Smagākā krīze veselības aprūpē Eiropā ir Ļeņingradas blokādes laiks. Vēsturiski Pēterburga ir Krievijas medicīnas zinātnes flagmanis, un blokādes laikā šeit strādāja paši izcilākie Krievijas ķirurgi un internisti.
Kara medicīnas akadēmijā ārstiem plašai operācijai ar šautiem ievainojumiem tika izdalīts 1 metrs viena veida diega, un profesionāļi iemācījās no šī metra uzlikt vairāk nekā 250 šuvju. Es nevēlos salīdzināt Latvijas šībrīza situāciju ar kara laika Krieviju, bet vēlos norādīt, ka Krievija kara apstākļos radīja krīzes medicīnas doktrīnas, kuras visā pasaulē izmanto kā neapstrīdamas veselības organizācijas patiesības.
Pirmā doktrīna saka, ka jebkuras krīzes apstākļos galvenais posms ir uzņemšanas nodaļa (doktrīnā tiek apzīmēta kā «sortirovka»), un šajā vietā tiek nozīmēts pats pieredzējušākais un zinošākais speciālists. Otrā doktrīna saka, ka krīzes situācijā būtiskāko posmu reorganizāciju neveic, jo pārvietošana vienmēr ir dārgāka par «status quo». Tas nozīmē– ja hospitālis ir izvietots skolā, bet izdevīgāk hospitāli būtu izvietot rūpnīcā, pārvietošanu neveic, jo pati pārvietošana rada «sanitāros zaudējumus». Trešā doktrīna nosaka, ka krīzes situācijā ir jāatrod īsākais transporta ceļš, jo tieši slimnieka transportēšana rada lielākos cilvēku zaudējumus.
Es nudien nejūtos apkaunojis savu valsti mācoties no Krievijas pieredzes, jo kara medicīnā vārds vārdā krievu pieredzi pārņēma pat amerikāņi, dodoties gan uz vjetnamu, gan Persijas līča karu. Padomju gados mani uz mēnesi «krievos» uz pārapmācību iesauca gandrīz katru gadu, jo Padomju armija bija sadomājusi mani likt par hospitāļa priekšnieku kara apstākļos.
Latvijas Veselības ministrijā nestrādā gandrīz neviens ārsts vai vismaz ārsts, kas būtu strādājis medicīnā. Veselības ministrijas valsts sekretārs Armands Ploriņš ārstniecības fakultāti pabeidza, bet par ārstu nestrādāja nevienu dienu. Bet tad pēkšņi kļuva par valsts sekretāru un sāka pieņemt visus lēmumus, sagatavojot un ātri nododot Ministru kabinetam visparadoksālākos un absurdākos lēmumus, kuri rezultējas kā Latvijas pacientu nāve. Esmu pārliecināts, ka Veselības ministre profesore Baiba Rozentāle pat nenojauš par tiem briesmu darbiem, kas notiek viņas vadītajā institūcijā, jo viņai vienkārši visa caurlasīšanai laika nepietiek. Tai pašā laikā es ceru, ka vismaz daļu mana raksta izlasīs kā viens, tā otrs.
Tātad – ja Veselības ministrijas ierēdņi, kas Latvijas nomales skata tikai caur ministrijas logu, ir cieti nolēmuši, ka Alūksnes, Limbažu, Bauskas, Ludzas, Krāslavas un citas slimnīcas ir taisāmas ciet, tad mūsu uzdevums ir atrast risinājumu iespējamai palīdzībai cilvēkiem, kam tiešām palīdzība nepieciešama. Atrunas par jaunveidojamo Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu ir meli. Iedomājieties Alūksnes rajona (piem., Liepna) iedzīvotāju, kuru grieztas brūces dēļ jaunizveidotais dienests transportē uz Valmieru, slimniekam brūci sašuj un laiž mājās– lai nu viņš kā prot, tā brauc savus 100 kilometrus atpakaļ. Bet vairāk nekā puse no Ātrās palīdzības atvestajiem slimniekiem netiek stacionēti.
Kā palīdzēt pacientiem rajonos, kuros Veselības ministrija ar VOAVU slēdz slimnīcas?
