Piektdien tiesneši savā gadskārtējā konferencē vēlēs jaunus Tieslietu padomes locekļus, runās par iepriekšējās padomes pilnvaru laikā gūto pieredzi un vērtēs tās darbību. Diemžēl konferences darba kārtībā nav atrodami punkti ne par tiesu varas zemo prestižu sabiedrībā, ne par tiesnešu atbildības latiņas paaugstināšanu. Ap šiem sāpīgajiem jautājumiem gan Tieslietu ministrija, gan paši tiesneši joprojām laipo kā kaķis ap pārāk karstu putru, un maz ticams, ka tuvākajā laikā kas mainīsies.
Konferences darba kārtībā gan paredzēti tiesnešu ētikas komisijas un tiesnešu discplinārkolēģijas priekšsēdētāju ziņojumi un to apspriešana, tomēr izskatot publiski pieejamos tiesnešu disciplinārkolēģijas un ētikas komisijas lēmumus, nerodas iespaids, ka tiesu vara patiešām mēģinātu īstenot pēdējo gadu laikā ne reizi vien piesaukto tiesu sistēmas „pašattīrīšanos”.
Sabārsim un pakratīsim ar pirkstu...
Tiesnešu disciplinārkolēģijas pienākums ir gādāt, lai tiesneši atbildētu par amata pienākumu pildīšanas laikā neievērotajām vai apietajām likuma normām. Tiesnešu disciplinārās atbildības likums šai institūcijai dod visai plašas pilnvaras disciplinārsodu noteikšanā – var izteikt piezīmi, rājienu vai uz laiku līdz vienam gadam samazināt tiesneša amatalgu, ieturot no tās līdz pat līdz 20 procentiem. Kolēģija var nosūtīt disciplinārlietas materiālus Ģenerālprokuratūrai jautājuma izlemšanai par kriminālprocesa uzsākšanu, var ierosināt atcelt tiesnesi no amata, un var arī disciplinārlietu izbeigt. Ja paraugāmies portālā www.tiesas.lv , kādi lēmumi pieņemti 2014. gadā (līdz 30.maijam), tad redzam sešas lietas, no kurām divas ir izbeigtas, bet par tīšu likuma pārkāpumu lietas izskatīšanā vienā gadījumā izteikts rājiens, otrā – tiesnesei uz sešiem mēnešiem par 10 procentiem samazināta amatalga. Savukārt par lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību izteikta piezīme. Vēl viens disciplinārsods – rājiens - piemērots par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu. Ierosinājumi atcelt tiesnešus no amata pēdējo reizi bijuši 2012. gadā. Viens saistībā ar Daugavpils tiesneša Ernesta Joksta atcelšanu par pilna nolēmuma neizgatavošanu Kriminālprocesa likuma noteiktajā termiņā, otrs - par fiktīvā cilvēku nodarbināšanā apsūdzētā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesneša Ziedoņa Strazda atcelšanu. Izskatot pēdējo gadu disciplinārkolēģijas lēmumus nākas secināt, ka tīši likuma pārkāpumi vai rupja nolaidība lietu izskatīšanā smagākās likumā paredzētās sekas – atcelšanu no amata - nerada. Gluži tāpat nekādas sekas nav arī saistībā ar tiesas spriedumiem, pēc kuriem Eiropas Cilvēktiesību tiesa liek Latvijai maksāt cietušajiem kompensāciju par viņu cilvēktiesību aizskārumu. Spilgts piemērs te ir Ilzes Naglas lieta – pēc tam, kad tiesnese Meliņa noraidīja žurnālistes prasību par viņas dzīves vietā veiktās kratīšanas pamatotību un I.Nagla vērsās ECT, Latvijai bija viņai jāsamaksā 20 000 eiro lielu kompensāciju. Vai tiešām šie jautājumi nav tiesnešu konferences uzmanības vērti?
