Vakardienas saruna. Atstāstīšu kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži, un pēc pašreizējā epidemioloģiskā uzstādījuma abi esam iekļauti pandēmijas riska grupā. Mans paziņa ir uzņēmējs, kas darba dienas pavada pie datora, kļuvis visai turīgs. Sportisks, taču nēsā līdzi vismaz divus spaiņus lieka svara. Kā jau pieņemts vīriem gados, atcerējāmies dažus vecus un jaunus jokus, piesmējām valdību un nonācām līdz kovidam. Un tad mans kolēģis pēkšņi pajautāja:
- Ko Tu pats darītu, ja Tu saslimtu ar Covid-19?
Es, protams, atkārtoju savu mantru, ka pārcietīšu vīrusu bez simptomiem, jo garus gabalus pa mežu vai gar jūru skrienu vai braucu ar velosipēdu vismaz 5 reizes nedēļā, ēdu D un C vitamīnu un ķiplokus, nevienam tuvāk par 2 metriem nelienu, tusiņos nepiedalos, mazgāju rokas, daudz lietoju šķidrumu un zaļumus (redīsu un sinepju dīgstus), vārdu sakot - profilaksei veicu visu to, ko mācu citiem.
Bet mans jaunības dienu paziņa turpināja:
- Tur nu Tu neko nevari zināt. Labāk pastāsti - ko Tu pats darītu, ja kādu rītu sāktu sausi klepot un drebētu ar augstu temperatūru!
Un es atcerējos, ka tiešām pasaulē ir gana daudz nelielu padomu, ko ārsts uzrakstījis pats sev vai citiem - ko es darītu, ja saslimtu.
Un es itin ātri saskaitīju 10 punktus, bet pēc tam vēl dažus - ja slimība būtu smagāka:
• pirmkārt, es izvēdināšu istabu un darīšu to vairākas reizes dienā, bet pārējā laikā uzklāšu slapju frotē dvieli uz radiatoriem - gaisa mitrumam;
• otrkārt, es sagādāšu gana daudz dzeramā - patiesībā jau tagad man mājās stāv paka ar Boržumi minerālūdeni, un var jau būt, ka tādēļ, ka tas ir viegli sārmains. Bet varbūt es izvēlēšos sava drauga Artūra Tereško „plaušu tēju”, jo es uzticos viņa zināšanām. Es tēju vārīšu savā istabā ar elektrisko tējkannu - tas ļoti labi mitrina gaisu, bet svaigi aplieta Latvijas ziedu tēja darbojas kā inhalācija. Dzeršu šķidrumu vairāk par 3 litriem dienā;
• treškārt, es pilnībā vienatnē okupēšu lielo ģimenes gultu. Iespējami daudz gulēšu uz vēdera, bet laiku pa laikam - uz labajiem vai kreisajiem sāniem;
• ceturtkārt, es izvilkšu pulsoksimetru no atvilknes un nolikšu pie gultas, bet dažkārt uzlikšu pirkstā. Es to nesen nopirku (tādu, kam uzticos) par 35 eiro Arborā, bet var jau pirkt arī lētāku - Āzijas lielvalstī ražotu par 25 eiro;
• piektkārt, es palielinātu D vitamīna devu līdz 4000 vai pat 8000 IU dienā. Nozīmēšu sev arī multivitamīnus ar cinku un selēnu. Par izvēli es parunātos ar savu aptiekāri (Mēness aptiekā tādēļ, ka šī aptieka man ir ģeogrāfiski tuvākā);
• sestkārt, es atsvaidzināšu savas sen aizmirstās fizikālās terapijas zinības. Muti un degunu ar sālsūdeni skalošu četras reizes dienā. Vismaz reizi dienā paelpošu uz vārītiem kartupeļiem, manuprāt, tā ir labākā inhalācijas metode. Krūšu kurvi saziedīšu ar sildošu smēru, ar kuru parasti ieziežu ceļu locītavas pirms treniņa (esmu to iepircis Singapūrā, bet mūsu aptiekas piedāvā līdzvērtīgas). Ja atradīsies kāds palīgos, un ja temperatūra nebūs pāri 39 oC, labprāt ļaušu uzlikt sev bankas (par banku mīlestību mani vienmēr piesmej Latvijas galvenais plaušu ārsts, profesors Alvils Krams);
• septītkārt, no skapjaugšas noņemšu kalnu saulīti (ultravioletos starus) un istabu izsauļošu allaž, kad pats to atstāšu. Atgriežoties telpā, nedaudz ar ultravioletiem stariem apsauļošu muguru;
• astotkārt, iešu staigāt pa mežu iespējami daudz. Staigājot, palielināšu soļa garumu un ātrumu, tad mērīšu skābekļa saturāciju ar pulsoksimetru;
• devītkārt, zvanīšu savai ģimenes ārstei un aprunāšos ar patiesi gudru cilvēku;
• desmitkārt, ar savas ģimenes ārstes svētību nodošu analīzes Centrālajā laboratorijā - asins ainu un bioķīmiju, un pats uzmanību pievērsīšu leikocītiem, C reaktīvajam olbaltumam, aknu funkciju raksturojošajiem skaitļiem.
