Latviešiem ir tikai trīs lietas, ko visi zina, pārvalda vai vismaz pieprot. Pirmkārt, tā ir kaimiņu bērnu audzināšana. Diemžēl kaimiņu bērni jau sen ir Īrijā, bet Latvijā ir veseli ciemi bez neviena jaundzimušā.
Otrā lieta, ko latvietis zina un prot: pateikt priekšā treneriem Šupleram vai Kurtinaitim, kurus vīrus laist īstajā brīdī laukumā un kas ir jādara, lai ripa vai bumba kristu vārtos vai grozā. Biežāk gan šis latvietis savu dzīvesziņu skaļi pauž nejēgam tiesnesim.
Pamācības ārstēšanā
Trešā lieta ir pamācība ārstēšanā. Lielākā daļa no sarunas biedriem viesībās, uzzinājuši manu profesiju, pāriet uz medicīnas kritiku, uzsvaru liekot uz ziņu, ka visu var izmeklēt un izārstēt, ja nonāk magnētiskajā rezonansē, vai arī diskutējot par zālēm. Parasti cilvēks, kas sevi atzīst par medicīnas ekspertu, un tā ir lielā daļa pieaugušo valsts iedzīvotāju, dzer gan tās zāles, ko iesaka ārsts, gan tās, ko kaimiņiene, sievasmāte vai kolēģe. Šiem pacientiem īpaši labi palīdz zāles, kas jau līdzējušas kaimiņienes tantei, sievasmātes kaimiņienei un kolēģes sunim. Ja kāds pacients iegādātos un apēstu visas tās bezrecepšu zāles, kuras reklamē televīzijā, viņam būtu jālieto pa saujai kapsulu četras reizes dienā.
Jebkuras politiskas vai ekonomiskas krīzes apstākļos tiek meklēti vainīgie, un visbiežāk tie ir mediķi, turklāt zāļu reklāmu ietekmē – attiecībā uz zāļu līdzekļiem kā nozīmīgu ārstniecības procesa sadaļu. Tad nu publiskajā telpā diskusija parasti notiek par tēmu: kādēļ tieši šīs zāles ārsts ir izrakstījis un vai aiz šās receptes nav manāms kas nosodāms?
Otrkārt, pastiprinātai interesei ir starptautisks pamatojums. Pasaulē medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu kopapjoms pieaug par trīs līdz pieciem procentiem gadā, tātad aug ievērojami straujāk nekā visas zemeslodes ekonomiskais kopprodukts. Tātad arī ekonomiskā interese un tirgus diktē globalizācijas noteikumus. Starptautisku interesi visvairāk izrāda lielās zāļu kompānijas, kuras produkciju cenšas pārdot visos tirgos.
Ik gadu – jauna leģenda
Globalizācija nāk ar patērētāja filozofiju. Patērētāju filozofija kā normu nosaka divas aksiomas: "vairāk medicīnas, tātad labāk veselībai" un "dārga medicīna – tas ir labāk nekā lēta medicīna". Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti, nevis kā slimi ļaudis. Patērētāju filozofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto.
Zāļu bizness ir viens no nozīmīgākajiem spēlētājiem reklāmas tirgū: zāles pasaulē tieši un netieši reklamē par lielāku naudu nekā automašīnas, ceļojumus un modes preces, kopā ņemot. Vienkāršoti to varētu raksturot ar hormonu tabletēm sievietēm: pasaulē dzīvo 3,5 miljardi sieviešu, no tām divi miljardi ir fertilā vecumā. Normāla zāļu kompānija šajā skaitlī ierauga divus miljardus hormonu tablešu katru dienu.
Nevienam nav noslēpums, ka globāli cilvēku prātus spēj satraukt trīs lietas: katastrofas (zemestrīces, cunami, plūdi), karš (tieši šobrīd cīņā ar globālo ekonomisko krīzi tiek mākslīgi saasināti notikumi Ziemeļāfrikā) un slimību epidēmijas.
