Krievijas Ārlietu ministrija noteikusi sankcijas Valsts valodas centra direktoram Mārim Baltiņam

 
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš ©Vladislavs Proškins/F64

Mūs sasniedza vēsts – Krievijas Ārlietu ministrija ziņoja, ka noteikusi sankcijas vairākām Eiropas Savienības (ES) struktūru un dalībvalstu amatpersonām, tai skaitā arī Latvijas Valsts valodas centra direktoram, profesoram Mārim Baltiņam, liedzot viņam turpmāk iebraukt Krievijā. Māris Baltiņš iekļauts draudzīgā pulciņā kopā ar Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli, Eiropas Komisijas viceprezidenti Veru Jourovu un pašmāju Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Ivaru Āboliņu.

Protams, es priecīgi zvanīju profesoram, habilitētam medicīnas doktoram Mārim Baltiņam un sveicu viņu ar šo notikumu. Lieta tāda, ka manu draugu vidū viņš jau ir otrais, kuru Krievijas Ārlietu ministrija atzinusi par nevēlamu. Pirmais bija Latvijas Kara muzeja direktora v.i., vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Es izteicu piedāvājumu veidot Krievijai nevēlamo personu akadēmisku klubu.

Būt par Krievijai nevēlamu personu ir netīkami tādēļ, ka brīdī, kad demisionēs Kariņš un/vai limitēsies koronavīruss (kārtība ir mazsvarīga), kad atjaunosies tūrisms, zinātniskas konferences, starptautiska komunikācija, maniem draugiem austrumu virzienā braukšana ar vilcienu, automašīnu vai velosipēdu tiks limitēta ar 257 kilometriem.

Man ir kāds draugs, Austrālijas ārstu savienības bijušais prezidents, kuram ir aizliegts ierasties Tongā, jo viņš ir Samoa regbija komandas fans vai varbūt otrādi. No Austrālijas līdz Tongai austrumu virzienā ir 3500 kilometru, bet līdz Samoa 4300 kilometru, un mans draugs, šķiet, ir kaut kā samierinājies, ka uz šīm valstīm savā dzīvē vairs nebrauks, kaut arī šīs valstis ir Austrālijas kaimiņvalstis austrumu virzienā.

Atgriezīšos pie Krievijas Ārlietu ministrijas vēsts. Šis ir gadījums, kad man jāsaka - es lepojos ar to, ka mans draugs un kursabiedrs, ārsts Māris Baltiņš ir vīrs ar stingru mugurkaulu, ka viņš ir cilvēks, kas mīl, ciena un tur rūpi par labu un bagātu latviešu valodu. Vēl dažas dienas atpakaļ Veselības ministrs Daniels Pavļuts uztaisīja histērisku skandālu Ministru kabineta sēdē, jo viņam noteikti vajadzēja izdot vakcinācijas avīzi krievu valodā, bet saņēma cienījamu un argumentētu pretsvaru no Valsts valodas centra direktora Māra Baltiņa. Taisnību sakot, Latvijai nevajag nekādu vakcinācijas avīzi - ne latviešu, ne krievu, ne tongiešu, ne samoāņu valodā. Jebkura Pavļuta priekšvēlēšanu jeb vakcinācijas avīze ir tikai un vienīgi Latvijas budžeta naudas izpļekarēšana. Kā zagt kopus mantu, proti nodokļu maksātāju naudu - Daniels Pavļuts ir lielmeistars. Atcerēsimies, ka tieši Pavļuts ir izsniedzis lielāko daļu Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) licenču, un tieši pateicoties Pavļutam mēs visi par elektrību maksājam daudzkārt pārmaksātu tarifu. Tieši Daniels Pavļuts ir radījis Latvijas vēsturē vislabāk apmaksāto, visdārgāko un visnejēdzīgāko biroju - Vakcinācijas biroju, kura darba tikumam pateicoties, Latvija ir vismazāk vakcinētā valsts Eiropā. Visas Vakcinācijas biroja aktivitātes, topošo vakcinācijas avīzi ieskaitot, rada ļaudīm pamatotas bažas par vakcinācijas procesu kā tādu. Par naudas bezcerīgo nozagšanu (politkorekti izsakoties - apsaimniekošanu) digitālā jomā nerunāsim, neatkarīgi vai tā saucas manavakcina.lv vai ViVaT (vienotais vakcinācijas tīkls) - Pavļuts spējīgs nopļeckāt miljonus valsts naudas dažās dienās.

