Vēl aprīlī un maijā politiķi varēja viens caur otru cīnīties pret Krievijas agresijas plāniem Ukrainā un Baltijā. Pēdējo nedēļu politiskā retorika Latvijā kļuvusi iekšpolitiskāka– visi politikāņi cīnas pret nodokļu paaugstināšanu un par nodokļu pazemināšanu uzturlīdzekļiem jeb vienkāršāk sakot pārtikai.
Visiem, kas nevēlas lasīt rakstu līdz galam: Latvijā jāpazemina nodokļu masa tikai ekoloģiski ražotai un veselīgai pārtikai, bet jāpalielina neveselīgiem produktiem, alkoholam un tabakai.
Pēdējos desmit gados ievērojami pieaugusi piena, zivju, maizes cena (atsevišķiem produktiem divkārt). Katrs, kas šos produktus mēdz iegādāties no ražotāja tieši, visai viegli aptver, ka cenas starpība ar lielveikalu ir ievērojama, proti, lielveikalu uzcenojumi ir vismaz trešdaļa, ja ne puse cenas. Šajos desmit gados PVN (pievienotās vērtības nodoklis) ir mainījies minimāli, un tas nav iemesls šim cenu kāpumam. Iemesls cenu kāpumam ir neticamā lielveikalu peļnas kāre. Tieši ar „Rimi”, „Maximas”, „Iki” un citu tirgus spēlētāju ierobežošanu būtu jānodarbojas Saeimai, nevis pirms vēlēšanām jānodarbojas ar populistiku par nodokļu samzināšanu uzturam. Diskusiju par nodokļu samazināšanu ir provocējuši tieši tirgotāji, lai nebūtu saskatāms– kurp (kādā virzienā, uz kuru kaimiņvalsti) no mūsu maciņiem aizplūst nauda. Čehijas un citu Austrumeiropas valstu pieredze liecina, ka samzinot pievienotās vērtības nodokli pārtikai, vairāk nekā 50% iegūst tieši tirgotāji, visai ievērojami– turīgie patērētāji, bet gandrīz nemaz– mazturīgie iedzīvotāji un pārtikas ražotāji. Mazturīgo atbalsts ir pabalstu politikas jautājums, skolu ēdināšanas sakārtošanas jautājums nevis automātisks PVN samazinājums.
Politiķi, kas stiepj uz Saeimu nepārdomātus likumprojektus, kas pilnā kaklā brēc, ka jāpazemina PVN pārtikai, netieši lobē cenas samazināšanu alkoholam, tabakai, čipšiem, trans taukiem, pārsālītiem produktiem un pārsaldinātiem dzērieniem, kā arī uzturbagātinātājiem, ko mums reklāmas iesaka sirds veselībai, stingriem nerviem vai tādēļ, lai sieva būtu laimīga. Neveselīgai pārtikai un uzturbagātinātājiem PVN ir jāpalielina vai vēl vairāk– tā ir jāapliek ar akcīzes nodokli. Latvijā alkohola un tabakas lobijs ir panācis to, ka alkohola un tabakas tirdzniecība tiek pieskaitīta pārtikas tirdzniecībai.
Latvietis ēd pārāk daudz un neveselīgi. Neveselīgie produkti jāapliek ar papildus (akcīzes nodokli)
Aicinu šī raksta lasītājus aizstaigāt līdz svariem. Statistika nepielūdzami saka, ka Latvijā paaugstināta ķermeņa masa vai aptaukošanās ir 44,8% vīriešu un 45,4% sieviešu. Piektajai daļai bērnu ir paaugstināta ķermeņu masa vai jau slimīga aptaukošanās. Argumenti, ka latvietis dzīvo badā, ir melīga un stulba priekšvēlēšanu retorika. Mums ir problēmas ar nepareizu uzturu. Bērni notērē savu kabatas naudu čipšiem, konfektēm un kolai nevis adekvātam uzturam. Negaršīgs, par lētāko cenu nopirkts, nezināmas valsts izcelsmes ēdiens skolas pusdienās ir problēma, nevis uztura trūkums.