Pasaules informācijas aģentūras rada pasaules slimības leģendu katru otro gadu. 2001. gadā mums bija C hepatīts, 2003. gadā apkarojām Kreicfelda–Jakoba slimību jeb sūkļveida encefalopātiju (Lielbritānijā izkāva liellopus), 2005. gadā nāca SARS (ķīnieši un kanādieši slēdza lidostas, lielākā daļa Āzijas valstu pilsoņu pilsētās uzturējās maskās), 2007. gadā nāca putnu gripa (pat Amsterdamas ostā izšāva kaijas un pīles), bet 2009. gadā – cūku gripa. Ik pa diviem gadiem tiek radīts jauns mērķis, pēc kā tiekties, kur globālajai mediju un farmācijas industrijai nopelnīt (daļas pasaules multimediju un farmācijas kompāniju īpašnieki ir vieni un tie paši cilvēki). Pasaules ārstu neformālajā interneta sarakstē šobrīd tiek rūgti ironizēts par to, ka Lībijas militārā krīze šogad ir radīta jaunas pandēmijas vietā. Ir pieņēmums, ka šogad par pasaules medicīnas ļaundari Nr. 1 tiks virzīts kāds rezistents mikrobs, jo par antimikrobiālo rezistenci neticamu interesi izrādījusi Pasaules veselības organizācija, ANO un citas starptautiskas struktūras.
Jāatrod grēkāzis
Ja mēs medicīnu saprotam kā ratus uz četriem riteņiem – profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju, novērojam, ka XXI gadsimta sākumā nepamatoti priekšplānā izvirzījusies diagnostika (apdrošinātājus vienmēr interesē precīza diagnoze, nevis ārstniecības rezultāts, neatkarīgi no tā, vai pacientu apdrošinājusi valsts vai privātais apdrošinātājs). Tādēļ katrs sevi cienošs cilvēks vidējos gados pieprasa sevi nosūtīt uz magnētisko rezonansi, kas viņam visu atklās un izārstēs.
Ārstniecībā pasaules medicīna joprojām riņķo ap zālēm. Medicīnā pieņemts, ka ārstniecībā vienlīdz nozīmīga ir terapija ar zālēm, ķirurģija, terapija ar fizikāliem līdzekļiem (siltumu, aukstumu, strāvu, masāžu utt.), kā arī staru terapija un psihoterapija. Zāļu ražotāju un izplatītāju lielās ietekmes dēļ, kā arī tāpēc, ka vairākums zinātnes pētījumu pasaules medicīnā notiek ar zāļu firmu atbalstu, 21. gadsimta sākumā terapija ar zālēm ir ievērojami izspiedusi no ārstniecības pārējās metodes.
Latvijas gadījumā toni nosaka atsevišķi zāļu vairumtirgotāji, kas savās rokās koncentrējuši aptieku ķēdes, poliklīnikas, veselības centrus, laboratorijas un pat dažas slimnīcas. Protams, var izlikties, ka tā tas nav un ka Repharm, Recipe, Mēness aptiekas, Sentor farm, Imantas, Juglas, Pļavnieku, Sarkandaugavas un Bolderājas poliklīnikas, Aizkraukles slimnīca, Centrālā laboratorija un daudzi citi veidojumi pilnīgi nejauši dažādos amatos iecēluši vienus un tos pašus cilvēkus un ka šīs iestādes nereti pārstāv vieni un tie paši juristi, bet tam noticēt ir grūti. Nākas pieņemt, ka viņus vieno mīlestība pret Mēness aptiekā nopērkamām zālēm.
Šobrīd sistēma Latvijā pamazām virzās uz to, ka zāļu vairumtirgotājam piederošai aptiekai blakus atradīsies doktorāts, kas elektronisku recepti tieši nosūtīs, piemēram, uz Mēness aptieku. Visās slimnīcās iekārtotas Mēness aptiekas, kas būtu jāapmeklē tiem pacientiem, kas izrakstās no slimnīcas ar recepšu kaudzīti rokās.
Tad, kad ārstu sabiedrībā sāk izplatīties raizes, ka ne tikai ārsti vairumtirgotāju kontrolētajās medicīnas iestādēs nav brīvi savā medikamentu izvēlē, bet arī farmaceiti aptiekā neko daudz nedrīkst paši izvēlēties, iestājas princips, kad, tēlaini izsakoties, zaglis sāk kliegt "ķeriet zagli". Un notiek īsta aktīva rīcība, lai pierādītu visiem, ka vainīgi pie augstajām zāļu cenām, pie nesaprotamām aktivitātēm medikamentu izrakstīšanā ir ārsti. Viegli tiek atrasts vainīgais – Austrumeiropas (Slovēnijas) zāļu firma KRKA, kas it kā visvairāk maksājusi ārstiem par konkrētu medikamentu izrakstīšanu. Plašs uzbrukums ārstiem, kas izrakstījuši KRKA medikamentus, tiesa, pieklusējot faktu, ka tieši KRKA medikamenti ir lētākie starp analogiem.