Sakritība par profesora Māra Baltiņa iekļaušanu Krievijas Ārlietu ministrijas nevēlamo personu sarakstā ar Pavļuta rosību ir tik uzkrītoša, ka grūti nenoticēt tam, ka tieši Pavļuta PAR partija nav bijusi šī procesa iniciators un pa sētas durvīm aiznesusi lūgumrakstu uz Krievijas vēstniecību.

Un te nu man jāpastāsta, ka mēdzu dažkārt palepoties, ka šā vai tā lasu un runāju ne tikai latviešu, bet arī krievu, vācu un angļu valodā. Profesors Māris Baltiņš visās šajās valodās komunicē, raksta, lasa daudzkārt labākā līmenī, pie kam brīvi pārvalda arī franču valodu. Ar lielu nepatiku man jāatzīst, ka šaha spēlē manas cerības uz neizšķirtu ar profesoru ir limitētas. Nerunāšu šeit par viņa fundamentālajām, ļoti plašajām zināšanām dažādās jomās, jo īpaši vēsturē. Vārdu sakot, es lepojos, ka man dzīvē ir gods un iespēja būt izcila zinātnieka un valsts darbinieka Māra Baltiņa laikabiedram, kolēģim un varbūt arī draugam.

2017.gadā profesoriem Dacei un Mārim Baltiņiem tika pasniegta profesora Paula Stradiņa balva par izciliem pētījumiem medicīnas vēsturē, galvenokārt par vēža ārstēšanas vēstures pētījumu, kas bija apkopots fundamentālā grāmatā. Stradiņa balvas pasniegšanai ir tāda paradigma, ka kādam ir jāteic „laudatio", proti, slavinājums laureātam. Profesors Māris Baltiņš šo godu uzticēja man. Tad nu, gatavojoties šim svinīgajam notikumam, es uzrakstīju mazu eseju, ko pamanījās publicēt daži Latvijas portāli.

Pieļauju, ka daži mani lasītāji šo eseju atceras, bet citi - nekad nav redzējuši, tādēļ es to laipni pievienoju šo rindu nobeigumā. Internetā šī eseja ir atrodama, bet grūti meklējama, bet te izlasāma, ja vien ir laiks un vēlme.

Stradiņa balva profesoriem Dacei un Mārim Baltiņiem. Atmiņas veltījums

Šodien Stradiņa balvu par ieguldījumu medicīnas vēsturē saņem profesori Dace un Māris Baltiņi. Ja man būtu jāapraksta šīs unikālās mediķu ģimenes padarītais, paveiktais, jāuzskaita nopelni, publikācijas, disertācijas, grāmatas, šeit vietas nepietiktu, bet interneta lasītāji vērtu šo lapaspusi ciet. Tādēļ es parakņāšos kādus 35 gadus senās studiju laiku atmiņās un izstāstīšu, ka Māris Baltiņš nav absolūts teicamnieks.

Tātad - Valsts valodas centra direktors profesors Māris Baltiņš patiesībā ir habilitēts medicīnas doktors, aizstāvējis divas disertācijas, strādājis par Medicīnas akadēmijas prorektoru, šobrīd ir profesors arī Rīgas Juridiskajā augstskolā. Viņam ir vislielākais „cietais disks" starp man pazīstamiem ļaudīm, proti, viņš atceras visu, ko jebkad mācījies. Un ne tikai atceras, bet prot to visu likt lietā. Ja man dažkārt kādai zinātniskai vai publicistiskai atziņai nav atsauces, bet esmu pārliecināts, ka kaut kur esmu šo lietu lasījis, atliek piezvanīt profesoram Mārim Baltiņam, un viņš ar lielu iespējamību zinās, ka šo jautājumu aprakstījis profesors tāds vai šitāds tādā vai šitādā žurnālā.

