Latvijas valstiskā un publiskā attieksme pret sportu ir pavērsta kājām gaisā, ja ne noziedzīga. Mediji piepilda kvadrātmetrus ar informāciju par citu valstu komandām, kurās spēlē vai uz rezervistu soliņa sēž kāds latvietis.
Ne vārda par nacionālo čempionātu, kur nu vēl jaunatnes vai junioru sacensībām. Tā ir publiskā attieksme. Valstiskā attieksme veidojās 21. gadsimta sākumā - visās pilsētās tika sabūvētas halles, arēnas, kuru ekspluatācija ir dārga, taču nepietiek naudas sporta skolu treneru algām, un tās ir vismaz par 40% zemākas nekā skolotāju algas. Valstiskā attieksme mums nozīmē iedot miljonu valsts uzņēmuma naudas komandai, kurā puse spēlētāju ir svešzemnieku, nevis līdzvērtīgu summu sporta skolai, kas par to ļautu ikdienā sportot simtiem bērnu. Latvietis ir sportists, tiesa, parasti sporto ar alus kausu siltās čībās pie televizora, kas rāda hokeju. Ministru kabinets runā par sportu tikai tad, ja tas ir eksports vai transports, atplaukst, fotografējoties kopā ar olimpiešiem, bet aizbāž ausis un palien zem galda, tiklīdz sākas runas par nepieciešamību interešu izglītībā skolēniem garantēt līdzekļus sporta nodarbībām.
Situācija ar bērnu kustīgumu Latvijā ir traģiska. 20% Latvijas mazo klašu audzēkņu ir liekais svars vai pat aptaukošanās. Vidējais Latvijas skolēns interneta spēlēs vai sociālajos tīklos darbdienā pavada 3-4 stundas, bet svētdienās - vairāk nekā piecas. Izglītības un zinātnes ministrija principiāli ignorē pasaulē pierādītus lielumus, ka regulāras sporta nodarbības paaugstina sekmes. Ar apgalvojumu, ka bērnu slodze esot par lielu, gadu no gada tiek atlikta trešā sporta stunda, turklāt bērniem sporta stundās vairs nav vērtējuma, līdz ar to - nav motivācijas sportot. Nezināma iemesla dēļ tās 40 minūtes, ko bērns pavada noģērbjoties, apģērbjoties, bet pa vidu dažu reizi garlaikoti pārskrienot pāri sporta zālei, sauc par sportu. Par sportu pie mums sauc arī tās stundas, kad bērns par sportu raksta referātu vai mācās teoriju. Sports bērnu vecumā nozīmē iesildīties, izstaipīties, izvingroties, daudzkārt ar lielu intensitāti (pulss 160-200 reižu minūtē) atkārtot sporta vingrinājumus, pēc tam atkal izstaipīties, atsildīties, nomazgāties utt. Vienīgā vieta Latvijā, kurā par atšķirībām starp bērnu fizisko aktivitāti un sportu runāt ir kategoriski aizliegts, ir Izglītības un zinātnes ministrija, katrā ziņā ierēdnes histēriski reaģēja, kad šādu informāciju vēlējos sniegt ministram Vjačeslavam Dombrovskim.
Latvijas izglītības sistēmu raksturo nepietiekams sporta stundu skaits, nepietiekama sporta stundu kvalitāte un prasības, kā arī augsts atbrīvojumu skaits no sporta stundām un nodarbībām vispārizglītojošās iestādēs, nepietiekama neveselu bērnu un jauniešu iesaiste sporta stundās. Izglītības un zinātnes ministrija apgalvo, ka trešā sporta stunda esot peldēšana, bet šis apgalvojums ir viegli apgāžams, baseinu mums vienkārši ir par maz (piemēram, Alūksnes pusē nav neviena). Veicot vienkāršu aprēķinu - reizinot astoņas piecu darbdienu stundas un 25 metru baseinu celiņus, iznāk, ka vienā celiņā vienlaikus peld 150 bērnu. Iespējams, ka vienu sākumskolas klasi var ielikt malējā celiņā ar rokām pie stieņa, paģērot viņiem kustināt kājas, toties nekāds sports neiznāk, ja celiņā ir vairāk par četriem peldētpratējiem. Tiesa, sporta dzīvi Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieces pozīcijā vada baseina direktore.
Sporta stundās dažādu iemeslu dēļ nepiedalās vairāk nekā 30% konkrētās klases audzēkņu, un viņiem ir attaisnojoši dokumenti no vecākiem un ģimenes ārstiem, vai arī viņi aizņemti skolas vadības mākslīgi radītās citās paralēlās aktivitātēs un nodarbēs. Parasti daļa ārstu un reizēm arī sporta skolotāji, nonākot saskarsmē ar bērniem, kuriem ir saaukstēšanās vai, nedod dievs, sirdskaites pazīmes, funkcionāla sirdsdarbības mazspēja vai sirds ritma traucējumi, priekšroku dod pilnīgam aizliegumam nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, tādējādi it kā nodrošinot sev samazinātu risku pacienta aprūpē. Tieši šī pārspīlētā cenšanās pasargāt no piepūles (slodzes) būtiski ietekmē motoriskās funkcijas attīstību un spēju adaptēties apkārtējai videi, kā arī veicina izolāciju no normāliem kontaktiem ar citiem bērniem, būtībā kaitējot bērnam vairāk, nekā to dara slimība.
Manuprāt, liela problēma ir tieši skolu vadībā, kas nekādi nevēlas saprast, ka sporta stundā bērniem ir jāsvīst un ir pēc tam jāmazgājas. Lāgā nezinu nevienu skolu, kur sporta stundas tiek plānotas tā, lai pēc tām visas meitenes tiktu dušās un vēl izžāvēt matus.
