties budžetam atbilstošākos, gan vieniem, gan otriem saglabājas aizspriedumi, inerce un nezināšana.

Ja medikamentu ārstnieciskās sastāvdaļas ķīmiskā uzbūve ir identiska, turklāt pētījumos ir apstiprināta līdzvērtīga to iedarbība uz cilvēka organismu (bioekvivalence), un atšķiras vien tādi elementi kā tabletes izgatavošanā izmantotās saistvielas, krāsvielas, iepakojums un nosaukums, tad neredzu iemeslu kāpēc gan neizvēlēties lētāku produktu. Cilvēki par zālēm pārmaksā un vainojama pie tā ir gan mediķu, gan tirgotāju, gan arī daļēji pašu pacientu neinformētība.

Kāpēc tā? Mediķi nereti, izrakstot recepti, ieraksta sev ierastāko medikamentu nosaukumu, pacients nepainteresējas vai nav pieejami lētāki šī paša medikamenta analogi, savukārt farmaceits aptiekā izsniedz to, ko no viņa prasa. Netrūkst situāciju, kad pacientam paraksta vienas plaši ražotas zāles situācijā, kad ir pieejami lētāki analogi.

Nosaukšu tikai vienu piemēru. Ibuprofen, Ibumetin, Ibugesic, Ibustar... Sarakstu būtu iespējams turpināt vēl ilgi. Visas šīs Latvijas aptiekās nopērkamās populārās bezrecepšu zāles ir viena pirmo reizi pagājušajā gadsimta 60. gados sintezēta medikamenta (Brufens)(4) ģenēriskie analogi, kuru ārstnieciskā sastāvdaļa ir ibuprofēns. Respektīvi, šo zāļu terapeitiskā iedarbība būtībā ir identiska. Atšķiras vien ražotājs un cena, turklāt nereti visai būtiski - pat vairākas reizes.

Iedzīvotāji, pērkot dārgāko no medikamentiem, nereti pat neaizdomājas, ka turpat blakus stāv identiskas, taču daudz lētākas zāles ar citu nosaukumu. Situāciju ir iespējams mainīt, un līdzēt varētu arī daudz kritizētā E-veselība.