Dažas aksiomas, ko par savu ēdienu vajadzētu zināt katram.
Ir labi un slikti tauki. Paši labākie ir zivs tauki, tādēļ uzturā jālieto jūras zivis. Ļoti labi tauki ir spiesta olīveļļa un citas dabīgi spiestas augu eļļas, bet rafinētas eļļas ir mazāk vērtīgas. Dzīvnieku un piena tauki ir vajadzīgi, taču ļoti ierobežotā daudzumā. Vissliktākie tauki ir trans tauki, kas veidojas augu eļļu rūpnieciskajā apstrādē, notiekot nepilnīgai hidrogenizācijai. Transtaukus no uztura vajadzētu maksimāli izslēgt. Visvairāk trans tauku ir kūkās, saldumos, biezpiena sieriņos, kausētā sierā, krējuma produktos utt.
Cilvēkam dienā pietiek ar 2 g vārāmās sāls. Tradicionāli latvieši izmantojuši sāli kā konservantu gaļai, zivīm, gurķiem, kāpostiem u.c.produktiem, tādēļ pieraduši lietot līdz 12–15 g sāls dienā. Visiem Latvijā mazumtirdzniecībā nopērkamiem pārtikas produktiem jau ir pievienota tik daudz sāls, ka mazāk par 5 g uzņemt ir praktiski neiespējami. Vārāmās sāls pārmērīga lietošana noved pie hipertonijas, kas ir būtiskākais insulta un infarkta iemesls. Pārlieku lielam sāls daudzumam pie siera, žāvējumiem, zivīm, kāpostiem vai gurķiem vajadzētu būt par iemeslu palielinātiem nodokļiem.
Ļoti nozīmīga uztura komponente ir šķiedrvielas. Latvijā iedzīvotāji šķiedrvielas uzņem par maz. Būtiskākie šķiedrvielu avoti ir saknes, dāzeņi, pilngraudu maize un rupjmaize, pilngraudu putras un sausie graudu maisījumi. Latvijā ražotas saknes, dārzeņi un augļi būtu jālieto 5 reizes dienā.
Cilvēks nevar iztikt bez olbaltumvielām. Daļa olbaltumvielu veidojošās aminoskābes cilvēks var uzņemt tikai ar uzturu, šīs neaizvietojamās aminoskābes visvairāk ir gaļā un zivīs, tādēļ šie uzturprodukti ir cilvēka uztura neaizvietojama sastāvdaļa. Vegāniem un veģetāriešiem gaļas un zivju vietā uzturā jālieto olbaltumvielām bagāti zirņi un pupas.
Alkohols un tabakas izstrādājumi izņemami no patēriņa groza un pat valsts ekonomiskajos aprēķinos jāatdala no uzturproduktiem.
Alkohols Latvijā kopš 1995. gada kļuvis finansiāli pieejamāks un pieejamāks, piemēram, salīdzinot ar pienu. Par alkoholisko dzērienu finansiālās pieejamības pieaugumu liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija par patēriņa cenām. Kopš 1995. gada degvīna reālā cena ir pieaugusi par 0,79 Ls.
Salīdzinot degvīna, alus un piena pieejamību, kas izteikta kā par vidējo darba algu iegādājamais litru skaits, vērojams, ka alkoholiskajiem dzērieniem šis rādītājs ir ievērojami augstāks nekā pienam – respektīvi, 2014. gadā par vienu darba algu var iegādāties aptuveni 1,6 reizes vairāk degvīna vai alus nekā 2003. gadā, bet pienu – par aptuveni 5% mazāk nekā 2003. gadā. Piena cena pēdējos desmit gados ir reāli pieaugusi, bet tās pieaugumu nav noteikusi nodokļu masa, bet gan lielveikalu peļņas kāre.
Tomēr visspēcīgākais lobijs Latvijā ir tabakai. Tabakas izstrādājumi Latvijā ir lētākie Eiropā, vismaz 4–8 reizes lētāki nekā valstīs, kas par savu iedzīvotāju veselību rūpējas. Vidējais Latvijas smēķētājs nokūpina gadā 600– 1200 eiro. Šiem cilvēkiem vispār nav tiesības gausties par ekonomisko stāvokli valstī, jo viņi vienkārši grauj Latvijas ekonomiku.
