Pagājušomēnes (11. maijā) dienas gaismu ieraudzīja Satversmes tiesas (ST) spriedums lietā, kurā tika skatīta atsevišķu Operatīvās darbības likuma normu atbilstība Satversmei. Apstrīdēta tika likumā nostiprinātā iespēja noteiktos gadījumos veikt personas telefona sarunu noklausīšanos, nesaņemot akceptu no Augstākās tiesas tiesneša, kas citos gadījumos ir obligāti.
Likums pieļauj šādu iespēju, ja pastāv aizdomas par terorismu, bandītismu un citām tikpat šausmīgām varbūtībām – tad operatīvās darbības veicējs drīkst 72 stundas veikt personas noklausīšanos, informējot par to uzraugošo prokuroru, bet nesaņemot jau minēto tiesneša akceptu. Ja noklausīšanās tiek turpināta, tad gan bez tiesneša sankcijas neiztikt. Ja atļauja netiek saņemta, noklausīšanās jāpārtrauc.
Tieši šis neskaidrais un brīvai interpretācijai pakļautais laika faktors arī bija sūdzības iesniedzēja Maira Meimaņa galvenais arguments. Likums faktiski nosaka, ka operatīvās darbības veicējs var kaut vai 71 stundu klausīties, ko grib, un saklausīt, ko vien sirds kāro, būtībā nevienam par to neatskaitoties. Prokuroram gan pasaka, ka klausīsies kādu varbūtēju bandītu, bet, vai tad prokurors tā uzreiz var zināt – ir pilsonis bandīts vai ne, operiem, taču, labāk zināms. Tādēļ gandrīz vienmēr prokurora akcepts šīm darbībām tiek saņemts. Tā tas noticis arī pret M. Meimani savulaik KNAB uzsāktajās darbībās, un tieši uz šādi iegūtas informācijas pamata ir būvēta pret viņu celtā apsūdzība kukuļņemšanā. Tomēr M. Meimaņa gadījums nebūt nav vienīgais, ko skārusi šī brīvi traktējamā likuma norma.
Operatīvās darbības subjekts noklausās. Ko īsti? To zina tikai viņš pats. Tā var kļūt zināmi noklausāmā biznesa plāni, viņa ģimenes problēmas, bērnu audzināšanas nianses utt. Bet šāda informācija var pārvērsties par preci – komerciālu, politisku vai pat šauri personisku. Savukārt preci var pārdot. 71 stundā daudz ko var sadzirdēt, bet, pienākot termiņa beigām, atliek vien prokuroram paziņot, ka nekāds bandīts noklausāmais vis neizrādījās, procesu pārtraucam, tiesnesi netraucējam, un visi esam priecīgi. Izņemot, protams, subjektu, kura personiskās dzīves nianses no šī brīža jau vairs nav personiskas. Vairumā Eiropas valstu šāda iespēja jau sen ir novērsta – operatīvās darbības veikušajai struktūrai obligāti ir jāinformē persona par pret viņu vērstajām darbībām, pat ja nekas krimināls personas runātajā nav saklausīts, tādējādi dodot iespēju apstrīdēt šo darbību pamatotību.
ST lietas sagatavošanas laikā visai savādi veica lietā pieaicināmo atlasi. Tiesnesis Kaspars Balodis, kurš sagatavoja lietu izskatīšanai, vēlējās galvenokārt izzināt nevis apstrīdēto normu visplašāko analīzi no cilvēktiesību ievērošanas un Eiropas prakses puses, bet gan lielākoties pieprasīja viedokli institūcijām, kuras pašas šo normu piemēro – KNAB, prokuratūrai utt. Grūti gan iedomāties, ka kāds no minētajiem varētu pēkšņi publiski atzīt, ka līdz šim uz nebēdu darbojies antikonstitucionāli.
Arī pieaicināto valsts institūciju viedoklis bija prognozējams – viss ir labi un samērīgi. Pretēju viedokli pauda vien tiesībsargs un kads vācu cilvēktiesību eksperts. Kad sūdzības iesniedzējs publiski izteica šaubas par šādu ST tiesneša praksi un no tās izrietošo vēlmi pēc mutvārdu procesa, kā arī neizpratni par to, ka viņam līdz pēdējam brīdim netiek dota iespēja iepazīties ar viedokļiem, tātad – procesa gaita var nebūt taisnīga, no ST puses nobira uzbrēcienu lavīna: paši zinām, ko darām, un darīsim, kā gribēsim, nebūs te nekāds publisks mutvārdu process un viedokļu plurālisms.
ST savā spriedumā atzi-na – visas apstrīdētas normas atbilst Satversmei. Tikai viena nianse – sprieduma secinājumu daļā paši ST tiesneši sarakstījuši gluži ko citu: «Operatīvās darbības subjektam ir pienākums (!) saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumu veikšanai jebkurā gadījumā.» Vai citur: «Tiesa pārbauda operatīvās darbības pasākumu neatliekamības cēloņus un veikto pasakumu atbilstību likuma prasībām. Operatīvas darbības pēckontrole ietver tiesas izvērtējumu attiecībā uz veikto pasākumu pamatotību un informācijas iegūšanas tiesiskumu.»
Bet par to jau arī bija sūdzība – tieši par ST uzskaitīto principu neievērošanas iespējamību, manipulējot ar izplūdušo normu par laika faktoru un tiesas kontroles nepieciešamību! Pati ST būtībā atzīst, ka tiesas kontrole ir obligāta, bet dažas lappuses tālāk lemjošajā daļā uzraksta, ka pati norma, kas pieļauj šādu izvairīšanos no kontroles, ir Satversmei atbilstoša un pilsoņiem piemērota. Tātad Latvijas iedzīvotāju telefona sarunas likumīgi bez sankcijas klausījās un arī turpinās klausīties. ST spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams,