Iracionāls masu panikas fenomens – tā varētu dēvēt to, kas notika svētdienas vakarā. Sociālajos interneta tīklos un mobilajos sakaros ziņa, ka «Swedbank iet uz grunti», pāris stundās izplatījās ne vien pa visu Latviju, bet bija tikusi arī līdz latvju ausīm Londonā un Dublinā.
Dabiski, ka milzīgas ļaužu masas steidza grābt naudu ārā no bankomātiem un tos iztukšoja. Panikai padevās arī sīkāki veikali un pat dažs lielveikals, kurš atteicās pieņemt maksājumus ar Swedbank karti.
Maz ticams, ka lielā bankomātu iztukšošana izcēlās stihiski. Droši vien eļļa ugunī tika pilināta metodiski un organizēti, un arī organizētāji ir nojaušami. Mūsdienu saziņas tehnoloģiju laikmetā nav ne grūti, ne dārgi palaist baumas. Pietiek ar varbūt desmit angažētiem pirmajiem baumas izplatītājiem. Pēc tam vēstījums izplatās milzu ātrumā ģeometriskā progresijā.
Arī augsne panikas latvāņiem Latvijā patlaban ir ļoti bagātināta – nesen sāpīgas nepatikšanas gandrīz trīssimt tūkstošiem ļaužu radās no Latvijas Krājbankas kraha. Lai arī tās brūces jau ir kaut cik aizlaizītas, nevar teikt, ka situācija valstī rosina uz lielu optimismu un uzticību bankām un valdībai. Ko dod premjera Valda Dombrovska mantras par brīnišķo makroekonomikas pieaugumu cilvēkam, kas savā mikroekonomiskajā makā redz vienu vienīgu samazinājumu?
Latvijas Krājbankas sabrukšana un tagad arī Swedbank bankomātu iztukšošana vedina uz domām, ka Latvijas valdība, parlaments, komercbanku uzraugi un tiesībsargājošās iestādes ir, maigi sakot, mazspējīgas novērst satricinājumus, ja tie sākas kaut kur aiz Latvijas robežām. Šajā gadījumā Latvijas iedzīvotāji ir kļuvuši par ķīlniekiem zviedru un krievu baņķieru karos. Varētu būt, ka sižets ir apmēram šāds:
Lietuvas Snoras bankas lielākais akcionārs, krievu miljardieris Antonovs bija cerējis uzvārīties, iegādājoties zviedru SAAB automobiļu rūpnīcu. Taču zviedru izlūkdienesti nosprieda, ka Antonovs nav labais puisis, un darījums tika nobremzēts. Rezultātā peļņas vietā Antonovam radās zaudējumi, kas tālāk pārtapa Snoras bankas un ar to saistītās Latvijas Krājbankas iztukšošanā. Vērojot, kā skandināvu bankas marodieriski nokopj viņa bijušo mantu, Antonovam neviļus varēja rasties doma parādīt zviedriem, kur vēži ziemo. Tāpēc sagadīšanās pēc piepeši ļaudis Latvijā sāka cits citam zvanīt un bariem skriet uz bankomātiem pēc naudas. Maz ticams, ka tiesībsargājošās iestādes kādreiz pierādīs, kurš to organizēja, jo arī Rīgas 2009. gada 13. janvāra bruģa nemieros neviens nezina, kurš meta pirmo akmeni.
Tagad bumbiņa ir zviedru laukuma pusē. Šajās dienās Swedbank būs jāparāda, cik lielā mērā tai var uzticēties un ka šīs nav tādas īslaicīgas likviditātes problēmas, kādas savulaik radās Bankai Baltija. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir rūpēties, lai uz to ātrāko tiktu piepildīts ikviens bankomāts Latvijā, nodrošinot arī visas bezskaidras naudas operācijas. Protams, izņemtās naudas masa izskatās iespaidīga, taču cita ceļa nav – šis caurums ir jābliež ciet. Ja tas izdosies, Swedbank pašreizējo defektu pārvērtīs par efektu un šodienas zaudējumus – par peļņu nākotnē. «Skat, šī banka bija sprukās, bet, re, kā tā tika ar problēmām galā! Tad jau tomēr tā ir varena banka,» sacīs atspringusī latvju tauta.
Laime, ka šobrīd nav nekādu pazīmju, ka Swedbank varētu posties pamest Latviju, jo tai ir ļoti interesanti un izdevīgi turpināt slaukt Latvijas hipotekāro kredītu vergu masas.
Bail pat iedomāties, kas varētu notikt cita scenārija gadījumā – tad šis laiks ir relatīvi treknie gadi salīdzinājumā ar to, kā dzīvosim nākamgad.