Akcīzes nodoklis vārāmajai sālij.
Pārmērīga vārāmās sāls (NaCl) lietošana Latvijā ir galvenais faktors, kas ietekmē asinsspiediena paaugstināšanos. Ēdiena pārsālīšana mūsu valsts iedzīvotāja vidējo dzīves ilgumu samazina par 2– 3 gadiem salīdzinot ar vidējo skandināvu, bet 3– 4 gadus, salīdzinot ar japāni vai dienvidkorejieti.
Ikdienā cilvēkam nepieciešams 1– 2 grami vārāmās sāls. Šādu daudzumu var uzņemt ar gaļu, zivīm, citiem uzturproduktiem, kas nav speciāli sālīti. Latvieši sāli uzņem 10– 12 gramus dienā (PVD pētījuma dati) vai 12– 15 gramus dienā (ēšanas paradumu pētījumu dati).
Par daudz sāli Latvijas iedzīvotāji saņem galvenokārt ar rūpnieciski gatavotiem pārtikas produktiem. Lai mūsu maizīte iznāktu mīksta un kraukšķīga, tai ir par daudz vārāmās sāls. Daudz par daudz sāls ir čipšiem, desu izstrādājumiem, sieram un citiem produktiem. Pat, ja vienam produktam natrija hlorīds nepārsniedz pieļaujamās devas, kopumā ikdienas iedzīvotājs, kas pārtiku pērk lielveikalā, sāli saņem par daudz.
Ārstu biedrība ilgstoši centusies pārliecināt ražotājus, ka produktos Latvijā nevajadzētu būt vairāk kā 1.25 grami sāls uz simts gramiem produkta. Protams, marinētās siļķēs un gurķos šis skaitlis nemainīgi būs daudz augstāks. Toties, piemēram, Rēzeknes gaļas kombināts ražo desas un cīsiņus ar pazeminātu sāls sastāvu, lai tos varētu lietot bērni skolās un bērnudārzos. Latvijā var nopirkt maizi ar pazeminātu sāls saturu, kas ir ļoti laba sirds slimniekiem.
Daļai sabiedrības jau kopš bērnības ir ieradums lietot daudz vairāk sāls, nekā fizioloģiski nepieciešams, to papildus pieberot klāt nemaz nepagaršotam ēdienam. Tradīcijas sāls lietošanā nāk no seniem laikiem, kad NaCl bija būtiskākais konservants, sālīja gaļu, zivis, gurķus un sēnes. Sāls ātri notrulina garšas kārpiņas un cilvēks sāk sāli bērt arvien vairāk pie zupas, kartupeļiem, tomātiem un gurķiem. Nez kādēļ lielākā daļa no sāls atkarīgajiem kļūst par pavāriem un pārsāla jebkuru zupiņu restorānā vai ātro uzkodu ēstuvē. Ir zināma arī atkarība no sāls. Ar šo kaiti laikam visvairāk slimojuši tie, kas radījuši ātro uzkodu restorānus ar pamatēdienu– frī kartupeļus ar sāli un nedaudz gaļas.
Agri vai vēlu Latvijas iedzīvotājiem un politiķiem nāksies saprast, ka sāls un cukura lietošana ierobežojama jebkurā veidā. Kaut vai tādēļ, ka tieši cukura diabēts, adipozitēte, arteriāla hipertenzija un sirds asinsvadu mazspēja kopā ar sirds vai smadzeņu infarktu ir tā buķete, ko ārstēt cilvēkam ir visdārgāk un visgrūtāk. Pārmērīga sāls un cukura lietošana jebkurā gadījumā vēlāk atsaucas uz valsts un iedzīvotāju pašu maciņu, dārgos medikamentus gadiem lietojot.
Valsts uzdevums būtu aplikt ar akcīzes nodokli produktus ar paaugstinātu sāls daudzumu, nevis pašu sāli. Pie tam aplikt ar nodokli tikai pārsālītus produktus, tādus, kam sāls saturs pārsniedz 2%.
