Trešdien, 25.augustā, Saeimas Budžeta un finanšu komisijā, tās priekšsēdētājs M. Bondars, bija iekļāvis likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājuma Latvijas ebreju kopienai ”. Par dokumenta virzību uz Saeimas plenārsēdi balsoja septiņi tautas priekšstāvji. “Pret” balsoja divi NA deputāti.
23.septembrī, Saeimas plenārsēdē, bija paredzēts skatīt likumprojektu pirmajā lasījumā, ja vien trīs JKP un divi NA deputāti nebūtu ierosinājuši jautājumu noņemt no darba kārtības. Iebildes bija arī no Finanšu ministrijas puses.
Pirms izklāstu likumprojektu, lasītājam uzdošu jautājumu-vai jūs no labas gribas atdotu savus gada ienākumus? Lai process nebūtu tik sāpīgs, atdošana notiks 10 gadu laikā, maksājot vienādās daļās. Personīgi man izbrīnu izsauca likuma anotācija. Tā vēstī, ka…”Pēc restitūcijas beigām labumu no šiem neatdotiem īpašumiem saņēma Latvijas valsts un pašvaldības, bet ne ebreju kopiena”. Lasot šīs rindas rodas iespaids, ka ebreji nav piederīgi Latvijas valstij,
jo viņiem no šiem labumiem netiek. Pēc šīs loģikas latvieši varētu teikt, ka Ķuzes mantiniekiem ( fabrika “Laima”) neatdoto īpašumu saldumus ēd krievi un ebreji. Bet latviešu kopiena nekādu labumu nesaņem.
Varbūt ne visi zina, ka Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs, mazākumtautības skola tiek uzturēti no LR budžeta.
Savukārt 1.1. pants vēstī, ka likuma mērķis atjaunot taisnīgumu un sniegt atbalstu Latvijas ebreju kopienai.
3.pants- Labas gribas atlīdzinājuma apmērs 40 milj. eiro balstoties uz 1940. gada 16.jūnijā ebreju kopienai piederējušie īpašumi, kuri netika atgūti restitūcijas laikā, vērtību 2018.gada 31.decembrī 47 809 102 eiro.
6.pants (2) Fondam piešķirtos līdzekļus var arī izlietot sociālās un materiālās palīdzības sniegšanai tiem Latvijas teritorijā holokausta cietušajiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas.
Viens no likumprojekta iesniedzējiem, kurš pilda Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padomes pr-tāja vietnieka un 2016.gadā dibinātā Restitūcijas fonda valdes pr-tāja pienākumus- Dmitrijs Krupņikovs, Saeimas budžeta komisijā nevarēja paskaidrot, cik lielas bijušas Vācijas izmaksātas kompensācijas un cik šādu saņēmēji bijuši Latvijā. Jo, kā izrādās, ebreju kopiena Latvijā nav vienota. Ir
manis minētā Padome, kuru vada Arkādijs Suharenko. Viņš sevi pozicionē kā galveno ebreju vienotāju Latvijā, jo viņa vadītā institūcija apvienojusi vairāk kā 20 organizācijas. Domāju, ka vadītājs nedaudz pārspīlē, jo 2010. gadā no Padomes izstājās draudze “Šamir”. Dmitrijs Krupņikovs, Saeimas budžeta komisijai nevarēja uzrādīt kā iegūti šie 47809102 eiro, kura esot precīza neatgūto īpašumu kadastrālā vērtība.
Arī pirmskara Latvijā, žīdu (vārds ``ebrejs`` NKVD uzspiests termins) kopiena nebija vienota, reizumis viena otru centīgi apkarojot. Nav zināms, kādu kopienas daļu pārstāv Dmitrija brālis Grigorijs Krupņikovs, kurš savulaik no partijas “Jaunais laiks” bija Ārlietu ministra kandidāts. No šī amata bija jāatsakās, jo Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs bija konstatējis sadarbību ar VDK. Grigorijs patlaban gan dzīvo un biznesu vada Londonā.
Tā vien liekas, ka likumprojekta 6.(2) pants rakstīts viņam un līdzīgiem gadījumiem.
Pirmskara Latvijā dzīvoja no 70 000 līdz 80 000 ebreju. Holokaustu pārdzīvoja aptuveni 800 cilvēku. Statistika rāda, ka šobrīd Latvijā dzīvo 8000 ebreju. Jautājums-kālab šāda starpība? Tas viss uz okupācijas laikā no Krievijas un citām PSRS republikām iebraukušo rēķina.
Zinot to, ka daļa Latvijas ebreji ( 1% holokausta izdzīvojošie) ir saņēmuši Vācijas kompensācijas, prasības atlīdzināt kadastrālo vērtību jau ir morālas dabas jautājums. Atgādināšu, ka Augstākā padome un Saeima jau 2016. gadā daļu īpašumu atgrieza ebrejiem. Atdeva likumiskajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem.
Latvijā, kā vairums valstu bezsaimnieka manta piekrīt valstij. Pirms pieciem gadiem, kad pieteikšanās termiņi bija beigušies, ebreju kopiena griezās pie likumdevēja, ar piebildi, ka šis prasījums ir pēdējais.
Šādu pat viedokli Dmitrijs Krupņikovs pauda arī RE TV raidījumā “Aklā zona”, kurā Saeimas budžeta komisijas vadītājs M. Bondars aizgūtnēm stāstīja- cik tas būtu svētīgs darbs samaksājot 40 milj. eiro, nemaz skatītājiem nestāstot, ka līdzīgu prasību, šis pats Saeimas sastāvs 2019. gadā jau noraidīja.
Uzmanīgu dara fakts, ka šo likumprojektu virza “Attīstība/ Par”, nesaskaņojot ar koalīcijas partneriem. M. Bondara aizbildinājums- tas esot nosūtīts visiem deputātiem e -pastā.
Protams, ka šāda rīcība neveicina uzticību likumdevējam, kura pēdējā aptaujā sasniegusi 73% ar negatīvu zīmi. Gribu atgādināt savulaik advokāta A. Grūtupa teikto: “Nedrīkst taisīt izņēmumus pēc etniskā principa un atdot svešu mantu tiem, kam tā nekad nav piederējusi. Balstoties uz kaut kādiem mistiskiem morāliem apsvērumiem”.
Daži likumprojekta aizstāvji atsaucas uz Terēzinas deklarāciju. Jā, ir šāds dokuments, kurš tapa kādreizējā geto, Čehijā 2009.gadā, sanākot 47 valstu pārstāvjiem. Gadu vēlāk deklarāciju parakstīja 43 valstis, izņemot Krieviju, Baltkrieviju, Poliju un Maltu.
Valstīm, kuras parakstīja šo dokumentu, šī vienošanās nav obligatoriska, bet gan labas gribas izpausme. Tā nosaka, ka holokaustā cietušajiem īpašniekiem, un to mantiniekiem pienākas atlīdzība par zaudēto mantu, ja tā zaudēta nacistiskajā vai pēckara komunistiskā režīmu laikos. (Deklarācijā nekas nav runāts par sabiedriskajām organizācijām).
Lasītāju zināšanai: Latvijas žīdi savus īpašumus zaudēja padomju okupācijas pirmajā gadā-1940.g.vasarā .
Man personīgi visa šī epopeja vairāk atgādina- kā izņemt no kabatas aplinkus ceļā to, ko nevar iegūt likumiski. Balsojums Saeimā parādīs vai mūsu priekšstāvji ar nodokļu maksātāju naudu rīkojas kā ar savu vai svešu.