Latvijas valstij un pašvaldībām būtu jādomā - kā VISUS LATVIJAS BĒRNUS IESAISTĪT SPORTA NODARBĪBĀS, to veikt, racionāli izmantojot sportam atvēlētos līdzekļus. Latvija varētu visu sportam paredzēto naudu izdalīt viena F1 pilota apmācībai un aprīkojumam un pat tad nepietiktu - nāktos vizināties peletona astē. Latvija par visu sportam paredzēto naudu var uzcelt vēl vienu arēnu "Rīga" par 40 miljoniem latu, vēl līdzatdodot pašvaldības zemi. Arēna nonāks kāda cietumā sēdoša ivanova rīcībā, bet vēlāk to mantos kāda privātbanka, bet uz arēnas ledus vienlaikus varēs rosīties 15 sportiski cilvēki - 6 hokejisti no katras komandas un trīs tiesneši.
Ja valsts spēj izdalīt tikai dažus miljonus latu bērnu sportam ik gadu, tad racionālākais tomēr ir bērnu un jaunatnes sporta skolu atbalstīšana, kur daudzi bērni trenējas vieglatlētikā, peldēšanā, sporta spēlēs, orientēšanās sportā un citos ievērojami lētākos sporta veidos. Pasaules literatūra tomēr apgalvo, ka lētākais sporta veids esot futbols, kur desmit puišeļiem pietiek ar vienu bumbu un četrām skolas somām vārtu vietā. Argentīna par pasaules futbola lielvalsti kļuva prezidenta Peresa laikā, kad prezidents par saviem līdzekļiem (izcila PR kampaņa) visos pagalmos puišeļiem dāvāja futbolbumbu par 1 dolāru (cienījamie priekšvēlēšanu paradigmās iestigušie partiju bonzas! Šobrīd visai labu futbola bumbu var internetā iegādāties par 10 eiro - uzdāviniet tos 5000 Latvijas pilsētu pagalmu futbola klubiem!). Es nereti apskaužu florbola federāciju, kas māk par mazu naudu savās nodarbībās iesaistīt neticami daudz motivētu bērnu.
Pasaules Veselības organizācija ir strikti noteikusi - lai bērns izaugtu vesels un dzīvotu ilgu, veselīgu, darbīgu un raženu mūžu, viņam ir jānodarbojas ar sportu vismaz stundu reizi dienā, turklāt ne tikai aerobā, bet arī anaerobā režīmā. Izglītības un zinātnes ministrija gadiem pretojas jebkurām aktivitātēm palielināt sporta stundu skaitu, ko ar lielām Veselības ministrijas, Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta federāciju padomes pūlēm ir izdevies ierakstīt sporta politikas pamatnostādnēs. Kaut arī formāli Izglītības un zinātnes ministrija pieļauj 4 sporta stundas nedēļā, faktiski visās Latvijas skolās maksimālais sporta stundu skaits ir divas.
Es gauži labi zinu amatpersonas, kas sporta nodarbībām pretojas - šīs amatpersonas nekad nav nodarbojušās ar sportu, spriežot pēc viņu acīmredzamā ķermeņa masas indeksa. Varbūt viņām sporta stundā bijusi kāda psihotrauma, kas radījusi vēlmi visu mūžu rīt hamburgerus un uz otro stāvu braukt ar liftu, un šo paradigmu uzspiest visiem bērniem?
Un vēl - šīm amatpersonām ir pārliecība, ka bērnu veselība ir tikai un vienīgi Veselības ministrijas bizness. Šeit vēl jāpiebilst, ka abi Reformu partijas izglītības ministri Roberts Ķīlis un Vjačeslavs Dombrovskis, lai arī pilnīgi atšķirīgi citās jomās, attiecībā pret bērnu sportu bija reāls Latvijas ļaunums. Ina Druviete sportu saprot un mīl, taču viņai dažos mēnešos būs grūti izravēt fiziskā un garīgā mazkustīguma nezāli no Izglītības un zinātnes ministrijas, īpaši, ja savās sporta nodarbībās Valsts izglītības satura centra vadītājs ir apguvis prasmi nekustēties nekad un nedarīt neko.
Jautājums - kā pievērst bērnu sportam un fiziskām aktivitātēm - nav vienkārši atbildams. Valstiska attieksme būtu, ja šo jautājumu risinātu Saeima, valdība, Olimpiskā komiteja, sporta federācijas, mediķi. Šobrīd ir sajūta, ka vienīgie ārstu sabiedrotie ir sporta federācijas, kuras vēlas, lai viņu sporta veidā nāktu trenēties nākamie olimpiskie čempioni. Latvijas Ārstu biedrība nolēmusi agresīvi virzīt bērnu veselību kā valstisku prioritāti, bet bērnu fiziskās aktivitātes kā nozīmīgāko veselības garantu. Kaut Olimpiskās komitejas Ģenerālajā asamblejā tika norādīti daudzi dažādi attīstības un rīcības virzieni, sportā mums ir tikai divas nopietnas prioritātes:
• trešā un ceturtā sporta stunda katram skolniekam un vismaz viena nodarbība katram studentam;
• cilvēcīga darba samaksa bērnu sporta treneriem, kas nozīmē - sporta skolu skolotāju alga izlīdzināta ar citu skolotāju algu.
Diskusija un viedokļu saskaņošana par bērnu fizisko aktivitāti Latvijas Ārstu biedrībā notiks otrdien, 25. martā plkst. 15.00.