Klāt pavasaris, un Zatlera Reformu partijas popularitāte kūst kā pērnais sniegs. Ja vēlēšanas būtu šodien, tad nevis 22 mandāti, kā rudenī, bet nulle mandātu būtu ZRP rezultāts.
Taču zārks nevar palikt tukšs, un kāds noteikti gribēs nākt, lai paceltu no ceļa putekļiem, noslaucītu un paņemtu sev to elektorātu, kas ir izbiris no ZRP procesijas ratupakaļas.
Viens pretendents uz Zatlera mantojumu jau ir pieteicies – Einars Repše.
Skaidrs, ka Repšes it kā svārstīšanās – palikt Vienotībā vai būvēt jaunu partiju – ir publisko attiecību koķetērija, lai pastieptu garāku plašsaziņas līdzekļu interesi – lai no vienas ziņas iznāktu divas vai trīs: «Repše domās, Repše domā, Repše izdomāja.» Skaidrs, ka jaunā biedrība Latvijas attīstībai ir tas pats, kas jauna partija, tikai pagaidām vēl kurkuļa stadijā, jo nav zināmi šādi tādi tehniski sīkumi – kā partija sauksies, kad tā taps, vai pievienosies olšteinsešnieks un tādā garā.
Ir zināms, ka pie labās un kreisās rokas līderim sēž divi pieredzējuši sabiedrisko attiecību meistari – Ainārs Ščipčinskis un Dans Titavs; jūtams, ka uz jauno partiju pārcelsies viena no Vienotības iekšējām ģimenēm – tā, kura pulcējas ap Edgaru Jaunupu. Tas savukārt nozīmē, ka virkne līdzšinējo vietējo Vienotības sponsoru – Valērijs Belokoņs, Olafs Berķis un citi – savu atbalstu sniegs ne vairs Vienotībai, bet Repšes projektam. Vienotībai tad turpmāk nāksies iztikt ar resursiem no administratīvo resursu izmantošanas un par Džordža Sorosa naudu uzbūvēto organizāciju un mediju tīklojuma morālā atbalsta.
Par to Vienotības politiķi ir īgni un visādi žultaini izsakās – sak, no tā Repšes jau nekā vairs nav, viņš divreiz tajā pašā straumē neiekāps. Tas kaut kā neizklausās stilīgi, jo kas tad vispār savulaik tādu politikas strāvu kā Vienotība (Jaunais laiks) radīja? Vai tad tas nebija Repše? Nebūtu Repšes, šodien nebūtu arī tādu daiļu politisku figūru kā Solvita Āboltiņa vai Dzintars Zaķis. Iznāk, ka vienotīgie bar un per paši savu tēvu radītāju.
Vai Repšem ir izredzes? Skaidrs, ka ir. Tiesa gan, diezin vai viņa kalibrs būs tik liels, lai iekarotu visu tukšu palikušo ZRP 22 mandātu nišu, taču kaut ko un diezgan būtisku viņš var iekarot. Tas ir gadījumā, ja pietiks pacietības un nervu, ja viņš neuzmetīs lūpu, ja viņam neapniks un viņš atkal neizdomās pievērsties lidošanai, gleznošanai vai mākslīgajam intelektam. Viena no Repšes īpašībām ir tāda, ka, ja sabiedrībai zūd par viņu interese un viņš vairs nav galvenais, tā arī viņam pašam zūd interese par politikas procesu. Taču tagad interese neapšaubāmi ir un viss notiek.
Protams, šodienas Repše vairs nav tas, kurš savulaik sēdēja neaizsniedzami augstajā Latvijas Bankas stikla kalnā, tērpies baltā apmetnī. Kad viņš ar spožu zizli rokās kāpa lejā un nesa tautai jaunus laikus, elektorāts apžilba un aizgrābti balsoja par jauno mesiju. Aklas ticēšanas Repšem otrreiz vairs nebūs, jo pārcilvēka auru viņš, bružādamies pa rutīnas politiku, ir zaudējis. Tagadējais Repše ir marta kaķis, kurš ir ieguvis rētas, tomēr vēl ir gana sprauns, lai parādītu citiem runčiem nagus. Tagadējais Repše ir vairākas reizes precējies un šķīries un piedāvājas tautai vēlreiz stāties ar viņu laulībā. Tauta, kas jūtas kā atraitne pēc neveiksmīgās kopdzīves ar Zatleru, ir gatava atkal pārdomāt preces iespēju ar šo impozanto kungu. Pat ne tāpēc, ka atmiņā tai būtu Repšes Atmodas laika spožās vārdu kaujas ar Anatoliju Gorbunovu par latviešu nedienēšanu padomju armijā vai kādi citi pagātnes nopelni. Repše ir gluži simpātisks arī tāpat – viņš runā vienkāršos, saprotamos teikumos par sarežģītām lietām, viņa stāja un grimases ir tādas, ka liek cilvēkam neviļus piecelties no krēsla, kad viņš iet garām. Vai tā harisma, vai neharisma, taču kaut kas uz to pusi šim politiķim piemīt. Ļaudis allaž Repšem ir piedevuši to, ko nevienam citam nekādā gadījumā nepiedotu – re, FKTK vadītāja Irēna Krūmane pēc Krājbankas kraha bija spiesta atkāpties no amata, bet Repše, kura vadītā Latvijas Banka 1995. gadā pildīja banku uzraudzības funkcijas, pēc Bankas Baltija katastrofas tikai pavairoja savu popularitāti. Cits politiķis būtu spalvās izvārtīts un akmeņiem nomētāts, ja atļautos aicināt saziedot viņam miljonu, bet Repšes tēls no savas bezkaunības necieta.
Repše rosina iztēli un prot viest cerību. «Bet ja nu tagad? Ja nu šoreiz?» jau pārdomā elektorāts. «Ja šoreiz Repše ir atzinis savas kļūdas, mācījies no tām? Varbūt viņš tagad zina, kā izvest valsti saulītē?» Ja arī Repše pats īsti nezina, ko ar šiem noskaņojumiem darīt, tad viņam pie labās un kreisās rokas sēdošie speciālisti gan jau saprot, ka latviešu tautas dziļākajā zemapziņā dzīvi dzīvo divējādi arhetipi – vieni no folkloras, otri – no Bībeles.
No Bībeles Repšes tēlam jāņem sižets par pazudušā dēla atgriešanos – mazliet papluinītā kamzolītī, nedaudz pelnus sev uz galvas pabārstījis, dēls ir atgriezies mājās un ar jaunām, gaišām domām, kas atspoguļojas viņa godīgajās acīs, dodas salabot sašķiebušās valsts mājas jumtu. Vai nebūs aizkustinoši? Būs mīļi.
Jaunu partiju dibināšana gandrīz pirms katrām Saeimas vēlēšanām ir iegājusies mūsu zemē jau kā tradīcija un neatņemama politiskās kultūras sastāvdaļa. Nebeidzami atkārtojas viens un tas pats, atkal un atkal, bez gala. Tur arī neviens tā īsti nav vainīgs – ne Repše, ne Zatlers, ne Šķēle. Vainīgi esam mēs visi – katrs atsevišķi un visi kopā. Un latviešu tautas pasakas ir vainīgas... Atnāks pelīte un palīdzēs salasīt sēkliņas, atnāks Baltais vecītis un izglābs bārenīti. Pašam nav nekas jādara, jo visu manā vietā paveiks pelīte, vecītis, Repše.