Kampars un aviācija

Ekonomikas ministrs Artis Kampars jau bija nodrošinājis sev spilgtu vietu jaunāko laiku Latvijas vēsturē ar trim diženiem veikumiem.

2009. gada sākumā viņam izdevās piečakarēt vēja enerģētikas uzņēmējus, bez konkursa iedalot vēja kvotas savas partijas sponsoriem.

Vai sponsori par to pasponsorēja arī pašu Kamparu, par to vēsture klusē, taču šā gada sākumā Kampara amatpersonas deklarācijā viņš savas turības spējo kāpumu skaidroja ar sievas uzdāvinātiem 27 tūkstošiem latu un SIA Ronis kapitāldaļu pārdošanu. Ir dzirdēti gadījumi, ka pārdots suns atgriežas pie vecā īpašnieka. Tieši tāpat kā ar suni ir noticis arī ar Kampara kapitāldaļām – lai arī pārdotas, tās kaut kādā interesantā veidā bija palikušas Kampara īpašumā.

Pagājušā gada nogalē Kampars Latvijas delegācijas sastāvā viesojās Krievijā un, tiekoties ar kaimiņvalsts premjeru Vladimiru Putinu, piedāvāja viņam tādu gāzes pirkšanas shēmu, pēc kuras Latvijai sanāktu maksāt vairāk. Putins ātri saprata latviešu ministra kompetences līmeni un, ironiski smīnot, piekrita. Latvijas uzņēmēji, kas atšķirībā no Kampara, drēbi saprot, nezināja, smieties vai raudāt, un sarkdami vērās lejup uz savu kurpju purngaliem.

Ar šīm trim lietām jau tā kā būtu gana, taču Kamparam nepietiek.

Tagad Kampars ir nolēmis būt priekšvēlēšanu valsts interešu aizstāvis nacionālajā aviokompānijā airBaltic. Neviens viszvērīgākais konkurents vēl nav nodarījis aviokompānijai tādu kaitējumu kā šonedēļ Kampars. Uzbrūkot airBaltic šefam Bertoldam Flikam, Kampars izbazūnēja, ka lidsabiedrībai ir 18 miljoni latu zaudējumu un, iespējams, tajā notiekot kaut kāda naudas aizpumpēšana uz ārzonām. Pēc šāda paziņojuma ne tikai katram aviokompānijas partnerim, bet arī potenciālajam pasažierim ir dabiskā veidā jārodas bažām, vai saistīties ar airBaltic. Tas ir tāpat kā ar Spānijas gurķiem. Neviens nezina, no kurienes zarnu kaite tiešām cēlusies, taču gurķus cilvēki tagad ēd stipri vien mazāk, no kā zemkopjiem rodas milzonīgi zaudējumi.

Pasažieri un partneri negribētu ieberzties sadarbībā ar kompāniju, kas jau rīt būs maksātnespējīga, bet parīt bankrotēs. Bankrotējošai lidsabiedrībai virs okeāna var aptrūkties degvielas – un ko tad? Pēc Kampara uznāciena, par 15% esot samazinājies pasažieru skaits. Derētu gan šo pasažieru skaita kritumu ministram segt no savas kabatas. Bet tā jau nebūs, jo Kampars taču nāk no daiļās, skaistās, antikorumpantiskās, antioligarhiskās Vienotības. Šāds ministrs taču pēc definīcijas nevar būt sliktais, lai ko arī darītu. Kādā citā Eiropas valstī šāds Kampars pat ne stundu pēc saviem paziņojumiem vairs nebūtu ministrs, bet Latvija ir īpaša valsts, kur ministri drīkst vairāk.

Kampara bažas par to, ka tiek aizpumpēti līdzekļi uz ārzonām, tagad ir gluži pamatotas – redzot, ka Latvijā ir ministrs, kas tīši grauj viņa biznesu, investoram ir visas morālās tiesības censties saglābt savu naudu un pumpēt to projām. Lai gan Kampars jau krietnu laika sprīdi ir ministrs, viņš pagaidām, šķiet, vēl nav dzirdējis, ka pasaulē ir globālā krīze, kas nozīmē mazākas iespējas dažādu zemju ļaudīm ceļot ar lidmašīnām, nav pamanījis, cik spēji ir cēlušās degvielas cenas. 18 miljoni zaudējumu aviokompānijai ir piecu mēnešu griezumā, bet ministru neinteresē fakts, ka ziemā ļaudis mēdz lidot daudz mazāk nekā vasarā. Gada beigās, savelkot bilanci, ej nu zini, varbūt, par spīti visām krīzēm, aviokompānija vēl izietu plusos. Pēc Kampara izpaudumiem iziešana plusos kļūst apšaubāma.

