Neviens šodien pat neapstrīd faktu par to, ka Rietumeiropā iedzīvotāju veselībai tiek atvēlēti 6–7% no IKP, Austrumeiropā – 4–6%, bet Latvijā – 3%.
\Neviens neapstrīd to, ka IKP Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir divkārt mazāks par Rietumeiropu. Tātad uz katru iedzīvotāju Latvijā solidāri tērē 4–5 reizes mazāk naudas nekā citās Eiropas valstīs. Un mēs jautājam – "kāpēc?".
Pirmkārt jau tāpēc, ka Latvijas budžets visos šajos 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājaslapā http://www.fin.ee, var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus – cik, kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu. Veselības aprūpes sistēmas problēma ir senajā 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma – medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā no 1990. gada medicīna palikusi sērdienītēs. Visas valdības savās deklarācijās apņemas sasniegt veselības aprūpei paredzēto 4,1% vai pat 4,5%, bet piemet iepriekšējā gada budžetam dažus miljonus (proporcionāli mazāk par IKP pieaugumu) un veselības budžets pret IKP gadu no gada slīd lejup. Ja nākamā gada budžeta veidošana būs tikpat ignoranta kā līdz šim, tad ar nelielu pielikumu veselības budžets beidzot būs mazāks par 3% no IKP.
Otrkārt, tas ir tāpēc, ka Latvijas valsts ilgstoši darbojusies pēc vēlēšanu gaidīšanas principa, bet īsteni uzticami vēlētāji Latvijā ir bijuši tikai pensionāri. Šā iemesla dēļ pensijas vienmēr bijušas Latvijas politiķu "svētās govis". Atcerieties – 2009. gadā valsts sektorā strādājošajiem algas tika samazinātas par 25%, bet pensijas netika aiztiktas. Reālās darba algas kļuva mazākas par pensijām. Šodien visi runā par pensiju indeksāciju, aicina indeksēt pensijas līdz 250 latiem, bet neviens negrasās atjaunot 2008. gada algu medicīnas māsai. Vidējā medicīnas māsas alga (uz rokas, strādājot vairāk nekā slodzi – Ls 234, vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati) Latvijā pašlaik ir mazāka ne tikai par šo skaitli, bet arī par vidējo pensiju–180 lati. Līdz ar to Latvija ir valsts, kur valsts alga ir mazāka par pensiju. Cerības, ka medicīnas māsas neaizbrauks strādāt uz Norvēģiju par 6–8 reizes lielāku algu, kļūst par utopiju. Es vēlos atgādināt visiem pensiju indeksācijas faniem – ja Latvijas valsts indeksēs pensijas līdz 250 latiem, medicīnai un izglītībai finansiāla pieauguma nebūs.
Treškārt, tas ir politiskās retorikas dēļ. Apzinoties, ka Latvijā ir daži desmiti ārstu, kas pelna vairākus tūkstošus mēnesī (tiesa, ar šādu kvalifikāciju ASV viņi pelnītu 50 tūkstošus dolāru mēnesī), Latvijas politika, publicistika, KNAB tantes un citi izliekas, ka visām medicīnas māsām, ārstu palīgiem, vecmātēm ar augstāko izglītību un lielu atbildību jāstrādā par naudu, kas ir mazākas par iztikas minimumu (iztikas minimums Latvijā 177 lati, vidējā pieredzējušas māsas pamatalga uz rokas 176 lati). Vēl vairāk – jebkuru mediķu iebildi pārvērš par politisku kampaņu, piemēram, KNAB televīzijas kampaņu pret ārstiem. Politiskā retorika Latvijā nepieļauj domu, ka līdzekļi ir vajadzīgi nevis mediķiem, bet gan pacientiem, ka lielākā daļa veselības līdzekļu aiziet zālēm, aparatūrai, pārsienamajiem materiāliem, operāciju zāļu iekārtām, slimnīcu gaismai un siltumam, ātrās palīdzības mašīnu detaļām un benzīnam.
