Nevis bremzēt, bet uzticēties jeb – kas jādara, lai atvērtu eksporta slūžas
Statistika rāda, ka Latvijā eksportējošo uzņēmumu mazākums (5–6 %) ienes valsts budžetā lauvas tiesu nodokļu (līdz pat 58 % no uzņēmējdarbībā samaksāto nodokļu apjoma)i. Starp tiem ir arī valsts kapitālsabiedrības, kas ne tikai pilda sociālo funkciju, bet arī rada būtisku pievienoto vērtību ekonomikai tieši ar eksportu. Tādēļ mēs turpinām pārliecināt lēmumu pieņēmējus par nepieciešamību radīt tādu regulējumu, kas motivētu ikvienu uzņēmumu, tostarp valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, nopietni raudzīties un rīkoties eksporta virzienā.
Jaucam kopā nesalīdzināmas lietas
Pēc 2008. gada finanšu krīzes visas valsts kapitālsabiedrības - enerģētikas un vides uzņēmumi, finanšu iestādes, teātri un koncertorganizācijas, slimnīcas, mediji un citi, kas pēc komercdarbības rakstura, darbības mēroga, finansējuma un arī pēc būtības ir pilnīgi atšķirīgi, - tika ierobežotas ar striktu, lai neteiktu - sterilu - regulējumu. Nopietna situācijas analīze kopš tā laika nav veikta, tāpēc, kad runājam par kapitālsabiedrībām, mēs nereti jaucam kopā nesalīdzināmas lietas, un, kad runājam par eksportu, patiesībā domājam komerciālas nesubsidētas kapitālsabiedrības, starp kurām ir arī Valsts inovatīvo kapitālsabiedrību iniciatīvas (VIKI) biedri. Tas, kas šobrīd būtu nepieciešams, ir atjaunot skaidru un konsekventu pieeju, izvērtējot, vai daļa valsts kapitālsabiedrību pēc būtības nepilda valsts aģentūru funkcijas, kā arī pārskatot, kuros uzņēmumos valsts līdzdalība joprojām ir nepieciešama un kuros tā, iespējams, vairs nav pamatota.
Visā Rietumeiropā un OECD valstīs savu kapitālu valsts parasti saglabā kritiskajā infrastruktūrā, telekomunikācijās, enerģētikā un līdzīgos nacionālajai drošībai svarīgos uzņēmumos. Vienlaikus simtprocentīgi valstij piederošas kapitālsabiedrības ir retums, un kopumā attieksme pret uzņēmumu darbību publiskajos tirgos ir daudz brīvāka un demokrātiskāka nekā Latvijā. Valsts, piesaistot privāto kapitālu, var netraucēti aizsargāt stratēģiskās intereses arī tad, ja nav uzņēmuma vienīgā īpašniece.
Latvijā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88. pants nosaka, ka valsts kapitālsabiedrības drīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību tikai tajās jomās, kur pastāv tirgus nepilnības, vai ja tas nepieciešams valsts drošībai un stratēģiskai attīstībai. Daļa kapitālsabiedrību pilda sociālu funkciju, tiek subsidētas, nodarbojas ar valsts pasūtījumu, un tām ir objektīvi ierobežojumi darboties brīvajā tirgū. Taču šobrīd ierobežojumi un regulējumi attiecas uz visām valsts kapitālsabiedrībām vienādi neatkarīgi no to darbības veida un būtības - arī uz tām, kas patiesībā ir komercsabiedrības un kam jārūpējas par peļņas gūšanu un uzņēmuma vērtības kāpināšanu.
Piemēram, kultūras vai medicīnas jomā darbojošās valsts kapitālsabiedrības strādā pēc tiem pašiem noteikumiem kā Latvenergo - uzņēmums ar 2 miljardu eiro apgrozījumu un milzīgu eksportu, kas sīvi konkurē ar citu valstu kapitālsabiedrībām, kuras darbojas daudz brīvāka regulējuma režīmos. Bet, ja uz visām kapitālsabiedrībām attiecina vienus un tos pašus noteikumus, pret tām veidojas arī vienāda attieksme. Privātie uzņēmēji publiskajā telpā skaļi protestē pret valsts iesaisti jomās, kurās tirgu pilnībā varētu nosegt privātais sektors. Līdz ar to sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka valstij vispār nebūtu jānodarbojas ar komercdarbību. Protams, neviens negrib vairāk subsidējamu kapitālsabiedrību ar neprasmīgu pārvaldību, bet diemžēl tieši tāda pieredze ir viens no faktoriem, kas nenāk par labu tām kapitālsabiedrībām, kuras ar savu saimniecību lieliski tiek galā, jo aizdomu ēna krīt pār visām vienādi. Visu šo apstākļu rezultātā daudzi uzņēmumi, kuriem būtu jādomā par eksportu, ir pārstājuši to darīt.
