Pirms divām nedēļām pārstaigāju klusējošo Stradiņa slimnīcas būvlaukumu un uzrakstīju nelielu komentāru, kurā mēģināju noskaidrot – kurš ir saņēmis vai joprojām saņem "draudzību" (tautā biežāk sauktu par "otkatu") par Stradiņa slimnīcas celtniecību. Nelabvēļi runā, ka šī "draudzības" summa varētu svārstīties robežās no 6 līdz 10 miljoniem eiro, un šajā "draudzībā" ir ietvertas daudzas citas būtiskas nostādnes, kas saistītas ar Stradiņiem. Tiesa, konkrētu atbildi neviens nesniedz, bet publiskās aktivitātes liek aizdomāties, ka jautājums bijis intriģējošs.
Svarīgi būtu uzdot vēl dažus jautājumus – vai tieši šajā "draudzības" summā tika iekļauta slimnīcas valdes (RSU Konventa locekļi, bijušie zāļu tirgotāji Dins Šmits un Anda Čakša) un vadības iecelšana (Stradiņa slimnīcas finanšu direktors – iepriekš RSU prorektors Juris Lācis), vai šajā summā bija iekļauts Jura Pētersona (būvfirmas "Skonto būve" projektu vadītājs) mīļotais būvniecības veids ar betona pildītām metāla kolonnām (kas nu tur izvelvējušās un saliekušās), vai šajā summā bija iekļauta pārsteidzošā ministres Ingrīdas Circenes nozušana no politiskās skatuves un mēģinājums iecelt par ministru RSU prorektoru, vēsturnieku Tomu Baumani. Un kas vēl vairāk pārsteidzoši – kāpēc šis pēdējais plāna punkts netika realizēts? Un kā tieši šajā "draudzības" summā nonāca projekts, kurā kaut kā mazāk uzmanības pievērsta samilzušajām pacientu problēmām (Stradiņu slimnīcā nav reālas pacientu uzņemšanas), bet pirmās kārtas celtniecībā nauda un resursi atradās daudzstāvu autostāvvietas izbūvei 541 automašīnai? Vai līgumslēdzēji vēlējās ātrāk apgūt naudu, ko, protams, vieglāk veikt autostāvvietas, nevis slimnīcas būvniecībā?
Tātad – pajautāju publiski – kā tas sanācis, ka, neraugoties uz šādu "draudzību", slimnīcas celtniecība ir apstājusies, bet slimnīcai pašai ir reālas maksātnespējas pazīmes, un vai tiešām nav laiks slimnīcu atņemt RSU menedžmentam, kas slimnīcu līdz katastrofai novedis. Un gaidīju atbildi.
Pirmā atsaucās Ingrīda Circene ar apgalvojumu, ka viņa pērn ir slimojusi, bet pēc tam atstājusi ministres amatu, un nekādi pie celtniecības ligām nav vainojama. Būtu interesanti uzzināt to, ko par Stradiņu ekonomisko attīstību un celtniecību zina minētā kolēģe, bet noteikti daudz ko tādu, ko nebūtu vēlams uzzināt tautai, žurnālistiem vai prokuratūrai.
Otra atsaucās Veselības ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa. Viņa savā amatā ir nesen, valsts sekretārs ir atbildīgā amatpersona par kapitālsabiedrībām, un vainīgā viņa nudien nevēlas būt. Zvidriņa cieti un saprotami pateica, ka Stradiņa KUS ir maksātnespējas pazīmes vai, vēl drīzāk, – tā jau ir maksātnespējīga. Un vēl Solvita Zvidriņa pirmā publiski paziņoja, ka slimnīcas jaunā korpusa pirmās kārtas būvniecībā ieguldīti desmit miljoni eiro no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) piešķirtajiem līdzekļiem, bet pirmo kārtu līdz gada beigām pabeigt neizdosies. Laiks nodalīt, kas ir projekta pirmā daļa, bet kas – pārējās, lai nezaudētu atlikušos ERAF līdzekļus, ko plānots piesaistīt korpusa būvniecībai.
Aizvadītajā gadā pacienti Paula Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai palikuši parādā 537 251 eiro, ziņoja slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle, bet kopumā šo neapzinīgo pacientu parāds slimnīcai jau ir 3,5 miljoni. Kaut šī summa nevarētu būt par iemeslu tam finanšu stāvoklim, kādā šobrīd ir Stradiņa slimnīca, arguments pamatots.