Latvijas politiķi ir vidēja gadagājuma cilvēki, kas pieredzi par medicīnu smēlušies galvenokārt gripas laikā vai kalnu slēpošanā salaužot roku. Atbilstoši tam viņi neuztver veselības pakalpojuma nopietnību – viņi vēl nezina, ka lielāko daļu naudas medicīna tērē vecu cilvēku ārstēšanā. Tieši pēdējos dzīves gados, ārstējot vēzi vai insultu, cukura diabētu vai sirds asinsvadu mazspēju, tiek tērēts vairāk nekā visā mūžā kopā. Gluži tāpat kā vecs cilvēks vēlas ārstēt savu kaiti un dzīvot dažus gadus ilgāk, arī šodienas politiķis agri vai vēlu kļūs vecs, tērēs lielus sabiedriskos līdzekļus savai ārstēšanai. Un tad par to gādās tie, kas tad maksās nodokļus. Latvijas lielākā sāpe ir nepamatoti liels līdzmaksājums, pacientu iemaksa un maksas pakalpojumi, kas kopā medicīnā ienes gandrīz pusi no visiem līdzekļiem. Latvija nav valsts, kur veselais solidāri maksā par slimo, – Latvija ir valsts, kur pusi naudas jāsagramsta slimajam pašam. Un tā ir reāli Latvijas kā valsts mazspēja.
Sabiedrības veselības globālas attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā (Latvijā vēl straujāk). Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars. Veselības aprūpē dominē vecu hronisku iedzīvotāju ārstēšana. Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Šeit rodas medicīnas pamatparadokss– jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei.Visās valstīs, kas nonāk šajā ekonomiskās attīstības stadijā, sākas iedzīvotāju strauja neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu.
Valstij patiesībā ir tikai divi uzdevumi – lai iedzīvotāji dzīvo ilgāk un kvalitatīvāk. Latvija šobrīd ir izvēlējusies ceļu – lai tie cilvēki ātrāk mirst nost, līdzekļus tērējot relatīvi apšaubāmām kvalitātēm – jaunam VID namam, jauniem elektriskajiem vilcieniem, "Parex" bankas glābšanai utt.
Un tomēr – atgriezīsimies pie mūsu pamatuzstādījuma – Latvijas valsts budžets ir sakārtots tā, ka veselībai ir iedota ceturtā daļa līdzekļu par maz. Un neviens netaisās pārskatīt kopbudžeta sastādīšanu, bet papildus piedalīt kaut ko no tā, ko nodokļu maksātāji vairāk samaksā. Tātad – valsts budžets 2014. gadā būs par kādiem 100 miljoniem lielāks (Valdis Dombrovskis man privātā sarunā ir teicis, ka 60– 70 miljoni, bet gan jau viņu piespiedīs padalīt kaut ko uz nākotnes rēķina), un visi mēģinās šo naudiņu sadalīt – skolotāju algām, Piebalgas ceļu remontam, jaunajai Gaismas pilij, cietumu atjaunošanai, jauniem krasta apsardzes kuģiem, dalībai olimpiskajās spēlēs un gaidāmajai Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā.
Par visu pārējo Finanšu ministrijas ierēdņi braši teiks – vairāk iedot nevaram, tad jums kaut kam jāņem nost. Un vēl ar asariņu acīs piebildīs, ka tad jau nāksies noņemt zinātnei, bāreņu pabalstiem vai psihiski slimu ļaužu pansionātam. Es pajautāju saviem kolēģiem – kam tad naudu ņemt nost, un viņi visi iekliedzās – armijai. Bet Latvijai taču būtu jāpilda savas saistības par aizsardzības budžetu 2% apmērā (no budžeta, nevis IKP!), nu labi – kaut vai tos pašus 1,2%, ko šogad.
Un tomēr pavērosim Latvijas budžeta pīrāgu. Latvija ir izveidota nevis par valsts centralizētas varas valsti, bet par pašvaldību valsti. Paskatieties – premjers saņēmis gadā 23 tūkstoši latu, bet Nils Ušakovs kā Rīgas mērs (kopā ar ienākumiem no Rīgas brīvostas) 54 tūkstošus latu. Mazpilsētas mērs, kā likums, pelna vairāk nekā ministrs. Premjers taupa katru latu, bet Rīgas pilsēta iepērk jaunus tramvajus par miljoniem, kas tukši vizinās uz Mežaparku. Cilvēkiem patīk jaunie tramvaji, bet skaidrs, ka tie nopirkti par neadekvāti lielu naudu, par nodokļu maksātāju naudu, brīdī, kad vienkāršām zālēm bērniem līdzekļu nepietiek.