Kāda ir izeja? Saglabāt visās iepriekšminētās slimnīcās diennakts uzņemšanas nodaļas, kurās likt dežūrēt pieredzējušākajam ārstam.
Tas nozīmē pāriet uz tāmes finansēšanu visu novadu slimnīcu uzņemšanas nodaļām un intensīvās terapijas (reanimācijas) nodaļām. Tā vai tā visi tie, kas nevar vairs samaksāt par ārsta vizīti, kas jūtas apjukuši birokrātijas džungļos, dosies uz šo uzņemšanas nodaļu, kur palīdzība un ārsta konsultācija būtu saņemama arī bez maksas. Galvenais uzstādījums– nekādu bezgalīgo talonu, nekādu bezgalīgo VOAVAs dokumentu, lai ārsts uzņemšanas nodaļā var strādāt, nevis pildīt nejēdzīgos formulārus. Tas ļautu uzņemšanas nodaļā kaut reizi nedēļā bez pacientu iemaksas pieņemt arī okulistam, infektologam, gastronenterologam utt. Ticiet man– tas maksā maz– katrā ziņā pa visu Latviju ne vairāk kā miljonu mēnesī. Baiba Rozentāles kundze varēs mierīgi gulēt– būs iespēja sniegt palīdzību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama, un cilvēks Latvijas robežpilsētās nemirs vienkārši tālab, ka viņai iznāca parakstīt dokumentu– «palīdzības nav». Pasaulē šādas uzņemšanas nodaļas mēdz papildināt ar kādām 10 īslaicīgas stacionēšanas gultām (citur sauktu par izolatoru).
Un vēl – neticiet stāstiņiem par slimnīcu apvienībām. To, ka šie stāstiņi ir meli, zin pat augstākstāvošie ministrijas ierēdņi, kas tādējādi izliekas glābjam nesaglābjamo.
Atcerieties Pasaules Veselības organizācijas definīciju: par reformu medicīnā var nosaukt tikai tādu darbību, kas samazina atšķirības medicīnas pakalpojuma pieejamībā (gan starp cilvēkiem ar dažādu materiālo nodrošinājumu, gan starp dažādos reģionos dzīvojošajiem). Pašreizējā ministrijas rīcība atšķirības pieejamībā palielina, tātad tā nav reforma.
Daži vārdi par Rīgas 1. un 2. slimnīcas slēgšanu
Rīgas 1. slimnīca jau turpat divus gadsimtus ir nozīmīgākā ātrās un neatliekamās palīdzības sniegšanas vieta. Slimnīca ir gatava jebkurā mirklī uzņemšanas nodaļā sagaidīt vairākus desmitus pacientu vienlaicīgi. Slēdzot 1. slimnīcu un visu uzticot Austrumu slimnīcai vai Stradiņa Universitātes slimnīcai, vispirms jāmaina Stradiņa slimnīcas filozofija, jāizveido liela, darbotiesspējīga, kompetenta uzņemšanas nodaļa un jāatrisina slimnieku loģistika. Vismaz līdz šim Stradiņa slimnīcā ar to labi galā tika tikai kardioloģisko pacientu uzņemšanas nodaļa.
Savukārt Rīgas 2. slimnīca bija ļoti būtiska akūtās traumatoloģijas slimnieku ārstēšanas vieta un strutainās ķirurģijas ārstēšanas vieta. Lai šos slimniekus sāktu uzņemt Stradiņa slimnīcā, šeit jāpārveido operāciju bloks, jāpārveido nodaļu izvietojums, jāveic virkne citu pasākumu. Tie ir lieli kapitālieguldījumi, es domāju, ka sagatavošanās šādiem pārkārtojumiem prasīs savus 2 miljonus latu. Vai mums ir lieki divi miljoni vai tomēr pagaidīt labākus laikus?
Kā rīkoties? Vienīgā optimizācijas metode ir iestāžu kvadratūras slēgšana– piemēram, ar finansu līdzekļu piešķiršanu/nepiešķiršanu piespiest Stradiņa slimnīcai slēgt 500000 kvadrātmetrus, 1. slimīcai 400000 kvadrātmetrus utt. Pasaules pieredze liecina, ka šī ir efektīvākā metode līdzekļu ekonomijā.
Jaunveidotais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests– blēdība vai darbības ilūzija?
