Pirms dažām dienām man LETA korespondents uzdeva jautājumu, vai tiks slēgta Rīgas 1. slimnīca. Es atbildēju: «Pašlaik Rīgas 1. slimnīcu neslēgs» — un savu apgalvojumu pamatoju ar vairākiem faktiem un pieņēmumiem. Jautājums nebija: vai būtu pareizi šo slimnīcu slēgt.
Kā veselības organizators uzskatu, ka Rīgā slimnīcu skaits ir pārāk liels un plānveida kārtībā tās slēdzamas. Jādara tas būtu, sākot no Tuberkulozes un plaušu slimību aģentūras un Infekciju slimību aģentūras. Tās jāapvieno ar lielajām klīnikām un pēc tam arī fiziski jāslēdz. Uzskatu, ka Rīgas 1. slimnīca ar laiku tiešām būtu jāslēdz kā slimnīca, tikai labākā ekonomiskā situācijā, kurā iespējams noregulēt pacientu plūsmas, ārstu un medicīnas māsu pakāpenisku pāreju uz citām darbavietām, medicīnas tehnoloģiju mērķtiecīgu pārņemšanu.
Pamatošu, kāpēc, manuprāt, Rīgas 1. slimnīca netiks slēgta.
1. Veselības ministrija pēdējā gada laikā jau trīskārt publiski «slēgusi» Rīgas slimnīcas (Tuberkulozes un plaušu slimību aģentūru, Rīgas psihoneiroloģisko centru, Narkoloģijas centru) bet čiks vien iznācis. Neticu, ka ministrijas psiholoģiskās un mentālās kapacitātes ir tik augstas, lai tādā mērā ietu pret sabiedrisko domu, ka slēgtu Rīgas 1. slimnīcu.
2. Pasaules nozīmīgāko ekonomisko krīžu laikā daudzkārt veikti mēģinājumi slēgt galvaspilsētu lielās klīnikas. Līdz šim šis triks izdevies vienīgi Pinočetam 1973. gadā Čīlē. Gandrīz visās citās lielajās ekonomiskajās krīzēs (Argentīnā, Brazīlijā, Meksikā, Taivānā, Indonēzijā) slēgtas atsevišķas slimnīcu daļas, korpusi. Profesors Aivars Vētra parasti oponē man par šādu scenāriju, norādot, cik briesmīgs izskatās 20 stāvu slimnīcas korpuss Sanpaulu priekšpilsētā, kur precīzi pusei slimnīcas nav logu un klaiņo vējš, bet otrā — glīti nokrāsotā —pusē notiek pilnvērtīga slimnīcas darbība.
3. Slimnīca nepieder Veselības ministrijai, bet Rīgas pašvaldībai. Nilam Ušakovam nudien negribēsies sākt savu darbību mēra amatā ar slimnīcas slēgšanu, turklāt atceroties, ka tradicionāli tieši Rīgas 1. slimnīcā ir visinternacionālākais mediķu kolektīvs.
4. Nav īsti skaidrs biznesa plāns vai shēma, ko darīt ar slimnīcas teritoriju. Manuprāt tie, kas iepriekš bija iekārojuši slimnīcas teritoriju, pašlaik ar nekustamajiem īpašumiem nenodarbojas finansiālu problēmu dēļ, bet tie, kuri teritoriju iekārojuši patlaban, nevēlas maksāt shēmotājiem pietiekami lielu naudu. Es neticu, ka iespējams pilnīgi noslēpt tādas lielas shēmas kā daudzu hektāru teritoriju pašā Rīgas centrā. Var jau būt, ka mūsu «lielpolitiķi» ir mācījušies un dara visu slēptāk, bet līdz šim visas šādas shēmas tomēr bijušas gana caurspīdīgas.
5. Pirmās dienas Rīgas pacientu izkliedē tikai uz Stradiņa universitātes slimnīcu un Austrumu slimnīcu ir parādījušas nozīmīgas problēmas. Protams, laiks eksperimentiem izvēlēts veiksmīgi, jo augustā Latvijā ir vismazākā saslimstība, tomēr grūti iedomāties, kā pacientu plūsma tiks sadalīta novembrī un decembrī.
6. Ir indikācijas, ka politiķi nomierināsies, pārtrauks sacensties satrauktā klaigāšanā, ka «pacienti mirs», un sāks strādāt, tostarp meklēs līdzekļus pacientu ārstēšanai, piemēram, samazinot Veselības ministrijas birokrātiju. Jo nudien neviens nav devis Veselības ministrijai tiesības ņirgāties par 500 Rīgas 1. slimnīcas mediķu un 58 000 slimnieku likteni.