Janvāra rēķini par apkuri izraisīja jautājumu un sašutuma lavīnu. Centīšos, cik nu tas ir iespējams, atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kuri man pēdējo dienu laikā ir visbiežāk uzdoti sociālajos tīklos, vēstulēs vai vienkārši, satiekoties uz ielas.
Kāpēc pašlaik apkure ir tik dārga? Tā vēl nekad nav bijis!
Patiešām, apkures tarifi nedz Rīgā, nedz arī citās Latvijas pilsētās līdz šim vēl nekad nav bijuši tik augsti. Tam ir divi galvenie iemesli.. Pirmkārt, pagājušajā gadā Krievijas gāzes cena sasniedza rekordaugstu līmeni – 256 lati par 1000 kubikmetriem. Salīdzinājumam – 2009. gadā, kad savu darbu uzsāka pašreizējā sasaukuma dome, gāzes cena bija „tikai” 141 lats. Tik strauji šajā periodā nav pieaugušas pat benzīna cenas, kuras arī pēdējā laikā sasniedz rekordcenu par litru degvielas..
Taču šeit vainot tikai Krieviju, ar tās vesto politiku dabas gāzes cenu jautājumā, nebūtu īsti pareizi. Savu artavu šeit devusi arī mūsu pašu Latvijas valdība, kas palielinājusi pievienotās vērtības nodokli apkurei pat vairāk nekā dubultīgi – no 5% līdz 12%. Ar to Latvijas valdība neaprobežojās un noteica vēl arī akcīzes nodokli gāzei – 12 lati par tūkstots kubikmetriem.
Latvijas iedzīvotāju saņemtie rēķini par apkuri ir atkarīgi no iepērkamās gāzes cenas, kuru nosaka Krievijas puse, un no nodokļiem, kurus regulē Latvijas valdība. Dārgāka kļūst gāze – paaugstinās arī apkures tarifs. Pieaug nodokļi – izdevumi par siltumu attiecīgi atkal kļūst lielāki.
Pretēji rīdzinieku interesēm šogad strādā ne tikai Krievijas gāze un Latvijas valdības noteiktie nodokļi, bet arī laika apstākļi. 2012. gada decembris bija jūtami aukstāks par 2011. gada decembri. Attiecīgi arī kurināt nācies vairāk, un dārgās siltumenerģijas patēriņš ir pieaudzis.
Ja gāze ir tik dārga, samaziniet citus izdevumus!
Siltumenerģijas tarifi Rīgā veidojas no četriem komponentiem. Svarīgākie no tiem – siltuma ražošana un siltuma iepirkšana. Tie veido lauvas tiesu – aptuveni 83% no tarifa apjoma. Būtībā šeit viss ir atkarīgs no gāzes cenas, un kaut ko mainīt attiecībā uz 83 procentiem no kopējā tarifa apjoma, nav iespējams.
Izdevumi personālam – sākot ar atslēdzniekiem un dispečeriem un beidzot ar direktoriem – veido 7% no tarifa. Tam vēl klāt jāpieskaita nodokļi par nekustamo īpašumu, kredītu procentu maksājumi, apsardzes izdevumi un citi tēriņi, kas veido 6% no tarifa. Un visbeidzot – vēl 4% ir siltumcentrāļu uzturēšanas darbi.
Piemēram, ja izdarītu neiespējamo un atbrīvotu no darba pilnīgi visus darbiniekus, tarifs samazinātos par 7%. Taču uzņēmumam nav reālu iespēju strādāt bez darbiniekiem, vai arī nemaksāt nodokļus, kurus nosaka valsts.
Pēdējo trīs gadu laikā visas iespējas kā citādi nosegt pieaugušo tarifa lielumu, neietekmējot siltumtarifa pieaugumu,ir pilnībā izsmeltas. Nosegt gāzes cenas divkāršu celšanos, vienkārši nav iespējams. Tas ir gluži tāpat kā ar benzīna cenu. Var, protams, mēģināt taupīt patēriņu, krustojumos noslāpējot motoru, braukt no kalna ar inerci un izmantot citas līdzīgas taupīšanas viltības. Taču, ja benzīns kļuvis divreiz dārgāks, tad īsti nekas no tā visa nepalīdzēs.