Un trešais bēdu stāsts ir jau minētais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, kurš tiek izveidots tikai un vienīgi tādēļ, lai par pārmērīgu cenu iegādātu neatliekamās palīdzības automašīnas. Lai iegādātos vienu ļoti labi aprīkotu neatliekamās palīdzības automašīnu pilnīgi pietiek ar 50 tūkstošiem latu, par 60 tūkstošiem iznāk aprīkota specializēta (reanimācijas) ātrās palīdzības mašīna. Šobrīd mēs varam pilnībā iztikt bez tām 30+30 mašīnām, kuras plāno iegādāties Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests par neadekvāti augstu cenu. Kaut visdažādākā veidā ir mēģināts iegūt oficālu skaidrojumu– kāpēc jāiegādājas daudz mašīnu finansu krīzes laikā, vai atbilst patiesībai to iegāde ar savdabīgu līzingu, vai tiešām tās par ļoti dārgu cenu ved vēl aprīkot uz svešām zemēm– atbildes nav.
Varu pamatot viedokli arī ar pasaules pieredzi. Visās pasaules valstīs, kur pēdējos 20 gados notikusi ekonomiska krīze ar veselības budžeta samazinājumu (Argentīna, Meksika, Brazīlija, Dienvdaustrumāzijas valstis), allaž notikusi neveiksmīga neatliekamās palīdzības dienesta reforma, kas allaž beigusies ar to, ka personāls salīdzinoši kļūst mazāk apmācīts, bet pakalpojums– lēnāks un dārgāks. Ātrās un neatliekamās palīdzības reforma ir ministrijas ierēdņu centieni radīt darbības ilūziju, pie kam presē izskanējis viedoklis, ka reforma ir naudas atmazgāšanas metode– ar nesaprotamiem līzingiem iegādāties pārlieku dārgas automašīnas.
Kad es par šo jautājumu interesējos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, saņēmu ļoti personiski vērstus un nepatiesus apvainojumus, kas liecina, ka ātrās palīdzības mašīnu iegāde tiešām ir biznesa projekts zem kodēta nosaukuma «centralizēts neatliekamās palīdzības dienests».
Es aicinu visas pašvaldības nopietni pārdomāt– vai veikt jebkādas saistības ar šo dienestu. Ja nu Jums visādi mēģina šo piespiedu laulību uzspiest– aprunājieties ar to pašvaldību vadītājiem, kas savu autotransportu un funkcijas jaunajam dienestam nodeva– viņiem vēl atņēma naudu, bet slimniekiem palīdzības līmenis strauji kritās.
Secinājums, analizējot pašreizējo drāmu veselības aprūpē: Veselības ministrija un VOAVA joprojām rūpīgi slēpj informāciju– cik naudas abas iestādes tērē, lai segtu galvojumus, garantijas, kredītsaistības, līzingus, dažādus citus atliktos maksājumus, ko veselības ministrija vai VOVA garantējusi gan par celtniecību, gan remontiem, gan jaunas aparatūras iegādi. Tieši ministrija un VOAVA garantējusi lielāko daļu naudas tehnoloģijas iegādei visās tajās slimnīcās, ko šobrīd ministrija vieglu spalvas vilcienu gatavojas slēgt. Sabrukums slimnīcu un ambulatoriskās palīdzības sektorā ir mākslīgi izprovocēts, lai par par vainīgajiem genocīdā pret Latvijas tautu padarītu Valdi Dombrovski un Baibu Rozentāli, kas tieši šajā situācijā ir vismazāk vainojami. Tiesa, satraucoši ir tas, ka Veselības ministrija joprojām ne tikai Ārstu biedrībai uz atklātu vēstuli, bet pat uz Ministru prezidenta rezolūciju neteidz parādīt atklātībai visu Veselības ministrijā un tās padotībā esošās VOAVAs līdzekļu kustību. Vienkārši ir nepieciešms, lai publiski būtu pieejama informācija– cik naudas veselības ministrija tērē, lai segtu galvojumus, garantijas, kredītsaistības, līzingus, dažādus citus atliktos maksājumus, ko veselības ministrija vai VAOVA garantējusi gan par celtniecību, gan remontiem, gan jaunas aparatūras un automašīnu iegādi.