Zvērināti advokāti Aloizs Vaznis, Juris Dzelme un Jeļena Kvjatkovska 21. novembrī izsaukti uz nopratināšanu liecinieku statusā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB). Advokātiem paziņots, ka pret viņu klientu Vaškeviču 30. jūlijā sākts jauns kriminālprocess par iespējamu Vaškeviča kukuļdošanas lietas liecinieku ietekmēšanu.
Izmeklētāji pauduši, ka ticis izdarīts spiediens uz Vladimira Vaškeviča kukuļdošanas kriminālprocesa lieciniekiem, lai panāktu «advokātu iepriekš sagatavotu nepatiesu liecību sniegšanu». Advokāti gan atteikušies liecināt. Minētie trīs advokāti, kā arī advokāti Oskars Rode un Jānis Rozenbergs lūguši Latvijas Zvērinātu advokātu padomei lemt, ko darīt situācijā, kad KNAB nelikumīgi pratina advokātus.
Šis nu ir brīdis, kad visai zvērinātu advokātu saimei vajadzētu atmest savus savstarpējos konkurences kašķus, nolikt malā netīksmes un dusmas citam pret citu un vienreiz pateikt kaut ko skarbu pretī KNAB savdabīgajiem jociņiem. Jo KNAB darbības neapdraud tikai trīs pratinātos advokātus, bet visu advokatūru kopumā.
Advokātu misija ir veicināt tiesu lietu izskatīšanas objektivitāti. Objektīva lietu izskatīšana savukārt ir vajadzīga tam, lai valstī tiktu spriesta taisnīga tiesa. Krimināllietu advokāta darba kvalitāte ir vistiešākajā veidā saistīta ar to, cik lielā mērā klients viņam uzticas. Ja klients nemelo advokātam, tad advokāts var zināt, kādu veidot aizstāvības taktiku un stratēģiju. Taču kā var uzticēties advokātiem, ja pastāv varbūtība, ka viņus piespiedīs vēlāk liecināt pret klientu? Nevienā demokrātiskā valstī netiek apšaubīta aksioma, ka advokātam un klientam var būt kādi noslēpumi. Latvijā sazin kāpēc notiek kaut kā citādi – ir pat gadījumi, kad izmeklētāji manīti noklausāmies aizstāvja un klienta sarunas ieslodzījuma vietā; ir gadījums, kad tiesas prāvā prokurors izmantoja kā pierādījumu noklausītu telefonsarunu starp klientu un advokātu. Ir jau arī daži advokāti – nelieši, kas ar lielu skubu un bez piespiešanas raujas liecināt pret bijušajiem klientiem, izpaužot juridisko pakalpojumu sniegšanas laikā iegūtu informāciju. Bet tas tad ir vairāk nevis likuma, bet advokāta ētikas kodeksu pārkāpums, elementāra godaprāta trūkums. Labi, ka starp latviešiem nav daudz šādu advokātu.
Visās demokrātiskās valstīs apsūdzība un aizstāvība sacenšas – tas ir tāpat kā hokejā vai boksā. Pastāv rakstīti un nerakstīti spēles noteikumi, kurus nedrīkst pārkāpt, jo nav solīdi sist pretiniekam zem jostasvietas. Taču KNAB ir paradis ne tikai sist, bet arī spert, kost un boksa cimda vietā ringā lietot dzelzs vāli.
Saucot uz pratināšanu advokātus, KNAB kāpj pāri, pirmkārt, Advokatūras likuma 6. pantam, kas aizliedz pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Tāpat arī Kriminālprocesa likuma 122. panta 1. daļa aizliedz pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā. Nedrīkst pratināt advokātus, advokātus nedrīkst pratināt. Vai tad KNAB darbiniekiem to augstskolā nemācīja?
Likums gan saka, ka arī advokāts nedrīkst klienta interesēs darboties nelikumīgi, nedrīkst veicināt klienta nelikumīgus nodarījumus, taču kāds šai atrunai varētu būt sakars ar konkrēto gadījumu? Varbūt KNAB ir kādi pierādījumi, ka šie advokāti ir nevis advokāti, bet noziedznieki? Tad tā būtu cita runa un visiem trim jāsēž uz apsūdzēto sola kopā ar Vaškeviču. Tad aicināšanai uz pratināšanu būtu saprotams attaisnojums. Turpretī, ja trīs advokāti tomēr nav noziedznieki, tad pratināšanas mēģinājums neiet nekādos rāmjos. Tad tas izskatās tā, ka KNAB trūkst pierādījumu pret Vaškeviču un tāpēc grib tos izdīkt, izdraudēt vai izmānīt no advokātiem. Vai arī KNAB grib pataisīt advokātus ļaužu acīs par tumšām personām, netieši mājot, ka šie advokāti varbūt paši draudējuši lieciniekiem. Vai kādreizējais bandītu ķērājs, bijušais iekšlietu ministrs Atmodas laikā Aloizs Vaznis varētu būt gājis pie muitas priekšnieka Tāļa Kravaļa un draudējis: «Rīkli pārgriezīšu, ja tu liecināsi pret Vaškeviču!»? Varbūt KNAB tā uzvedas tāpēc, ka zina – daļai sabiedrības ir tendence identificēt advokātus ar viņu klientiem, tāpēc ļaužu masu simpātijas būs KNAB pusē.
Tā darīt vienkārši nav glīti – tas ir nekorekti, tā ir muskuļu un varas demonstrēšana, necieņa pret advokātiem un viņu profesiju. Agrākos laikos juristi kaismīgi cīnījās tiesas zālē, pārstāvot katrs savu pusi, bet ārpus darba neuzvedās kā ienaidnieki. Tagad KNAB vadības zilajās acīs dzirksteļo naids – uz advokātiem tā skatās kā uz lieku traucēkli, kas maisās pa kājām un neļauj ietupināt uzreiz cietumā visus, kas tai nepatīk.
KNAB izturas tā, it kā tam kabatā būtu licence apkarot korupciju ar jebkādām metodēm, ieskaitot arī nelikumīgās. Taču pret nelikumībām nevar cīnīties, veicot nelikumības – tas nekad pie laba gala neved.
Saprotams, ka biroju patīkami silda apziņa, ka Vaznis, Dzelme un Kvjatkovska aizstāv Vaškeviču un viņa sievu Ināru Vilkasti. Tad jau var atļauties vairāk, jo šie personāži ir gadu gadiem presē dēmonizēti par lielākajiem briesmoņiem un pūlis viņus labprāt saplosītu.
Taču tiesiskā valstī nevalda pūlis. Vismaz pagaidām Latvijā tiesu vēl nespriež tirgus laukumos. Nav svarīgi tas, ko šie advokāti aizstāv. Te nav runas par to, vai Vaškevičs ir devis kukuli vai nav. To lems tiesa. Runa ir par to, ka advokāts nevar, nedrīkst liecināt pret klientu un viņu nedrīkst spiest liecināt. Šādai iespējai tiesiskā valstī būtu jābūt absolūti izslēgtai.
Taču advokāti ir aicināti uz KNAB liecināt. Tas ir brutāls spiediens, visatļautība un bezkaunība.