Autovadītājs var uz laiku atteikties no savas mašīnas izmantošanas. „Rīgas siltums” gluži loģiski nevar pārtraukt apkurināt mājas.
Kāpēc uzņēmums „Rīgas siltums” strādā ar peļņu? Kā vispār pašvaldības uzņēmums var strādāt ar peļņu? Tam ir jāstrādā pilsētnieku interesēs!
Peļņa tādam uzņēmumam kā „Rīgas siltums” pēc būtības krasi atšķiras no jebkura komercuzņēmuma peļņas. Rīgas dome kā „Rīgas siltuma” līdzīpašnieks nav izmantojusi peļņu savās interesēs, bet gan tikai pašu pilsētnieku interesēs.
Pirmkārt, peļņa tiek novirzīta vairāk nekā 900 kilometru garo siltumtrašu modernizācijai. Ja atteiktos no šīs peļņas daļas, tarifu varētu mazliet pazemināt. Taču pēc tam šo pašu tarifu nāktos paaugstināt, jo bez siltumtrašu modernizācijas palielināsies siltuma zudumi.
Piemēram, agrāk uzņēmumam bija zudumi 240 tonnu ūdens stundā. Pašlaik, pēc veiktajiem neskaitāmajiem modernizācijas darbiem, ūdens zudumi sastāda tikai 16 tonnas stundā. Rezultāts nav slikts, taču Rīgā vēl joprojām netrūkst vietu, kur virs siltumtrasēm ziemā zaļo zāle. Kas attiecīgi prasa šos labiekārtošanas un remontdarbus turpināt.
Otrkārt, kopš savu darbu sāka Rīgas domes pašreizējais sasaukums, daļa uzņēmuma peļņas tiek novirzīta maznodrošināto atbalstam. Divus gadus pēc kārtas „Rīgas siltums” pārskaitīja daļu peļņas sociālās palīdzības sniegšanai Rīgā – 2009. gadā 1,5 miljoni latu, 2010. gadā – 840 tūkstoši latu.
Un treškārt, 2011. gadā daļu no peļņas uzņēmums ir ziedojis tieši cīņai pret gāzes cenu pieaugumu. Un kas ir svarīgi, nevis Krievijas uzņēmuma izraisītajam cenu pieaugumam, bet tieši cīņai pret mūsu pašu valdības vestajai politikai siltumenerģijas jautājumos. Siltuma tarifs tika paaugstināts tikai sākot no 2012. gada 1. jūnija, kaut gan paaugstinātu akcīzes nodokli gāzei valdība noteica jau 11 mēnešus pirms šī termiņa.. Tādējādi uzņēmums 11 mēnešu garumā bija spiests atdot daļu no ienākumiem, kurus maksājuši rīdzinieki, valsts budžetam.
Kāpēc Rīgas dome nevar dotēt siltuma tarifu?
Rīgas dome nedotē siltumenerģijas tarifus. Tā vietā mēs sniedzam tiešu palīdzību tiem maznodrošinātajiem rīdziniekiem, kuri ziemā paši nespēj apmaksāt apkures rēķinus. Pagājušajā ziemā šādu atbalstu no Rīgas domes saņēma 42 439 cilvēki par kopējo summu 6 570 328,91 latu. Tā ir būtiska galvaspilsētas budžeta izdevumu sadaļa.
Tāds pat atbalsts tiks sniegts arī šogad. Jau tagad ir skaidrs, ka sakarā ar nepieredzēti lielajiem rēķiniem mums šim mērķim būs nepieciešams jūtami vairāk līdzekļu.
Jāpiebilst, ka valdība šogad atteicās līdzfinansēt komunālo pabalstu izmaksu. Pirms tam 50% izdevumu sedza pašvaldība, bet atlikušos 50% - valdība. Taču, kā uzskata mūsu labējie politiķi, ekonomiskā un sociālā situācija valstī ir stabilizējusies. Tādēļ palīdzēt iedzīvotājiem vairs nav nepieciešams.
Neraugoties uz to, ka šos pabalstus turpmāk maksās tikai dome un šo pabalstu pretendentu skaits ir jūtami pieaudzis, Rīgas pašvaldība uzņemas atbildību un sniedzamā atbalsta un palīdzības līmeni rīdziniekiem nesamazinās.
