Roberts Ķīlis, kļūdams par izglītības un zinātnes ministru, solīja reformas. Taču viens ir runāt par reformām, bet kas cits – darīt. Ķīļa stiprā puse ir runāšana – viņš lieliski iederas intelektuālā dārga franču vīna un cigāru dūmu vidē ar radošām, filozofiskām domām, ar nenoliedzami plašu zināšanu bagāžu.
Taču, lai vadītu ministriju, nepietiek būt tikai oratoram – vajag prasmi vadīt, lielas darbspējas, arī labu veselību. Taču Ķīlim trūkst ne tikai labas veselības, bet arī prasmes vadīt. Tā mēdz gadīties, ka Dievs iedod talantu vienā jomā, bet citā apdala – ne katrs aktieris var būt teātra direktors.
Ķīlis daudz solīja, izglītība un zinātne cerēja, taču sanācis ir tā, ka viņš ir nevis ko devis, bet kaitējis. Ja kāda no banku uzraudzības atbildīgām amatpersonām paziņotu, ka virkne komercbanku ir nestabilas, tas momentā postītu visu banku sistēmu – ļaudis, nesagaidījuši paskaidrojumus, kuras bankas tās stabilās un kuras nestabilās, trauktos ņemt savu naudu ārā no visām. Ķīlis kaut ko līdzīgu nodarīja augstskolām. Lieki saceltā brēkkampaņa par augstāko mācību iestāžu akreditāciju jaunos cilvēkos grāva uzticību Latvijas augstskolām, lika padomāt, vai vērts studēt Latvijā, ja jau dzimtenē iegūts diploms var izrādīties nekam nederīgs.
Un, kad vēl dzird, ka būšot budžeta vietu likvidēšana, «atraitnes dēli» ar skubu aun kājas, lai dotos uz ārzemēm.
Ķīlim kā sociālantropologam gan jau vislabāk būtu vajadzējis zināt, kādas sekas sabiedrības apziņā ir bezatbildīgiem izteikumiem. Lai gan... var jau būt, Ķīlis labi apzinājās, ko saka, un tieši tāds viņam bija mēŗķis – spēji pazemināt augstskolu akciju kursu un atbrīvot Latviju no smadzenēm.
Tiekoties ar zinātniekiem, viņš reiz sacīja šādus vārdus: «No tā, ko jūs sakāt, sanāk: valsts nav bijis labākais darba devējs zinātniekiem. Parasti šādā situācijā darba ņēmēji meklē citu darbu.» Lūk, arī zinātnei nepārprotams ieteikums taisīties, ka tiek.
Premjers Valdis Dombrovskis jau labi pasen nespēja noslēpt, ka būs laimīgs tajā dienā, kad Ķīlis beidzot atkāpsies. Tad nu beidzot! Nākamais ministrs būšot Vjačeslavs Dombrovskis.
«Sliktāk noteikti nebūs,» par iespēju, ka valdībā būs divi V. Dombrovski, sacīja bijusī izglītības ministre Ina Druviete. Tiesa gan, Vjačeslavam nāksies panervozēt, jo nav droši zināms, vai pietiks balsu – pat Reformu partijas frakcijā daži svārstoties, vai par viņu balsot. Kā jau šādos gadījumos parasti notiek, uzreiz sākās partiju aizkulišu spēlītes, mēģinājumi pārvilkt varas deķīti uz savu pusi. Nacionālā apvienība tā kā sasapņojās par ministra krēsla dabūšanu, taču neviens negrasās to viņiem dot. Bet nu pats galvenais ir noskaidrojies – Ķīlis vairs nebūs ministrs.
Var jau būt, ka pēc kāda laika Ķīlis kļūs pasaulslavens ar kādiem atklājumiem sociālantropoloģijā. Šķiet, nevienam viņa citvalstu kolēģim nav bijis tādas laboratorijas saviem eksperimentiem. Vesela ministrija! Skolēni, skolotāji, pasniedzēji, studenti pētniekam bija kā baktērijas mēģenē. Iepilina mazliet ūdens un paskatās, kā tās kustas, tad iepilina nedaudz sērskābes, paskatās, cik nobeidzas, un rezultātus pieraksta.
Tomēr, lai kā Ķīlis neizdarījās ar baktērijām, viņam ir paprāvs fanu pūlis, kuru acīs ministrs aiziet ar ģēnija lauru vainagu galvā – kā moceklis, kuram sliktie nodarījuši pāri, kā varonis, kas bija gatavs «nolikt karoti» par svēto reformu lietu.
Kāds mans paziņa, skolotājs, problēmu raksturoja tā: Ķīlis ir redzējis televīzijā, kā brauc Kimi Raikonens un Sebastians Fetels, un iedomājas, ka prot braukt labāk par viņiem. Taču nezina, ne priekš kam ir pedāļi, ne prot iedarbināt dzinēju, ne pārslēgt ātrumus. Tomēr viņš paziņo, ka brauks līkumos ar 300 kilometriem stundā, pat ar 400 kilometriem un visiem iekabinās. Sacensības ir sākušās, visi ir aizbraukuši, taču viņa auto stāv uz vietas. Viņš rūkdams attēlo motora skaņas, rausta stūri un kliedz, ka ļaunie spēki tur viņa mašīnu aiz riteņiem un neļauj braukt. Pats dīvainākais, ka skatītāji tribīnēs Ķīlim uzgavilē, vicina karogus un sauc: «Ļaujiet viņam braukt!»
Nu tad lai taču viņš brauc!