Ko darīšu, ja slimība izpaudīsies smagākā formā?
• ja man būs kaut mazākā aizdusa vai elpas trūkums, es negaidīšu, kad man pulsoksimetrs rādīs mazāk par 90%, bet laicīgi noīrēšu skābekļa koncentratoru, un šī īre mēnesim man maksās 42 eiro un 90 eirocentus. Ja pulsoksimetrs man rādīs zemāku skaitli par 92%, elpošu papildus skābekli vidējās devās pa pusstundai vairākas reizes dienā;
• ja man temperatūra būs augstāka par 38.5oC, es lietošu aspirīnu nelielās devās, bet ja temperatūra kombinēsies ar galvassāpēm - lietošu ibuprofēnu nelielās devās. Esmu savā mūžā redzējis vairākas paracetamola aknu mazspējas, tādēļ nelietoju šo medikamentu nekad un nemaz;
• ja man būs pneimonijas aina, es nozīmēšu sev nelielās devās glikokortikoīdus (es šeit nedrīkstu rakstīt ne nosaukumu, ne devu). Un droši vien - nozīmēšu sev arī visai plaša spektra antibiotiku (atkal nedrīkstu rakstīt ne nosaukumu, ne devu), par kuru pasaules ārstu empīriskā pieredze saka - der. Es to darīšu neatkarīgi no tā, ka vairumam ārstu (manu autoritāšu) ir pretējs viedoklis par to - vai šādā gadījumā vispār antibiotikas ir jālieto.
Vismaz trīs dienas no simptomu sākuma es pilnībā izolēšos, un esmu pilnībā pārliecināts, ka tajā laikā simptomi pāries, bet 10 dienas pēc simptomu sākuma kā vesels cilvēks došos pasaulē.
- Vai Tu taisīsi Covid-19 testu?, mani turpināja iztaujāt mans paziņa.
- Jā, es taisīšu. Tikai tādēļ, lai pēc tam varētu visur uzrādīt zīmi, ka esmu pārslimojis Covid-19, ka drīkstu lidot ar lidmašīnu, šķērsot robežas, iet veikalā bez maskas, iet pie jebkura pacienta, un galvenais - lai mani kāds nemēģinātu atkal nolikt izolācijā vai karantīnā. Bet es izvēlēšos vīrusa identifikāciju siekalās. Un pēc tam, kad būšu slimību pārcietis, es noteikti iešu vairākkārt noteikt antivielas, to gan darīšu personīgas intereses dēļ.
- Vai Tu ārstu sauksi mājās un kādu?
- Ar ģimenes ārsti es sazināšos, bet viņai pie sevis braukt neļaušu - man viņas veselība ir svarīga. Droši vien es pieaicināšu savu draugu, kādu ārstu, kas ļaudīm asociējas ar politiku. Viņš tāpat kā es no vīrusa nebaidās un atnāktu. Un viņš varētu itin viegli novērtēt - vai hipoksija nav atstājusi nopietnas sekas uz manu smadzeņu funkciju un kognitīviem resursiem. Vārdu sakot, ja viņam liksies, ka esmu kļuvis neadekvāts, viņš mani centīsies vest uz slimnīcu, bet es pretošos.
- Bet ko Tu darītu, ja Tev būtu lielāki līdzekļi, un Tu varētu atļauties nelielu slimnīcu mājās?
Te nu mans jaunības draugs stāstīja, ka viņa rocība būtu pietiekami liela, lai viņš varētu izveidot šādu mājas hospitāli sev vai savai ģimenei. Pasaulē šādi mājas hospitāļi pandēmijas laikā kļūst arvien populārāki, jo slimnīcas ir pārpildītas, ārsti „izdeguši”, māsas pārgurušas, un slimnīcā var tikt vēl pie citas infekcijas. Nemaz nerunājot par piedzīvojumu nonākt slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
Es skaidri apzinos, ka pats neko tādu atļauties nevaru. Tādēļ stāsts par hospitāli mājās uz mani pašu neattiecas un ir tīri teorētisks:
- Hospitālis mājās nozīmē cilvēkresursus. Patiesībā tas nozīmē, ka Tev mājās kāds var uzlikt sistēmu, vajadzības gadījumā injicēt vēnā, nodrošināt skābekli un ventilāciju, veikt labu veselības aprūpi (kā jau iepriekš teicu - man labpatiktos, ja man uzliktu bankas un uztaisītu inhalācijas). Laikā, kad ārstu un īpaši māsu resursi izsīkst, lielā mērā privātas slimnīciņas nozīmē vēl vairāk novājināt veselības aprūpes sistēmu. Bet realitāte, protams, ir tāda, ka visā pasaulē turīgi ļaudis šobrīd labprāt iegulda savu naudu savas personīgās veselības un savas personīgās labklājības jomā, un savā mājā izveido minihospitāli, bet Covid-19 infekcijas gadījumā algo konsultējošu ārstu un medicīnas māsu.