Vadlīnijas top, reālas komunikācijas nav
Pēc tiesnešu ētikas kodeksa kanoniem tiesnešiem gan profesionālā, gan morāles un ētikas normu ziņā jābūt ar nevainojamu reputāciju. Jo tiesnešu attieksme pret profesionālajiem pienākumiem un uzvedība privātajā dzīvē veido sabiedrības priekšstatu par tiesu varu, vistiešākajā veidā ietekmējot tiesu varas reputāciju un sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai. Tomēr pēdējā laikā ne reizi vien mediju ziņās lasāmā informācija par dīvainiem tiesu nolēmumiem un pretrunīgiem vienas un tās pašas Civilprocesa likuma normas traktējumiem šo uzticēšanos neveicina. Pēc kritikas publiskajā telpā gribētos redzēt arī pašu tiesnešu skaidrojumus par attiecīgo nolēmumu motīviem (protams, ciktāl tas nekaitē lietas tālākai izskatīšanai), tomēr tādu nav. Rezultātā sabiedrībā rodas viedoklis, ka, iespējams, šajās lietās ir kas slēpjams... Arī Tieslietu ministrija nereaģē uz vairāku ekspertu publiski izteikto viedokli par sistēmisku likuma normu apiešanu dažās tiesās. Vai tiešām TM neviens nav paskaidrojis, ka norobežošanās no diskusijām tikai rada aizdomu ēnu un mazina tiesas autoritāti? Šajā kontekstā ir tikai apsveicama Tieslietu padomes gatavība piedalīties vadlīniju izstrādē komunikācijas uzlabošanai ar plašsaziņas līdzekļiem un līdz ar to arī ar sabiedrību. Vienīgi kārtējo reizi rodas jautājums – kad šī labi domātā iniciatīva realizēsies praksē?
Tieslietu ministru sapņi
2011. gadā, otro reizi stājoties tieslietu ministra amatā, Gaidis Bērziņš kā galveno mērķi izvirzīja stiprināt ticību tiesiskumam valstī visplašākajā nozīmē. Toreiz viņš teica: „Ir būtiski panākt, lai tiesu vara, ieņemot vietu, kas ir noteikta Satversmē - būt vienlīdzīgai ar likumdevēja varu un izpildvaru, kļūtu paraugs tām!” Kopš tā laika ir pagājuši trīs gadi, Gaidis Bērziņš jau trešo reizi ieņem tieslietu ministra posteni, taču ticība tiesiskumam nav stiprināta, bet gan sarukusi vēl vairāk. Arī Gaida Bērziņa pēctecis amatā Jānis Bordāns 2013. gada tiesnešu konferencē stāstīja sapņus par tiesu varu kā taisnīgas sabiedrības mugurkaulu. „Tiesisku valsti veido ne tikai taisnīgi spriedumi saprātīgā laikā, bet arī pilsoņu ticība tam,” toreiz teica Bordāna kungs. Vai eksministra sapņi ir piepildījušies? Pēdējā laika notikumi ap tādiem tiesu nolēmumiem kā žurnāla „Ir” un NP food uzņēmumu Laima, Staburadze, Gutta kontu apķīlāšana, peripetijas ap Norvik bankas un Winergy miljoniem vērto strīdu, kā arī gadiem ilgstošās tiesvedības lietās, kurās pat ar neapbruņotu aci redzamas reiderisma pazīmes, liek par to šaubīties.
Cik tāls ir ceļš līdz uzticībai?
Pirms četriem gadiem saskaņā ar grozījumiem likumā Par tiesu varu veidojot pirmo Tieslietu padomi, eksperti teica – žēl, ka Tieslietu padome iecerētajā modelī netiek izmantota kā tiesu varas pašorganizācijas un pašattīrīšanās institūts, par kādu to varētu veidot. Tieslietu padome gan sniedz priekšlikumus Saeimai par tiesnešu kopskaitu tiesās, pārcelšanu darbā augstāka vai zemāka līmeņa tiesā, kā arī par tiesnešu atbrīvošanu no amata veselības stāvokļa dēļ vai arī ja atkārtotā tiesneša profesionālās darbības novērtēšanā saņemts negatīvs atzinums, tomēr vai ar šīm funkcijām, ciktāl tās attiecas uz tiesnešiem, ir pietiekami tiesu darba kvalitātes un prestiža celšanai? Tieslietu padomes ziņā ir arī dalība tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādāšanā un tiesu sistēmas darba organizācijas pilnveidošanā, diemžēl no malas raugoties šķiet, ka līdz tādai tiesu sistēmai, kurai uzticas sabiedrības vairākums, mums ir vēl ļoti tāls ceļš ejams. Vai trīskārtējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš spēs un, galvenais, gribēs pievērst uzmanību tādai darvas karotei Latvijas tieslietu sistēmā kā atsevišķu tiesnešu iespējamai negodprātībai, likumpārkāpumiem (kuri, kā redzams no tiesnešu disciplinārkolēģijā skatītajām lietām, Latvijā joprojām ir) un nekompetencei, vai arī pievērs acis un turpinās laipot ap problēmu „karsto putru”?
Aija Balode