Šo unikālo atmiņas īpašību un neticamo zināšanu dēļ, studējot Rīgas Medicīnas institūtā, viņam teicamas atzīmes eksāmenos parasti jau lika, pirms pārējie tikai tuvojās eksāmenam. Ja profesori vai pasniedzēji atklāja, ka kāds nezina kādu pavisam saprotamu formulu, savienojumu, atvasinājumu vai anatomisku veidojumu, viņi tad vērsās ar jautājumu pie Māra Baltiņa, un viņš vienmēr zināja pareizo atbildi. Pasniedzēji jau arī ir tikai cilvēki, un man ir pārliecība, ka zināmu mazvērtības kompleksu Māris spēja iedzīt ne tikai studiju biedriem, bet arī pasniedzējiem. Un jau studiju gados nereti draugi Māri ikdienas sarunās sauca par profesoru.

Vienreiz mūžā Mārim Baltiņam iznāca uzzināt - kā tas ir, ja ieliek atzīmi „četri" piecu ballu sistēmā. Notikums ir ar vairāk nekā 35 gadu vēsturi, tālab kaut kas var būt no atmiņas pagaisis.

Tajos senajos laikos mums katru nedēļu vienu dienu bija militārā mācība, bet vecākajos kursos - nedēļa vai divas no vietas semestrī. Militārā mācība notika krievu valodā (aicinu godātajam lasītājam visas sarunas iztēloties krieviski). Militāristi bija ļoti greizsirdīgi uz studentu tendenci sarunāties latviski pat savā starpā un par šādām lietām bargi sodīja. Man palikusi atmiņā epizode, kad puspulkvedis Soloha ilgi un gari stāstīja par aizsardzības taktiku, un šajā stāstā bija epizode: „они на нас пулеметом - бах, бах, а мы - в окопах (kriev.: viņi pa mums ar lielgabalu - bah, bah, bet mēs - ierakumos," - šajā brīdī viņš notupās aiz sava galda. Nākamajā dienā tika izsaukts students Jānis Druvietis, toreiz savējo vidū saukts par Druviņu, bet tagad plašāk zināms kā godājams psihiatrs. Lāgā nezinādams, par ko tieši šobrīd aicināts atbildēt, kolēģis lauzītā krievu valodā ziņoja: „Они по нас бах, бах, a мы в окопах," - un palīda zem sola. Tā es pirmo reizi mūžā uzzināju, cik bagāta ir krievu valoda, jo puspulkvedis auroja stundu no vietas, un viņa vārdu arsenāls par māti un dzimumdzīvi bija tik plašs, ka sacītais neatkārtojās.

Pēc piektā kursa visi mūsu gadagājuma puiši tika nosūtīti uz Tilzīti (Sovetsku) Karalauču (Kaļiņingradas) apgabalā uz mācībām (sboriem). Dzīvojām vecās vācu kazarmās, tēlojām karu, braucām ar tanku, devāmies militarizētos pārgājienos un visādi citādi izklaidējāmies. Students Dzintars Mozgis bija paņēmis līdz divus sējumus Jaroslava Hašeka „Šveika", kas tika lasīti priekšā vakarā, un viss aprakstītais neticami sakrita ar notiekošo.

Pēc mēneša atgriezāmies Rīgā. Bija paredzētas divas konsultācijas visas dienas garumā un valsts eksāmens militārajā medicīnā. Atgriezies Rīgā, savā Āgenskalna ielas dzīvoklī naktī sastapos ar negausīgu blakšu bara uzbrukumu. Hruščovkās blaktis brīvi pārvietojās starp dzīvokļiem, šķiet, jūlijā neko ēdamu blaktis nebija manījušas ne manā, ne kaimiņu dzīvoklī, un mani uztvēra par ilgi gaidītu maltīti.

Pirmdien konsultācija norisa no agra rīta līdz vēlam vakaram, katrs no pulkvežiem un puspulkvežiem kaut ko gari un aizrautīgi stāstīja. Jāteic, ka vienīgā militārās medicīnas sadaļa, kas mani aizrāva, bija toksikoloģija. Puspulkvedis Aļeksandrovs, studentu vidū mīļi saukts par Kuvaldu, ar lepnumu rādīja vienīgo amerikāņu gāzmasku. Šai gāzmaskai bija ievērojami lielāka drošība pret fosfororganiskajām indēm, turklāt tā visādi bija elastīgāka, piekļāvīgāka, arī vieglāka par krievu maskām.