Visi runā, ka Rīgā apkure ir visdārgākā Baltijā.
Tas ir mīts. Rīgā apkure pašlaik tiešām ir ļoti dārga. Lai gan tas ir vājš mierinājums, tomēr citās pilsētās tā ir vēl dārgāka.
Pagājušā gada beigās visdārgākā apkure mūsu valstī bija Jūrmalā un Rēzeknē - 55,91 lati par vienu megavatstundu. Nedaudz lētāka tā bija Lielvārdē - 53,07 lati par megavatstundu. Liepājā - 46,06 lati par megavatstundu. Rīgā tā ir 45,42 lati par megavatstundu. Lētāk kā Rīgā par siltumu maksā tikai Valmieras iedzīvotāji - 37,89 lati par megavatstundu. (Cenas norādītas bez pievienotās vērtības nodokļa.)
Viļņā siltumenerģija maksā par 16% dārgāk nekā Rīgā, bet Tallinā – par 24% dārgāk.
Kādēļ apkures cena Rīgā dažādās mājās var atšķirties vairāk nekā divas reizes? Kādēļ cenas atšķiras pat tajās mājās, kas atrodas līdzās, kurām ir vienāds stāvu skaits un vienāds plānojums?
Šeit var vilkt paralēli ar degvielas cenu un automašīnām. Benzīna cena degvielas uzpildes stacijās ir vienāda visiem klientiem. Taču viena automašīna izlieto piecus litrus degvielas uz 100 kilometriem, bet cita – 15 litrus. Turklāt otrai nebūt nav jābūt „Hammer” automašīnai, tas var būt vienkārši vecs auto ar nolietotu dzinēju. Līdzīgi ir arī ar mājām.
„Rīgas siltums” pārdod siltumu visām Rīgas mājām par vienādu cenu par vienu megavatstundu, tieši tāpat kā tiek pārdots benzīns degvielas uzpildes stacijās. Bet mājas ir ļoti dažādas gan pēc ēku tehniskā nolietojuma, gan vecuma, gan energoefektivitātes. Tāpēc tās siltumu patērē dažādi. Ir šāds piemērs par divām līdzās esošām mājām. Kad tajās rekonstruēja siltummezglus un ierīkoja skaitītājus, noskaidrojās, ka vienas mājas iedzīvotājiem siltums, rēķinot uz vienu kvadrātmetru, izmaksā trīs reizes vairāk. Izrādījās, ka mājas būvniecības procesā pieļauti pārkāpumi - starp divām ķieģeļu kārtām siltumizolācijai netika iepildīts keramzīts.
Kādēļ dome nesiltina ēkas? Tad visiem būtu jāmaksā mazāki rēķini!
Runāt par māju siltināšanu pašlaik ļoti patīk labējiem politiķiem. Viņiem šis vārds kļuvis par tādu kā mantru. Diemžēl, visi viņu paziņojumi 90% gadījumos ir vai nu populistiski, vai neprofesionāli, vai arī abu apvienojums.
Sāksim ar to, ka ne dome, ne pašvaldības namu pārvalde pati nevar siltināt mājas. To var darīt tikai iedzīvotāji. Savukārt, dome un namu pārvalde var un tai ir jānodrošina juridiskā un administratīvā palīdzība.
Tas nozīmē, ka par māju siltināšanu jāmaksā ir pašiem iedzīvotājiem. Ja ir pieejami Eiropas fondu līdzekļi, iedzīvotājiem ir jāsedz 50% no kopējiem izdevumiem. Piemēram, lai atbilstu Eiropas fondu finansējuma saņemšanas kritērijiem, 602. sērijas deviņstāvu mājas ar trim kāpņutelpām un 108 dzīvokļiem, siltināšana izmaksās 350 000 – 450 000 latu. Tas nozīmē, ka katram dzīvoklim nāksies samaksāt aptuveni 1600 līdz 2100 latu. Tas ir, ja samaksa tiek veikta uzreiz. Ja siltināšanai nepieciešams bankas kredīts, tad attiecīgi tas ir vēl dārgāk.
