Āfrikas savannā liela sausuma laikā varot vērot tādu ainu: pie atlikušajām nedaudzajām vietām, kur vēl atrodams kāds ūdens, vienuviet ejot padzerties gan žirafes un antilopes, gan lauvas un hiēnas. Citos apstākļos zvērīgie plēsēji mestos upuriem virsū, bet te visi draudzīgi, gandrīz vai sānu pie sāna kāri lok ūdeni.
Droši vien patiesībā tas nav tāpēc, ka lauvas būtu ļoti cēli un tāpēc neizmantotu vieglu iespēju tikt pie barības, bet tāpēc, ka viņu prioritāte tajā brīdī ir dzert, nevis ēst. Bet tik un tā izskatās skaisti... Pagājušajā nedēļā bija varen karsts un sutīgs laiks. Pat mani draugi indieši, kuriem plus trīsdesmit grādu pēc Celsija viņu dzimtenē ir dzīves norma, atzinās, ka šeit, Latvijā, karstums nez kādēļ šķietot pārmēru karsts. Visi, kam vien brīvs laiks un auto, centās nokļūt pie ūdeņiem, tāpēc abos virzienos gar Rīgas jūras līci bija vērojamas bezgalīgas spēkratu rindas – tā kā visas legālās maksas un nemaksas iespējas novietot auto bija izsmeltas, ļaudis stihiski vietām izveidoja savas autostāvvietas gar šosejas malām ar domu: «Ja jau citi te jau stāv, un mans auto taču īpaši satiksmi netraucēs, likšos tik es arī rindas galā. Ja jau citi te stāv, tad jau laikam drīkst?» Bet te tev nu bija! Nedrīkst vis. Carnikavā bija vērojams, kā palaikam no nekurienes iznira ņipri pašvaldības policisti un – plak, plak –visiem pārkāpējiem uz logiem pa plāksterim. Kas to lai zina, cik nedēļas laikā tika izrakstīts soda kvīšu, bet tas bija pļaujas laiks, sodīšanas dzīres, naudas iekasēšanas bakhanālijas. Šāda vairumsodīšana droši vien ienesa prāvus budžeta ieņēmumus. Cik jauki! Jo viss taču ir pareizi – satiksmes noteikumi ir rakstīti, lai tos ievērotu, un tie, kas tos ignorē, saņem pēc nopelniem. Carnikavā ir viens stāvlaukums, kurā vietas ir vien nedaudziem desmitiem auto. Jūra it kā ir, bet klāt tikt tai nevar. Un tā uz priekšu, tā joprojām. Ļoti likumpaklausīgs pilsonis, meklēdams pieeju jūrai, var braukt teju līdz Tūjai un Salacgrīvai – kamēr sastaps bāliņus somugru tautastērpos no Pērnavas, Tērbatas un Rēveles. Padomā, kādus kases ienākumus, cik miljardus jenu varētu iekasēt Fukušimas policija, ja 2011. gada 11. marta pēcpusdienā izlīmētu uz visām nepareizi novietotajām automašīnām soda kvītis! Tur taču tās bija visādās pozās – šķērsām pāri šosejai, zaļajā zonā, cita citai virsū, privātīpašumā un pat uz māju jumtiem... Nu labi, ir jau ir pārspīlēti salīdzināt Japānas dabas katastrofu ar vienu siltāku Latvijas nedēļu, taču varai – valsts un pašvaldību institūcijām – nevajadzētu izlikties, ka viss ir kā parasti, ka nav automobiļu un cilvēku pārplūduma. Laime, ka ne jau visur policija ir tik skarba kā pie Carnikavas vai Vecāķos, kur nepareiza auto novietošana gandrīz simtprocentīgi garantē sodu. Tālāk no Rīgas uz abām pusēm gar līci automašīnas stāv garās rindās abpus šosejai, kur stāvēšana saskaņā ar ceļa zīmēm ir nepārprotami neatļauta. Policija ir vai nu maiga, vai vienkārši fiziski nespēj visus nosodīt. Taču nejēdzīga ir arī šāda situācija. Cilvēki jūtas bez vainas vainīgi un ir spiesti kļūt par pārkāpējiem. Tas savukārt audzina sabiedrībā nihilistisku attieksmi pret tiesiskumu. Droši vien, ka risinājums būtu uz laiku legalizēt šādu ceļmalu stāvēšanu tajās vietās, kur tā satiksmi traucē mazāk, izlikt kādas pagaidu ceļa zīmes, kas samazina braukšanas ātrumu un brīdina. Varbūt jādara tā kā Jūrmalā, kur dažviet stāvēšana atļauta vasarā, bet ziemā aizliegta. Risinājums droši vien būtu – bet tikai tad, ja valsts un pašvaldību institūcijas to mēģinātu meklēt. Taču pagaidām vieni grib tikt pie jūras, bet citiem tas ir pie kājas.