Vārdu sakot, es šo amerikāņu gāzmasku ieslidināju savā lielajā sporta somā, pa ceļam nopirku 5 lielos Dihlofosa aerosolus kukaiņu indēšanai, mājās gāzmasku uzliku, visus piecus balonus izpūtu un nakšņot aizbraucu pie sievas un viņas vecākiem uz laukiem.

Nākamajā dienā uz konsultāciju ierados vismaz 5 minūtes pirms tās sākuma, lai noliktu gāzmasku vietā, tomēr drošības labad to biju ietinis treniņtērpā. Notiekošais kara katedrā mani nepatīkami pārsteidza. Visi laikus atnākušie kolēģi bija nostādīti ierindā, bet uz viņiem pārmaiņus auroja puspulkvedis Aļeksandrovs, puspulkvedis Soloha, majors Kamčatnijs un vēl daži, kuru uzvārdus neatceros. Visi katedras virsnieki vicināja rokas, rādīja nepiedienīgus žestus un lika lietā to valodu, ko sauc par oficieru mātišķo. Šķiet, ka pat vienīgais katedras latvietis kapteinis Trimaļņiks (šķiet, patiesībā Trimalnieks) centās pievienot jezgai kaut ko no armijā apgūtā vārdu krājuma. Virsnieku izteiksmes veids bija tik sulīgs un vārdu krājums mātišķš, ka tikai pēc kādas pusstundas es sapratu, ka saruna ir par nelaimīgo gāzmasku.

Pēc kādas stundas miera stājā militārās katedras pulkvedis, kura uzvārdu vairs neatminos, atcerējās, ka uz visiem jautājumiem militārajā mācībā var atbildēt tikai Māris Baltiņš. Un viņš vērsās pie Māra ar jautājumu: „Кто схххххл противогаз?" Un tieši šis bija vienīgais jautājums, uz ko nākamais profesors atbildi nezināja.

Jāteic, ka konsultācijas šajā dienā bija tikai mātes valodā. Visu dienu centos nolikt atpakaļ nelaimīgo gāzmasku, bet tas bija neiespējami, jo militāristi visus vēroja ar aizdomām, ka tik vēl kaut ko nenosper.

Trešdien eksāmenā Māra Baltiņa zināšanas vienīgo reizi viņa mūžā tika novērtētas ar „četri", nevis „pieci". Es pieļauju, ka nepelnīti zemākas atzīmes militārajā mācībā saņēma arī citi.

Šo stāstu es biju kautrējies atstāstīt īpaši tādēļ, ka man ielika „pieci". Tilzītes mācību (sboru) laikā notika divīzijas un, kā izrādījās, Kara apgabala kross, ko es bez īpašas piepūles vinnēju. Militārās katedras vadītājs pulkvedis Šeih-Saidovs bija tik laimīgs, ka saviem padotajiem uzreiz atzina mani par militārzinātņu teicamnieku. Bet militārajā katedrā priekšnieka viedokli neapstrīd, bez teicama vērtējuma saņēmu arī katedras pateicību ar ieteikumu turpināt militāru karjeru. No nepārtrauktiem aicinājumiem dienēt vai mācīties militārajā aspirantūrā, no pārapmācībām un papilddarba kara hospitālī vaļā tiku tikai līdz ar PSRS sabrukumu. Cik zinu, Māris Baltiņš nav bijis iesaukts uz pārapmācībām un mācībās kara lauka hospitāļus nav būvējis, pāri hospitāļa žogam nav lēcis un reizi gadā mēnesi uz sausās paikas nav dzīvojis.

Tā arī ir vienīgā reize manā dzīvē, kad manas zināšanas novērtētas augstāk par Māra Baltiņa zināšanām. Arī šodien, kad viņam tiek pasniegta profesora Paula Stradiņa balva, esmu pārliecināts, ka Māra zināšanu un varēšanas apjoms ir novērtēts nepietiekami, ka Latvijas valstij vairāk vajadzētu izmantot viņa fundamentālās zināšanas.

Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš / Vladislavs Proškins/F64