1933. gadā nebija televīzijas klipu, taču tas netraucēja Ādolfam Hitleram nākt pie varas. Pagājušajā gadā pieņemtais Priekšvēlēšanu aģitācijas likums, kas aizliedz politisko reklāmu televīzijā 30 dienas pirms vēlēšanām, partijām ir atņēmis tikai vienu smadzeņu skalošanas instrumentu, atstājot to rīcībā jo plašu citu iespēju arsenālu.
Otrs ietekmīgākais ierocis ir tā saucamais administratīvais resurss – partija, kas jau ir pie varas un kurai ir daudz amatu, gūst priekšrocības pār opozīcijas partijām. Jo ministru prezidentus, ministrus, deputātus, pilsētu mērus jau tāpat ļaudis pazīst, turklāt amatpersonas darbojas ar sabiedriski aktuālām tēmām, tāpēc plašsaziņas līdzekļi gribot negribot viņus rāda un viņus citē.
Reklāmu aizliegšanu Saeimai uzspieda Vienotība ar nepārprotamu mērķi – iegūt priekšrocības. Tautai gan tika stāstīts kas cits – ka tas vajadzīgs, lai «mazinātu naudas ietekmi politikā», un tamlīdzīgas pasakas. Sanācis gan ir ne tik skaisti, kā gribētos – Rīgas domē pie varas ir Saskaņas centrs/GKR, kuram arī amatu resurss ir tāds, ka maz neliekas. Tad jau vajadzēja likumā ierakstīt, ka pilsētu mēri 30 dienas pirms vēlēšanām nedrīkst iziet ārā no mājām, viņiem aizliegts publiski uzstāties, griezt lentītes, sniegt intervijas un tādā garā.
Bet, ja par to naudas ietekmi, tad tagad bija labi redzams, kuriem politiskajiem spēkiem ir nauda un kuriem nav. Televīzijā katra sekunde dārga. Visintensīvākā, daudzveidīgākā un uzmācīgākā šoreiz bija Vienotības reklāma. Turklāt iepriekš ar savu Singapūras zvejnieku ciemu un attīstības vīziju ilgi un plaši eksponējās Einars Repše, kas arī ir Vienotības reklāma. Un lai tikai Vienotība nestāsta, ka nebija! Repše tad vēl bija Vienotības biedrs ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām.
Var jau pa daļai piekrist, ka iepriekšējās vēlēšanu kampaņās bija aiziets tik tālu, ka otrajā plānā bija palicis partiju saturs, jo redzams bija tikai ietinamais papīriņš. Ekspluatējot televīzijas iedarbīgumu uz prātiem, par savu klientu mandātu skaitu pašvaldībās un Saeimā sacentās nevis partijas, bet lieli publisko attiecību mākslinieki – Stendzenieks, Liepnieks, Ščipčinskis un virkne tādu, kuru uzvārdus plašāka publika nav pat dzirdējusi. Taču šā vai tā, cik garš, tik plats – padzīti no zilajiem ekrāniem, šie paši mākslinieki izies ielās un plakātos.
Pa 30 dienām ļaužu galvās daudz kas no televīzijā redzētā izvējosies, tomēr bija pāris klipi, kas droši vien paliks atmiņā vai vismaz dos pēcgaršu. Viens no tiem ir dakteris un bioloģiskais zemnieks Guntis Belēvičs, kurš bija mazpazīstams, bet tagad elektorātam jāieklausās bērnos, degunos un plaušās un Latvijas Zaļā partija no pilnīgi bezcerīgām izredzēm uz tikšanu Rīgas domē ir pavilkta tik tālu augšup, ka var gluži reāli cerēt, ka domē iekļūs. Te gan nevar zināt, kā Belēvičs pratīs par sevi atgādināt, jo viņš nav ne ministrs, ne premjers.
Otrs klipu mākslas vēsturē paliekošais ir Vienotības uzbrukums Rīgas mēram Nilam Ušakovam. Melnbaltais, klasiskos propagandas kanonos ieturētais darbs skatītājos atstāj satraukumu, bailes, nepatīkamu, derdzīgu iespaidu. Taču šis nepatīkamais iespaids trāpa ne tikai mērķī, bet arī pašam šāvējam. Mulsu plecu raustīšanu var izsaukt tas, ka ar šādu klipu cīņā dodas pati valdošākā, valdības un premjera partija, kurai pieklātos būt saprātīgai, konstruktīvai, pragmatiskai, mērenai. Taču klips ir agresīvs, turklāt tas raisa zemas dziņas, kurina rusofobiju. Tas līdz šim ir bijis Nacionālās apvienības monopols, bet te, lūk, Vienotība uzmetas par lielāko biedētāju ar krieviem? Un ja vēl viss atbilstu, tā teikt, faktiem...
Par Vienotību tas rada ļoti sliktu iespaidu – kā par naida un graušanas, nevis radošas celšanas partiju. Vēlētājs no tā var secināt, ka partijai nav pozitīvas programmas, saimnieciska piedāvājuma, vispār kādu nebūt svaigu ideju. Un apmēram uz to pusi vismaz pagaidām jau arī ir. Vienotības mēra amata kandidātes Sarmītes Ēlertes abstraktais augsta plaukta sapņu lozungs par Rīgu kā Ziemeļeiropas metropoli, namu siltināšana un solījums dibināt Rīgas autoceļu fondu nav pietiekami partijai, kas grib pretendēt vadīt Rīgu un iestāstīt, ka pratīs to labāk par pašreizējo koalīciju. Gribētos redzēt, kā Vienotība piespiedīs siltināties, uzņemoties kredītsaistības, piemēram, Ķīnas mūra iedzīvotājus Ziepniekkalnā. Bet Ziemeļeiropas metropole Rīga jau ir. Nav vajadzības to par tādu vēl taisīt.