Iepriekš kā vislabāko bestselleru es mēdzu internetā lasīt ziņas par tām metodēm ar kādām banku sistēmas mēdz strādāt Baltkrievijā, Ukrainā, arī Krievijā... Akmens laikmets! Totalitārā režīma paliekas - savā nodabā prātoju, ar gandarījumu atceroties aksiomu, ka Latvijā esot vislabākais banku sektora serviss visā Baltijā. Taču... Šonedēļ notikušais incidents man liek domāt, ka Latvijas izdaudzinātā banku sistēma līdzinās „piparkūku namiņam” no pasakas par Ansīti un Grietiņu: no ārpuses jauka un garšīga, bet, atliek tikai ieiet tajā, kad...
Patiesībā šis stāsts aizsākās jau aizvadītā gada nogalē, kad miljoniem banku sistēmas skrūvīšu visā pasaulē nācās atskārst, ka tūlīt beigsies viņu kredītkaršu derīguma termiņš. Šķiet, kas, gan, varētu būt vienkāršāk kā aiziet uz banku, pasūtīt jaunu kredītkarti un jau pēc dažām dienām turpināt baudīt elektronisko norēķinu burvību. Tādēļ, paturot prātā šo kādā reklāmas bukletā izlasīto mantru, es devos uz banku un, izstāvējusi rindā 45 minūtes (kas, gan konkrētajā filiālē ir tikai normāla, ikdienas parādība), es vērsos ar savu jautājumu pie smaidīgas bankas darbinieces, teiksim, vārdā Svetlana. Dažu minūšu laikā — tik viegli un gaisīgi kā senas draudzenes — mēs novienojāmies, ka es vēlos savu kredītkarti saņemt šajā pašā bankas filiālē, ka esmu aizmirsusi kredītkartes kodu un, ka šādā situācijā man visizdevīgāk būtu rīkoties tā, šitā un vēl šitā.
Pēc nedēļas, kā tika solīts, ierados savā iecienītajā bankas filiālē vēlreiz, lai, izstāvot rindā šoreiz tikai 30 minūtes, atkal piekļūtu pie citas, ne mazāk smaidīgas meitenes un lūgtu savu kredītkarti. Rezultātā izrādījās, ka kredītkarte, nevienam nezināmu iemeslu dēļ, ir nogādāta gluži citā filiālē, bet manas mutiskās, draudzīgās vienošanās ar Svetlanu nav fiksētas nevienā datu nesējā, kas mūsdienu pasaulē nozīmē — ir pagaisušas vējā. Tā kā nekad iepriekš nebiju iedomājusies, ka katra saruna ar bankas klerku ir jāfiksē dokumentāli, visu vainu šoreiz piedēvēju pati sev un, lai nebojātu smaidīgajai Ievai noskaņojumu, izklāstīju savu stāstu par aizmirsto kredītkartes kodu un vēlamo kartes saņemšanas vietu vēlreiz. Tā rezultātā Ieva, ar dzelžainu laipnību, pajautāja vai tiešām kredītkarti vēlos saņemt centra filiālē un, iespējams, es gribu paelpot svaigu gaisu un aizbraukt līdz Teikai, lai izņemtu savu karti tajā filiālē, kurā tā kļūdas pēc atrodas šobrīd. Nē, atvainojiet, negribu — atļāvos iebilst laipnajai meitenei, kura negribīgi, taču apstiprināja, ka pēc nedēļas savu kredītkarti varēšu beidzot saņemt vēlamajā filiālē.
Pēc nedēļas bez kurnēšanas devos uz banku trešo reizi. Nē, patiesībā — pēc desmit dienām, jo, iesākot jauno gadu, biju nolēmusi visus aizvainojumus atstāt aizejošajā desmitgadē un dot pasaulē draudzīgākajai bankai trīs dienu handicapu. Tā teikt — lai karti pavisam droši būtu paguvuši pārsūtīt. Kā milzīga dāvana nāca atziņa, ka rindā ir vien daži cilvēki, ko es nepārprotami uztvēru kā labu zīmi — jaunais gads iesācies labi! Tiesa, kad meitene vārdā Iveta, man smaidīgi paziņoja, ka karte joprojām esot kaut kur ceļā, man galvā uzmācīgi iešāvās tāds vārdu salikums, ko banku reklāmas bukletos nemēdz rakstīt... Taču, Ivetas atvainošanās bija tik sirsnīga un ar tādu iekšējo smaidu, ka es nespēju pateikt nevienu sliktu vārdu. Es jums noteikti piezvanīšu, kad karte būs pie mums — paziņoja smaidīgā Iveta un mēs šķīrāmies kā draugi.
Man nebija ilgi jāgaida. Jau nākamajā rītā Iveta zvanīja, lai pateiktu, ka ir noticis lielais Jaunā gada TAS — karte ir filiālē... Un viņas smaids, ko es dzirdēju pat caur telefona klausuli, bija tik atbruņojošs, ka es pat sajutu zināmu svētsvinību pret šo lielo notikumu.
Lai gan rinda, kas gada pirmajās dienās bija īslaicīgi izzudusi, atkal atradās savā vecajā vietā, 20 minūtes, ko pavadīju gaidīšanas režīmā mani it nemaz nesatrauca. Sirdi sildīja ne tikai visu bankas darbinieku smaidi, bet arī pārliecība, ka šoreiz taču viss ir kārtībā!