Lai nosiltinātu visas dzīvojamās mājas Rīgā, nepieciešami aptuveni 900 miljoni līdz pat vienam miljardam latu. Pat, ja visi sapņi piepildītos un Eiropa mums iedotu 450 – 500 miljonus latu, tad vēl 450 – 500 miljoni būtu jāsamaksā pašiem rīdziniekiem. Tie būtu aptuveni 700 lati no katra rīdzinieka maka, sākot no zīdaiņa līdz pat pensionāram.
Iedzīvotājiem pašlaik tādas naudas vienkārši nav. Par aptuveni 450 miljoniem latu varētu runāt, ja katru gadu apkures sezonas beigās atklātos, ka rīdziniekiem rēķinu nomaksai nepietiek 4 – 5 miljonu latu.
Laikā, kad krīze ir beigusies tikai valdības atskaitēs, stāstīt rīdziniekiem, ka ēku siltināšana ir ļoti nepieciešama, maigi izsakoties, ir neētiski. Tas ir līdzīgi kā teikt pensionāram, ka ēst omārus ir veselīgi, vai bezdarbniekam - par kāda jauna un super plāna televizora brīnišķīgām funkcijām. Vai arī trūcīgai daudzbērnu ģimenei skaidrot atpūtas priekšrocības ārzemēs. It kā jau viss ir pareizi, bet pēc būtības tā ir ņirgāšanās.
Latvijā ir pilsētas Valmiera un Liepāja, kas sāka māju siltināšanas programmu apmēram pirms astoņiem gadiem, vēl „treknajos” gados. Tās mērķtiecīgi strādāja un tagad var lepoties ar rezultātiem.
Rīgā „treknajos” gados pie varas bija „Jaunais laiks”, kas tagad kļuvis par „Vienotību”. Pēc tam saimniekoja „Tēvzemei un brīvībai”/LNNK, kas kļuvusi par nacionālo apvienību. Ar ko tās nodarbojās Rīgas domē, par to vēl zinātnieki lauza galvas. Katrā ziņā - ne jau ar siltināšanu.
Mēs sākām strādāt domē 2009. gadā, krīzes kulminācijas laikā. Tad piedāvāt rīdziniekiem tērēt naudu māju siltināšanai, maigi izsakoties, būtu nepieklājīgi.
Tagad, kad ir parādījušās cerības, ka krīze varētu beigties, mūsu namu pārvalde sākusi aktīvu darbu, iedzīvotājiem skaidrojot ēku siltināšanas jautājumiem, ieguvumiem un palīdzību, kuru esam gatavi sniegt iedzīvotājiem šajos jautājumos.. Līdz šim notikušas jau vairāk nekā 600 sanāksmes. Taču, ja raugāmies reāli, Rīgai būs nepieciešami 10 – 15 gadi, lai pilnībā īstenotu siltināšanas programmu.
Bet par apkuri rīdziniekiem ir jāmaksā jau šobrīd.
Politika un ekonomika
Šajā ziemā ir tikai trīs iespējas, kā palīdzēt iedzīvotājiem tikt galā ar saņemtajiem apkures rēķiniem. Un visas šīs iespējas ir valdības ziņā.
Pirmkārt, pievienotās vērtības nodokļa samazināšana apkurei. Otrkārt, akcīzes nodokļa samazināšana gāzei. Tas palīdzētu kaut nedaudz samazināt rēķinus.
Treškārt, valstij vajadzētu no jauna sākt līdzfinansēt komunālo pakalpojumu pabalstus 50% apmērā. Tādējādi, mēs Rīgā varētu izmaksāt daudz lielākus pabalstus jau lielākam iedzīvotāju skaitam, kam tie nepieciešami. Bet daudzām citām pašvaldībām tas sniegtu iespēju izmaksāt šādus pabalstus vispār.
Citu saprātīgu risinājumu no ekonomiskā un sociālā viedokļa nav.
Taču, no politiskā viedokļa, labējā valdība nav pieradusi ieklausīties galvaspilsētas domes argumentos. Parasti labējie valdībā iespītējas. Viņus maz interesē tas, ka no viņu pieņemtajiem lēmumiem cieš tieši rīdzinieki. Un cieš pat tie rīdzinieki, kuri par šiem pašiem labējiem kaut kad ir atdevuši savu balsi vēlēšanās.