Diskusijai par sāls samazināšanu būtu jākļūst par sarunu priekšmetu starp Veselības ministriju, veselības profesionāļiem no vienas puses un Zemkopības ministriju, pārtikas ražotājiem no otras puses, nevis psihopātiskai bļaušanai par nabaga ražotāju, kam nodoklis atņems pēdējo maizes riecienu. Akcīzes nodoklim sālij būtu jākļūst nevis par valsts iespējamās peļņas avotu, bet par ceļa stabu virzībai uz patiesi veselīgu produktu ražošanu.
Akcīzes nodoklis trans taukskābēm.
Vienīgie patiesi sliktie tauki ir mākslīgie trans tauki, kas veidoti augu eļļu rūpnieciskas apstrādes (nepilnīgas hidrogenācijas) rezultātā. Parasti šie tauki ražoti mākslīgi no palmu eļļas, tie ir termoizturīgi, veido produktam nepieciešamo konsistenci (nu gluži kā plastmasa). Tādēļ šie tauki tiek plaši izmantoti īpaši kulinārijā. Lielā tortes roze mūsdienās nekad nav ražota no dabīga saputota sviesta, bet no trans taukiem. Trans taukus, kā jau mākslīgu produktu, cilvēka organisms nevar pārstrādāt un izmantot, tie izgulsnējas no iekšpuses uz asinsvadu sieniņām kā pangas un kļūst par iemeslu infarktam, insultam vai artērijas trombozei.
Latvijas Ārstu biedrība un Kardiologu asociācija jau daudzkārt aicinājusi Latvijas valdību veikt izmaiņas likumdošanā (kādas tās jau šobrīd ir Skandināvijā, Šveicē, Islandē), kas Latvijā atļautu tikai tādu produktu ievešanu, pārdošanu un izmantošanu, kuros trans taukskābes sastāda <2% no kopējā tauku daudzuma, pie kam tas attiektos gan uz gatavo produktu, gan izejvielām.
Vismaz šobrīd Latvijā bulciņas, kūkas, tortes, kā arī nezināmas izcelsmes saldējumu pirkt ir pašnāvnieciski (es pats lietoju Skrīveru mājas saldējumu, kura dabisko izcelsmi esmu noskatījis viņu ražotnē).
Akcīzes nodoklis cukuram un saldinātajiem dzērieniem
Iespējams, tieši šis akcīzes nodoklis varētu būt sarežģītākais un valdībai nepieņemamākais. Latvijā vidēji 22,7% septiņus gadus vecu pirmklasnieku ir lieka ķermeņa masa un aptaukošanās, astoņus gadus veciem pirmklasnieku – 23,8%.
Aptaukošanās galvenais iemesls, protams, ir mazkustīgs dzīvesveids un sporta neesamība skolās. Atsevišķas Izglītības ministrijas ierēdnes mums kļuvušas par Latvijas aptaukošanas simboliem, jo kategoriski pretojas trešajai sporta stundai (kur nu vēl ceturtajai un piektajai, kā rekomendē Pasaules Veselības organizācija) skolā. Tomēr otrs iemesls ir neveselīgs uzturs, un galveno lomu šeit spēlē cukuroto dzērienu– limonādes, kolas, kvasa, sulas dzērienu pārmērīga lietošana.
Kopš 2011. gada akcīzes nodoklis saldinātiem bezalkoholiskajiem dzērieniem ir 5,2 lati par 100 litriem, kas ir salīdzinoši zems, jo pagaidām šie dzērieni cenas ziņā ir pieejami patērētājiem, t.sk. jauniešiem un šo dzērienu lietošana lielā daudzumā noved pie liekā svara un aptaukošanās problēmām. Nav neviena iemesla tērēt naudu saldinātajiem dzērieniem.
2014. gada nogalē Latvijai ir izdevība savu nodokļu politiku pavērst iedzīvotāju veselības interesēs. Jautājuma būtība slēpjas apstāklī, ka nenovēršami Latvija pie šiem risinājumiem nonāks agrāk vai vēlāk, jautājums ir– vai drosmīga un godīga ir šī Saeima un šī valdība.