Pasaule seko līdzi 11.marta 8.9 baļļu zemestrīces un cunami seku novēršanai Japānā. Kamēr numerologi aplūko 11.gadu kontekstā ar 11.martu, atceras 11.martu Madrides piepilsētas dzelzceļa stacijās, pasaules ziņu aģentūras cenšas mūs pārklāt ar drausmīgiem un šokējošiem skaitļiem, skatiem un video rullīšiem.
Zemestrīces upuru skaits Japānā sasniedzis 8450 cilvēkus, bet bez vēsts pazuduši 12 913 iedzīvotāji. Aptuveni 360 tūkstoši cilvēku evakuēti no katastrofas zonas un izvietoti pagaidu nometnēs 14 valsts prefektūrās. Ar lielāko varbūtību kopējais upuru skaits pārsniegs 20 000.
Šādā kontekstā Japānas zemestrīces pirmais un nozīmīgākais secinājums ir: sakārtotā un demokrātiskā valstī, kura pragmatiski gatavojas iespējamiem satricinājumiem, zaudējumu ir nesalīdzināmi mazāk nekā daudz mazākās katastrofās citās zemeslodes daļās. Šobrīd Japāna ir pelnījusi ne tikai līdzjūtību, bet arī apbrīnu. Cilvēka ģēnijs ir spējis pasargāt no daudzmiljonu upuriem un pasargās arī no kodolkatastrofas. Tad, kad es vēroju– kā zviedri un somi izpērk joda tabletes, man vienmēr gribas atgādināt, ka katra izsmēķēta cigarete atnes lielāku radiāciju nekā radioaktīvie izmeši no Fukušimas reaktora.
Sniegšu vienkāršus salīdzinājumus lai pārliecinātos, ka mazāk sakārtotā valstī šobrīd upuru skaits būtu daudzos miljonos. 2004.gada Āzijas cunami upuru skaits bija ap 220 tūkstošiem. 2010.gada 12.janvāra 7.3 balles spēcīgā zemestrīce Haiti izpostīja apmēram 90 procentus no valsts galvaspilsētas Portoprensas un atņēma dzīvību ceturtdaļmiljonam cilvēku. Katrs no šiem notikumiem salīdzinoši ir tikai niecīga daļa no tā, kas notika Japānā. Vienkārši– Rihtera skala ir veidota uz logoritmisku palielinājumu.
Manā dzīves laikā ir divas zemestrīces, kas notikušas daudz tuvāk, mums ievērojami saprotamākās valstīs. 1988.gada 7.decembra priekšpusdienā pazemes grūdiens noslaucīja no zemes virsas Spitakas pilsētu Armēnijā, kas atradās zemestrīces epicentrā, kā arī tuvējo Ļeņinakanu, un atstāja bez pajumtes pusmiljonu cilvēku. Eksperti atzina, ka milzīgajos postījumu apmēros un upuru skaitā vainojama sliktā būvniecības darbu kvalitāte un nepietiekama palīdzības dienestu organizētība.
Spitaka bija nopostīta tik ļoti, ka vietējās varas iestādes nolēma pilsētu neatjaunot, bet celt no jauna, sešus kilometrus tālāk. Toreizējā padomju vara solīja ar visiem darbiem tikt galā divu gadu laikā, bet šo plānu īstenošana apstājās, kad Armēnija 1991.gadā atguva neatkarību.
Vēl tagad, divdesmit gadu pēc zemestrīces cilvēki mitinās vienistabas vagoniņos bez ūdensvada un kanalzācjas, gaida uz jaunām mājām, kas viņiem toreiz tika solītas.
1999.gada 17.augustā Turcijas pilsētu Izmitu skāra 48 sekundes gara un 7.4 balles stipra zemestrīce, kurā pēc Vikipēdijas datiem bojā gājuši 45 tūkstoši iedzīvotāju (patiesībā droši vien ne vairāk kā 18 tūkstoši), bet vairāk nekā pusmiljons cilvēku palika bez mājokļiem.
Un tad, kad notika Japānas 11. marta zemestrīce, Latvijas valdība lēma par palīdzību japāņiem, un pielēma 100 000 latu. Salīdzinot ar Japānas budžeta skaitļiem (ir izdalīti 43 miljardu dolāru seku likvidēšanai), tā ir nevis sīknauda, bet nekas (mazāk par procenta tūkstošo daļu). Latvijai bija fantastiska iespēja– par šiem simts miljoniem aizsūtīt sešus vai astoņus jaunus, talantīgus, zinošus katastrofu medicīnas specālistus no NMPD uz Japānu, lai viņi reāli palīdz, glābj, reanimē, atbalsta, strādā. Es pats kaut rīt brauktu uz Japānu, kaut man būtu grūti turp tikt, jo pasaules katastrofu palīdzības sistēma pieļauj kā glābējus uz katastrofu vietām sūtīt tikai cilvēkus 25 līdz 35 gadu vecumā.
Jau 11. martā uz Japānu aizlidoja kā vācieši, tā angļi. Skandināvi aizlidoja starp 13. un 16. martu. Nebūtu nekādu grūtību pie kādas no skandināvu brgādēm piekabināt latviešus. Mēs iegūtu sešus vai astoņus pieredzējušus, zinošus un reāli strādājušus glābējus. Tā būtu reāla palīdzība Japānai un reāla palīdzība Latvijai– mēs būtu sagatavojuši savus cilvēkus.
Un vēl– mums par šo naudu vajadzēja aizsūtīt 2 atomfiziķus uz Japānu. Neko daudz jau viņi tur nepalīdzētu. Bet iegūtu fantastisku dzīves pieredzi un zināšanas. Vai mums vajag šādus speciālistus? Atcerieties– gan jaunā Visgalinas (Ignalinas) atomelektrostacija Lietuvā, gan jaunā Krievijas finansētā Baltkrievijas atomelektrostacija atradīsies reālā Latvijas tuvumā. Un mums ļoti vajadzēs speciālistus, kas izvērtēs šo atomelektrostaciju apdraudējumu.
Vēl nav par vēlu. Japānas zemestrīce ir fantastiska iespēja reālas katastrofas apstākļos audzināt savus speciālistus. Mīļā valdība! Nepalaidīsim šo iespēju garām. Latvijā ir daudz jaunu talantīgu cilvēku, kas dotos uz Japānu palīdzēt un mācīties, pie kam alkst šīs iespējas (Nav attaisnojums, ka igauņi esot japāņiem dāvājuši 200 000 eiro katastrofu seku novēršanai. Mums ir beidzot jāsaprot, ka igauņi lēmumus pieņem lēnām un nepareizi)