Nav ne mazākā pamatojuma pārmest aptiekāram, ja aptieka pieder vairumtirgotājam, kas norāda, kuras zāles tirgot. Bet ko darīt, ja ārsts nedejo pēc vairumtirgotāja stabules? Vienkārši – aizliegt ārstiem izrakstīt konkrētas zāles. Pārtaisīt visas zāles par bezrecepšu zālēm un pacientus informēt tikai ar reklāmas rullīšiem. Bet ja nu tas nav iespējams, tad likt ārstiem rakstīt tikai zāļu starptautiskos nosaukumus, lai vairumtirgotājs izraugās, kuras zāles tirgot.
Latvijā šobrīd nav nekādu domstarpību starp ārstiem un farmaceitiem, starp Veselības ministriju un Latvijas Ārstu biedrību. Domstarpības ir starp tiem, kas uzskata, ka medicīna ir tikai peļņa, ka zāles ir naudas avots, ka jāārstē tikai ar zālēm – no vienas puses, un tiem, kas uzskata, ka ārsta un farmaceita profesijai tieši pacientu interesēs jābūt brīvai un ka šie profesionāļi nedrīkst būt atkarīgi no zāļu vairumtirgotājiem, savas atkarības dēļ būdami spiesti izpildīt saimnieku rīkojumus.
Priekšstats par medicīnu
Latvijas veselības aprūpi raksturo vēl kāda īpatnība. Par veselības aprūpi izsakās tie, kuriem par veselības aprūpi ir miglains priekšstats, bet kas dažādu apstākļu sakarību dēļ kļuvuši par sabiedriskās domas virzītājiem. Kāpēc es noliedzu šo gudro un izglītoto cilvēku redzējumu attiecībā uz veselības aprūpi Latvijā? Galvenokārt jau tālab, ka viņi savu pieredzi veselības aprūpē smēlušies savā vienīgajā piedzīvojumā pie ārsta ar slēpošanā lauztu roku vai sāpošu gudrības zobu. Patiesībā medicīnā vairāk nekā 80% līdzekļu paņem vecu, hronisku slimnieku ārstēšana, kas visbiežāk ir cilvēki pensijas vecumā, kuri sen vairs neuzstāda dienaskārtību presē vai valdībā.
Ikdienas priekšstats par medicīnu, kas aizgūts no Doktora Hausa vai Čikāgas cerības, ir aptuveni tāds: jauns, glīts ķirurgs iesirmiem deniņiem strauji pienāk pie mirstošas skaistas sievietes, sāk viņu enerģiski masēt un ventilēt no mutes mutē, pieprasa defibrilatoru, sit ar elektrību maksimālās devās, līdz paciente pamostas un saka: "Paldies, dakter!" Patiesībā Latvijas vidējais ārsts ir kolēģe vecumā ap sešdesmit, savu dzīvi godīgi nostrādājusi un no mūžīgā stresa, naudas trūkuma un negatīvās attieksmes nogurusi. Viņas vidējais pacients ir vēl vecāka kundze ar lieko svaru, hipertoniju, mērenu insultu anamnēzē, otrā tipa cukura diabētu, elpošanas mazspēju, sāpēm mugurā, ceļos un gūžās, ar vai bez operēta vēža. Daudzās kaites liek izvēlēties būtiskākos medikamentus, kas ir ne tikai iegādājami, bet ko paciente vispār finansiāli spēj iegādāties.
Bet par šo ikdienas ārsta darbu neslavē, nemaksā un neraksta prese (raksta tikai par aknu transplantāciju, jo to žurnālists spēj iztēloties – izņem aknu no viena vēdera un ieliek citā).
Patiesībā medicīnā šobrīd katastrofāli trūkst līdzekļu tieši veco, kaitēm pārbagāto, nabadzīgo slimnieku ārstēšanai vai vēl vairāk – pakalpojuma pieejamības nodrošināšanai. Pietrūkst valstiskas motivācijas pateikt jaunajiem kolēģiem – studentiem un rezidentiem, māsu koledžu absolventēm – jūs esat gaidīti Latvijas medicīnā. Krīze agri vai vēlu beigsies, Latvija būs bagāta un gudra valsts ar labu, inteliģentu, tradīcijās un zināšanās balstītu medicīnu. Un tad šie jaunie cilvēki būs vairāk nekā nepieciešami.