Nav skaidrs, no kā baidāmies
Līdz ar citiem sasāpējušiem jautājumiem arī šis droši vien kļūs aktuāls pirmsvēlēšanu laikā. Varam tikai minēt, vai nākamie lēmumu pieņēmēji eksporta attīstībā saskatīs savas politiskās pārvaldības veiksmes atslēgu. Līdzšinējā pieredze rāda, ka ar to iet ļoti smagnēji. Jau vairākus gadus tiek runāts par valsts kapitālsabiedrību kotēšanu biržā, bet tikai tagad redzam pirmos soļus šajā virzienā. Īsti nezinu, no kā mēs baidāmies un kāpēc neesam izlēmīgāki, tomēr ļoti ceru, ka Latvijas ekonomiskā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm un pat no tuvākajiem kaimiņiem pamudinās mainīt attieksmi pret valsts kapitālsabiedrību potenciālo pienesumu no eksporta.
Brīžos, kad grūti saprast, kā virzīties tālāk, ir vērts palūkoties uz citu valstu pieredzi. Tirgi, protams, ir dažādi, un arī valstu pieejas ir atšķirīgas. Piemēram, ASV privātais bizness bieži pilda valsts pasūtījumus. Lielajām ekonomikām vispār ir raksturīgi, ka privātais bizness ir ar nacionālu nokrāsu un aizstāv nacionālās intereses. Tikmēr Skandināvijā, kur ir pavisam cits tirgus apjoms, kapitālsabiedrības paliek valsts īpašumā. Komerciālajām kapitālsabiedrībām, kas veic strukturālas ilgtermiņa investīcijas ar divdesmit, trīsdesmit gadu ietekmi, ir grūti mainīt savas stratēģijas līdzi katrām politiskajām peripetijām, tāpēc tām nepieciešama stabilitāte un augsta līmeņa profesionāla pārvaldība, kas arī tiek nodrošināta. Savukārt valstij enerģētikas vai citas nopietnas krīzes gadījumā ir sava kapitālsabiedrība, kas nepadodas pie pirmajām nopietnām problēmām, bet risina nacionālai tautsaimniecībai būtiskus jautājumus, - kā to lieliski parādīja Latvenergo pieredze Latvijā 2022. gadā.
Svarīgi izvēlēties ienesīgāko risinājumu Latvijai
Mūsu tirgus ir ļoti mazs, un vēsturiski nav izveidojušies lieli, bagāti nacionālā kapitāla uzņēmumi. Šajā ziņā krietni atpaliekam no Lietuvas, nemaz nerunājot par Rietumeiropu. Tāpēc būtu jāpriecājas, ka valsts īpašumā ir lielas, konkurētspējīgas, ambiciozas sabiedrības, kuras grib iet eksporta tirgos. Šajos globālajos apstākļos, kad runājam ne vairs par atsevišķu valstu, bet gan par visas Eiropas konkurētspēju, mērojoties spēkiem ar tādiem milžiem kā ASV vai Ķīna, mērogam ir nozīme. Ja gribam plānveidīgi virzīt jaunu tehnoloģiju attīstību, kāpināt inovācijas un ekonomikas izaugsmi, ļaut augt lieliem uzņēmumiem un mazajiem līdz ar tiem, - mums ir vajadzīgi lieli, spēcīgi komercuzņēmumi, jo konkurētspēju var kāpināt, tikai iesaistoties eksporta tirgos.
Ar regulējuma maiņu vien būs par maz, jāmaina arī domāšanas paradigma. Vairākas valsts kapitālsabiedrības var lepoties ar lielisku pārvaldību, izcilu klientu servisu, ambīcijām konkurēt un caurskatāmu pārvaldību, ko novērtē arī Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL). Tāpēc ir pienācis laiks dot iespēju valsts kapitālsabiedrībām pierādīt sevi biržā un stiprināt gan sabiedrības, gan lēmumu pieņēmēju izpratni par tām kā pilnvērtīgām, jaudīgām komercsabiedrībām.
Tas, ka kapitālsabiedrībai ir valsts kapitāls, neatvieglo darbību starptautiskajos tirgos. Brīvā tirgus un sīvas konkurences apstākļos neviens mūs negaida atplestām rokām, un ir jābūt efektīvākajiem, labākajiem un spējīgākajiem, lai iekarotu savu tirgus daļu. Priekšrocības ir privātiem uzņēmumiem, kuri ir paši sev saimnieki, var ātri pieņemt lēmumus un ļaut vaļu riska apetītei. Tomēr esam redzējuši gana daudz piemēru, kad valstīm piederoši zīmoli starptautiskā mērogā darbojas tik veiksmīgi, ka visi sen ir aizmirsuši, kam tie pieder. Kurš gan atceras, ka, piemēram, Statoil bija Norvēģijas valstij piederošs uzņēmums? No savu uzņēmumu veiksmes Latvijai nevajag kautrēties, drīzāk jādomā, kā šo resursu stiprināt, attīstīt un kā mūsu sabiedrībai no tā gūt maksimālu labumu.
i SIA UPB Nams valdes priekšsēdētāja, Latvijas eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētāja Kaspara Rožkalna prezentācija Eksports - Latvijas tautsaimniecības dzinējspēks Saeimas augsta līmeņa ekspertu forumā Latvijas stratēģiskās attīstības plānošanas arhitektūra: iekļaujoša nākotnēšana mērķtiecīgai pārveidei.