Aviācijas bizness ir ļoti smagnējs, ar lielu inerci, ieguldījumi tajā atmaksājas ilgā laika periodā; lielās lidsabiedrības krīžu laikos mēdz ciest zaudējumus pat vairāku gadu garumā, un ne jau tikai 18 miljonus, lai pēc tam atpelnītos labākos gados. Te ir svarīgi noturēt savu tirgus nišu, būt pacietīgam, uzturēt savas preču zīmes labo slavu. Bet Latvijas valdībā ir viens aviācijas speciālists, kurš saprot no aviācijas tikpat daudz, cik tā eksportprece, ar kuru bija slavena Latvija Kārļa Ulmaņa laikos...

Lai gan varbūt Kampars itin labi saprot, ko dara. Ir vajadzība atņemt Flikam to, ko viņš deviņos gados ir paveicis airBaltic pārveidē no sīka lidkantorīša (200 tūkstoši pasažieru) līdz aviokompānijai, kas apkalpo gandrīz trīsarpus miljonus pasažieru. Varbūt jau ir noskatīts lidsabiedrības valsts daļas pircējs, kam negribētos maksāt daudz un kurš vēlētos iegādāties lidsabiedrību brīdī, kad tā ir mazvērtīgākā. Interesanti, kā Kampara turība celsies pēc tādiem darījumiem – varbūt tad viņa sieva varēs uzdāvināt pat vairāk nekā 27 000 un viņš beidzot varēs norēķināties par saviem hipotekārajiem kredītiem? Turam īkšķus par Kamparu!

Ja kaut kas Latvijas pasažieru transportā vispār ir vērtīgs, tā ir lidosta un nacionālā lidsabiedrība. Prāmju satiksmē Rīga diemžēl zaudē Tallinai. Toties lidošana vēl turas. Turējās... Tiklīdz Rīga parādīs savu vājumu, attiecīgajā nišā iekšā būs Viļņa, Kauņa, Tallina. Tādi kampari, kas grauj paši savas valsts konkurētspēju, būtu jātriec projām ar koku. Kampars laikam domā, ka ar uzbrukšanu Flikam iekaros lielas vēlētāju daļas simpātijas, jo Fliks taču skaitās draugs Aināram Šleseram, bet Šlesers savukārt skaitās ļaunais oligarhs. Vienotības politiķiem ir raksturīgi ārzemnieku priekšā līst uz vēdera un līst vēl visās citās vietās, tomēr ir viens sliktais ārzemnieks – tikai viens visā Latvijā – Fliks! Šo ārzemnieku Vienotība un ar Sorosa fondu – Latvijā saistītie propagandisti ir gatavi saplosīt gabalos.

Bet varbūt patiesībā ir labi, ka partiju apvienībai Vienotība nav problēmu ar to, ka Kampars ir ekonomikas ministrs un tāds vēl paliks, kamēr ārkārtas vēlēšanas viņu raus? Kampars nav viens savās domās un izpausmēs. Viņš simbolizē un personificē visu to ļaužu kopu, kas ir Vienotība. Kampars ir Vienotība, un Vienotība ir Kampars! Kampars – tā ir neiedomājama nekompetence, sīka un dažkārt komiski groteska blēdība, tā ir bļaustīga demagoģija pēc principa «jo bezkaunīgāk, jo kamparīgāk», tā ir citu padarītā darba pievākšana sev.

Lai taču Vienotība turpina turēt Kamparu ministra krēslā! Jo ilgāk, jo labāk. Varbūt pamazām ar laiku šīs partijas elektorātam beidzot sāks nākt prātā domas, ka partija, kas ir tik kamparīga, nav tā labākā, par ko balsot.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.