Rīgā tiek būvēti nami maznodrošinātajiem par 1600 latiem kvadrātmetrā, lai gan varētu kaut vai Bolderājā, kur katrs trešais dzīvoklis brīvs, tos izremontēt maznodrošinātajiem par 200 latiem kvadrātmetrā. Tas notiek tikai tāpēc, ka kādam vajadzīga daļa.
Trešais piemērs ir ziņa, ka kūrortpilsēta deva 70–85% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Tātad kūrortpilsētai vienkārši budžets bija par 70% pārspīlēti liels.
Pašvaldību funkcijās ir arī veselības pakalpojuma pieejamības nodrošināšana saviem iedzīvotājiem un sabiedrības veselības funkcijas. Katra pašvaldība to pilda pēc savas izpratnes. Daļā pašvaldību lēmumus par veselību pieņem mērs pats, citās – kāds no deputātiem, parasti ārsts vai ārsta palīgs, kas uz Latvijas kopējo veselības aprūpi skatās no sava zvanu torņa, bet citās lēmumi ir vienkārši – iegādāties datortomogrāfu, nopirkt jaunus datorus vai izremontēt telpas. Rezultātā mums ir vairāk nekā 2000 radioloģisko vienību (datortomogrāfu, magnētiskās rezonanses datoru, digitālo rentgenaparātu) uz nepilniem 200 radiologiem, mums ir lielākais ar datortomogrāfu un magnētisko rezonansi izmeklēto iedzīvotāju skaits, galu galā – mums ir konkurējoši datortomogrāfi viens pretim otram pilsētas slimnīcā un poliklīnikā. Tas viss tik un tā nāk no mūsu kopējās naudas. Un nekādas reālas atbildības. Tiesa, dažas pašvaldības veselībai novirza patiesi lielus līdzekļus, slimnīcas izremontētas un aprīkotas daudzkārt jaudīgāk nekā P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, bet sistēmai tas pārlieku nepalīdz.
Pirmais piedāvājums ir Veselības ministrijai pārņemt pašvaldības funkciju – nodrošināt pakalpojuma pieejamību un sabiedrības veselības nodrošinājumu kopā ar visu naudu. Un premjerministram pārdomāt, ka tieši šāds piedāvājums ievērojami sakārto valsts veselības aprūpi. Mazā valstī uz 2 miljoniem iedzīvotāju nevar būt simt dažādu veselības aprūpes pieejamības sistēmu. Veselības aprūpe atņemtu pašvaldībām šo viņām neraksturīgo funkciju līdz ar 150 miljoniem, un ticiet– veselības aprūpes līmenis paceltos par pakāpi.
Latvijas attīstību pašlaik var formulēt kā šķēršļu skrējienu starp divām vēlēšanām, kur augstais kavēklis ar ūdensbedri būs Eiropas atzinums par Latvijas gatavību pievienošanai eiro zonai. Vieglatlētikā 3000 metru šķēršļu skrējienā katrā aplī ir piecas barjeras, bet aiz vienas no tām ir gandrīz 5 metrus gara ūdensbedre. Latvijas valsts stadiona skrejceļš nav gluds arī pārējā distances daļā. Neredzēdami priekšā gludu distanci un skaidrus sacensību noteikumus, liela daļa dalībnieku izdeg, ko medicīnā mēs saucam par izdegšanas sindromu. Kaut pasaulē runā par izdegšanas sindromu atsevišķu profesiju pārstāvjiem (parasti tiem, kam jāsniedz palīdzība citiem, – mediķiem, skolotājiem, ugunsdzēsējiem un lielu uzņēmumu vadītājiem), literatūrā nereti parādās ziņas par kolektīvu izdegšanu. Pašlaik rodas iespaids, ka kolektīvi "izdeg" Latvijas valsts. Un valsts arogances dēļ visvairāk izdeg medicīna – kā cilvēki, tā sistēma. Gaidīsim 9. jūliju, kad Eiropa dos savu atzinumu par lata nomaiņu pret eiro, un tad tik sāksies jampadracis– kā budžeta pārplēsto deķi katra nozare raus uz savu pusi.