Pēc neoficiālām ziņām kļuva skaidrs, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs savu darba laiku vada nevis Veselības, bet gan Finanšu ministrijā, mēģinot pārformatizēt ERAF līdzekļus citā virzienā, vienlaikus cīnoties par nākamā gada Eiropas ievērojami lielāku finansējumu Stradiņa slimnīcas celtniecībai. Finanšu ministrs savu viedokli vēl nav paudis, bet atceroties faktu, ka tieši viņš bija iepriekšējās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs, kad, iespējams, notika pirmajās divās rindkopā minētās darbības, viņa viedoklis ar veselības ministra viedokli diez vai būs līdzīgs. Jau izskanējušas dažas ministrijas ierēdņu kritiskas notis Belēviča kunga virzienā.
Tad uz skatuves kāpa Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dins Šmits, kas devās pie Laimdotas Straujumas un viņu pārliecināja, ka Stradiņa slimnīcā nekādu maksātnespējas pazīmju nav. Tiesa, pacientus nevar ārstēt tik dārgi kā iepriekš, bet var taču ārstēt arī ar aspirīnu un briljantzaļo, īpaši, ja pacients pats zāles nopērk. Stradiņa slimnīcas budžeta konsolidācija uz pacientu rēķina tiks veikta iespējami efektīvi. Premjerministre noglāstīja valdes priekšsēdētājam galvu un mīļi solīja darīt visu, lai slimnīca nenonāktu zem ūtrupes āmura.
Beigu beigās pie spalvas ķērās RSU attīstības prorektors Toms Baumanis, kurš tiek uzskatīts par RSU un Stradiņa slimnīcas sāgas scenārija autoru un režisoru vienā personā. "Sadod viņiem stipri," ceļavārdus teica rektors. Tiesa, "sadot" vieglāk ir tad, ja tavs uzvārds ir Lapsa vai Avotiņš vai arī tad, ja tavas sacerējuma prasmes par Andreja Upīša "Zaļo zemi" skolotāja ir novērtējusi ar labu atzīmi.
Katrā ziņā es iesaku visiem interesentiem izlasīt šo gabalu ar tādu pašu entuziasmu kā jebkuru obligāto literatūru, bet varu īsumā pārstāstīt galvenās atziņas. Baumaņprāt nav labi, ka mums ir divas augstskolas, kas apmāca mediķus, turklāt RSU savu apmācāmo skaitu ir samazinājusi, bet LU – ne, tātad LU esot atbildīga par to, ka daudzi jauni ārsti aizbrauc uz ārzemēm.
Otra atziņa, ka Latvijas Ārstu biedrības un Augstākās izglītības padomes vadība dodot nepareizus padomus Laimdotai Straujumai un Guntim Belēvičam ekonomikas jautājumos. Paldies par augsto novērtējumu, no kā var veikt secinājumus, ka augstās amatpersonas lasa manus rakstus, jo vienīgā komunikācija ar Laimdotu Straujumu man bijusi Ministru kabineta sēdēs kā ekspertam atsevišķos sabiedrības veselības jautājumos.
RSU prorektors manās publikācijās ir saskatījis „absurdu viedokli, ka saimnieciska darbība, kas vērsta uz publiskā labuma gūšanu, kvalitātes prasību un pašu ieņēmumu celšanu neattiecas uz augstākās izglītības vai ārstniecības iestādēm”. Ja es pareizi saprotu Toma Baumaņa ekonomiskās vadības stilu, tad tas nosaka milzīgus ienākumus RSU augstākajai vadībai, bet niecīgus – darbiniekiem. Visiem interesentiem iesaku vienkārši palūkoties ienākumu deklarācijās.
Secinājums – Latvijas pacientiem ir vajadzīga Stradiņa slimnīca, tās celtniecības pārtraukšana ir pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja celtniecības kļūmes rada reālu drošības apdraudējumu. Celtniecības pārtraukšana finansēšanas paradigmu dēļ šogad pieļaujama tikai ar noteikumu, ja nākamgad tiek sākta visu kompleksa kārtu celtniecība un projektu var nodot 2018. gada rudenī, veltot Latvijas simtgadei.
Neatkarīgi no draudzīgām attiecībām vēlos prognozēt – šonedēļ ap Stradiņa slimnīcu varēs dzirdēt ļoti daudz interesantu faktu un ziņu. Mans viedoklis nav mainījies – Stradiņa slimnīcu nekavējoties jādod vadīt ārstam vecuma grupā līdz 40 gadiem, kas izaudzis šajā slimnīcā, kas mīl pacientus un medicīnu, kam pietiks mugurkaula stāvēt pret pirmajās rindkopās pieminēto „draudzību” dalījušiem visziņiem.