Naudas veselības aprūpei nepietiek. Šī aksioma labi saprotama katram un ir pietiekams iegansts lamāt jebkuru valdību.
Lielākā daļa rakstītāju un runātāju lieto mantru, ka veselībai nepieciešams 4.1% vai 4.5% no iekšzemes kopprodukta. Patiesībā jau veselība sen tērē vairāk par šiem mistiskajiem procentiem, problēma ir apstāklī, ka Latvijas iedzīvotāji pārlieku daudz (45%) par veselību maksā tieši no sava maciņa, nevis solidāri caur nodokļiem vai caur apdrošināšanu. Tas nozīmē– paši pērk zāles, piemaksā par slimnīcas gultasdienu un operāciju, radioloģisko vai laboratorisko izmeklējumu. Slimo galvenokārt bērni un cilvēki pensijas vecumā, tad nu maksājums par slimību tiek uzkrauts māmiņas vai paša pensionāra pleciem.
Būtiskākais iemesls novirzīt veselības aprūpei vairāk naudas ir samazināt pacientu līdzaksājumus un pacientu iemaksas. Salīdzināšanai: diena slimnīcā Igaunijas pacientam izmaksā 1.10 Ls, Latvijā– 9.50 Ls, operācija slimnīcā Igaunijā pacientam ir par brīvu, Latvijā maksā 30 Ls, magnētiskās rezonanses izmeklējums slimnīcā Igaunijā ir par brīvu, Latvijā maksā 20 Ls, konvenciālais radioloģiskais izmeklējums slimnīcā Igaunijā ir par brīvu, Latvijā maksā 2 Ls. Bez tam Latvijā lielākā daļā izmeklējumiem ir kvotas, kas rada mākslīgas rindas gan uz konvenciālās radioloģijas, gan magnētiskās rezonanses, gan laboratoriskiem izmeklējumiem.
Līdz ar to daudz ielaistu slimību, novēlota vēršanās pie ārsta, daudz šarlatānu un dziednieku apmeklējumi. Latvija nespēj un nevar izkļūt no pēdējām vietām Eiropā vēža diagnostikā un ārstēšanā. Sirds asinsvadu slimību ārstēšanā mums ir uzlabojumi, bet profilakse un savlaicīga diagnostika joprojām mūs atsviež Eiropas reitingu beigās.
Te nu pienācis laiks šajā rakstā pie rokas ievest Ingrīdu Circeni. Vairāk nekā trīsdesmit gadus nostrādājusi par lauku ginekoloģi (un piekopj savu arodu vēl šobaltdien), vadījusi slimnīcu, pazīst visus būtiskākos Latvijas ārstus. Par to, ka veselībai vajag vairāk naudas, viņa saprot tikpat labi kā Slimnīcu biedrības, Ģimenes ārstu asociācijas un Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības līderi. Iespējams, nav īsti vienisprātis ar šo struktūru līderiem jautājumos par jaunu tehnoloģiju iepirkumiem vai darba laiku atsevišķiem dienestiem, bet tie visi, salīdzinoši ar nepietiekamo finansējumu, ir otršķirīgi jautājumi.
Gluži kā visi medicīnas profesionāļi ministre nonāk pie paradoksāla secinājuma– visus 23 Latvijas brīvvalsts laikus veselības budžets ir bijusi bārenīte pārējo jomu budžeta mātesmeitu vidū. Pietiktu Rīgai nenopirkt vienu superdārgo trolejbusu, atdot šo naudu veselībai, un divkārt saīsinātos rindas uz gūžas locītavas endoprotezēšanu. Vēl viena trolejbusa nenopirkšana ļautu visiem Latvijas bērniem visus recepšu medikamentus saņemt par brīvu. Bet trīs trolejbusu neiepirkšana būtu līdzvērtīga tai naudai, kas vajadzīga lai C hepatīta slimnieki saņemtu medikamentus par brīvu.
Latvijas budžets visos šajos 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs, īpaši– ja mēs runājam par izdevumu sadaļu. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājaslapā http://www.fin.ee, var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus – cik kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu. Veselības aprūpes sistēmas problēma ir senajā 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma – medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā nu kopš tā laika arī ir šis bēdu stāsts.
Veselības budžets Ingrīdas Circenes rokās ir kā vērdiņš, ko nabags trīsreiz apgroza rokās. Iedosi vairāk neatliekami palīdzībai, lauku slimnīcu vadītāji slēgs savas uzņemšanas nodaļas. Mēģināsi iedot lielāku daļu C hepatīta slimnieku zālēm– nebūs zāļu vēža slimniekiem. Un tad ministre izšķiras par drosmīgu rīcību– iet soli pa solim obligātās apdrošināšanas virzienā. Likt valstij apdrošināt bērnus, pensionārus, bezdarbniekus un citādi neaizsargātus pilsoņus, bet mēģināt piesaistīt līdzekļus no darbspējīgiem cilvēkiem, kas nodokļus nemaksā.
Ja rūpīgi izlasa Ingrīdas Circenes plānu palielināt finansējumu ar šādu solidāru maksājumu, gaisma tuneļa galā ir redzama, tiesa tunelis ir ļoti garš. Pirmais solis pretī apdrošināšanai prasīs rūpīgu likumdošanas darbu daudzu gadu garumā. Bet iespējams, cita ceļa nav. Jo valsts budžets biezāks nepaliek, nodokļu masu palielināt neviens neļauj (kādu ārprātīgu pretdarbību izraisīja piedāvājums palielināt akcīzi tabakai, alkoholam un neveselīgam uzturam!), uz nelielo budžeta pārpalikumu pretendē izglītība, aizsardzība, iekšlietas, kultūra.
Jūs teiksiet– labi, ka tā veselības ministre pati domā, kur to naudiņu vairāk veselībai iegūt? Labi, ka saazināsies rindas vai samazināsies līdzmaksājums, māsu alga varbūt par desmit latiem palielināsies un nebūs par 30% zemāka par vidējo pensiju? Izrādās, ka mūsu vidējais latvietis (politiķis, žurnālists, sabiedrisks aktīvists) šādā brīdī ieņem klasisko pozu– nekādas izmaiņas nepieļaušu. Nekādus meklējumus– dodiet naudu! Un ir mazliet mulsinoši, ka Ingrīdas Circenes pūlēm braši pretdarbojas jebkurš, kurš ir izlasījis mistiskas trīs rindiņas par iespējamo mēneša iemaksu, bet nav pat mēģinājis izlasīt likumprojektu, anotācijas, aprēķinus.
Es galīgi neesmu šo pārmaiņu fans, man arī tur ir daudz nezināmo. Bet es nezinu nevienu labāku risinājumu šobrīd. Lūgums visiem tiem, kam nav sava risinājuma veselības budžeta palielināšanai– ļaujiet Ingŗidai Circenei rīkoties un meklēt naudu visām viņai zināmajām metodēm.