Olga mani sagaidīja... jā, ar nezūdošo smaidu un ļoti veiklām roku darbībām, kas man — trīs reizes gaidīšanas svētkus baidījušam cilvēkam — šķita svētlaimes kalngals. Lūk, jūsu karte, lūk, līgums, parakstāmies šeit, šodienas datums, vēl te uzlieciet parakstu, paldies! Lūk, jūsu apdrošināšana!
. „Kāda apdrošināšana?,”, biju neizpratnē. „Šai kartei nāk līdzi apdrošināšana,” paskaidroja Olga. „Es neko tādu neesmu pasūtījusi,” turpināju tielēties. „Esat gan, pirms pieciem gadiem,” ielūkojusies savā sistēmā bija pārliecināta Olga. „Jā, nu, iespējams... kas, to, lai atceras, ko es pirms pieciem gadiem esmu pasūtījusi. Vai tad jums nebija man jāatgādina, jāpārjautā?,” turpināju tielēties. „Nē, tas ir jūsu pašu pienākums sekot līdzi visiem saviem produktiem,” turpināja Olga, izliekoties, ka manas iebildes ir mazsvarīgas.
Kad visi paraksti bija savās vietās, Olga kā fināla frāzi izteica šķietami vienkāršu piebildi: „Pinkods būs vecais”. Taču manā gadījumā šī frāze nostrādāja kā bullim sarkana lupata. „Kāds pinkods!!? Es taču diviem jūsu kolēģiem teicu, ka neatceros savu iepriekšējo kodu,” teju kā ārprātīga vērsos pie joprojām smaidīgās Olgas. Taču, tas, ko Olga izpildīja tālāk, pat šobrīd man šķiet kā nosapņots murgs. Ar nesatricināmu mieru Olga paziņoja, ka tādā gadījumā man ir nepieciešama nevis kartes atjaunošana, bet gan pilnīgi cita karte, bet tas, savukārt, nozīmējot, ka man nāksies samaksāt 12 latus par atjaunoto karti, kurai es biju neveiksmīgi nākusi pakaļ divas reizes, kā arī vēl 12 latus par jaunu karti, kas var tikt pasūtīta tūlīt pat... un, neapšaubāmi —12 latus par apdrošināšanu.
Saņēmusi visus savus nervu galus dūrē, pēc iespējas mierīgāk centos smaidīgajai Olgai izklāstīt savu skatījumu par šo situāciju. „Apdrošināšanu man nevajag! Atjaunoto karti, kuras pinkodu es nezinu, man arī vairs nevajag! Jaunu karti negribu! Man no jūsu bankas vispār vairs neko nevajag!” Savukārt Olga, nomainot smaidu uz slīpu vīpsnu, man atbildēja, ka atjaunoto karti es, protams, varu neņemt, bet maksāt man par viņu tomēr nāksies. „Kāpēc? Es viņu neņemšu?,” es stingri paziņoju, paskatījusies uz plastikāta gabaliņu, kuram vēl nebiju pat pieskārusies. „Tapēc,” nelokāmi atspēkoja Olga. „Šeit ir jūsu paraksts. Jūs parakstījāties, ka esat saņēmusi.” Šinī momentā man deguna priekšā tika novicināts līgums, uz kura tik tiešām stāvēja mans paraksts. „Lūdzu, atdodiet. Es atsaucu savu parakstu un atsakos no produkta, kuram vēl pat neesmu pieskārusies,” centos šo situāciju risināt taisnīguma ceļā. „Nē, neatdošu. Parakstu ir uzlikts, nāksies maksāt,” uzvaroši paziņoja Olga un iegrima viņai vienai zināmu ciparu pētīšanā savā datorsistēmā. „Es jums vēlreiz paskaidroju — man nav nepieciešams šis produkts, es no tā atsakos,” centos vēl kaut ko skaidrot, taču Olga, gluži kā ķīlnieku, bija sagrābusi manis parakstīto papīru un pat negrasījās iziet uz kompromisiem.
Neturpināšu mazgāt visu to netīro veļu, kas tika pārcilāta bankas filiālē, kamēr mēs ar Olgu mēģinājām viena otru sadzirdēt. Kā, visticamāk, nojaušat, bankas sistēma beigās uzvarēja, lai gan sniedza man mutisku un, neapšaubāmi, smaidīgu solījumu visu nokārtot tā, kā man tas ir izdevīgāk. Es, gan nezinu kā viss šis stāsts būtu beidzies, ja man netiktu piedraudēts, ka no bankas filiāles tikšu izvesta ar apsardzi, ja nebeigšu aizstāvēt savas tiesības. Iespējams, man tomēr būtu izdevies pierādīt, ka šāds rekets ir nepieļaujams... Vismaz man tā gribas ticēt. Savukārt, ar apsardzi iebiedēta, es no savām pozīcijām atkāpos kā rezultātā man tagad nāksies nomaksāt 24 latus par nepaņemtu karti un nevajadzīgu apdrošināšanu. Un cerēt, ka banka ar plašu smaidu akceptēs manu iesniegumu, kurā es lūdzu šo naudu man atdot.
Ak, jā... visus, visticamāk, ļoti interesē jautājums: par kuru banku, tad, ir šis stāsts...? Teiksim tā - nevēloties sākt raganu medības, varu vien minēt, ka tā ir viena no lielākajām Latvijā strādājošajām bankām, kuras nosaukumā figurē zaļgani toņi un abriviatūra no trim burtiem. Citiem vārdiem sakot, trīs burtu kombinācija, kuru katrs - atkarībā no savas pieredzes ar banku sektoru- var sastādīt pēc individuālas gaumes.
