Dzirdot Valsts prezidenta Valda Zatlera maijpuķīšu apvērsuma runu un tajā pausto absurdo argumentāciju, kāpēc viņš ierosina Saeimas atlaišanu, mana pirmā reakcija bija – Zatlers ir nodedzinājis jelkādu iespēju, ka viņu varētu atkārtoti ievēlēt par prezidentu.
Taču, analizējot izveidojušos situāciju dziļāk, jāņem vārdi atpakaļ un jāteic, ka tomēr pastāv abi varianti: gan ka Zatleru neievēlē, gan ka tomēr ievēlē. Jo Latvijas politiskajās tradīcijās ne vienmēr lietas notiek loģiski, vēja virziens mēdz mainīties kā jau Baltijas klimatā, aizklātos balsojumos politiķi mēdz rīkoties pat diametrāli pretēji tam, kā solījuši publiski.
Loģiskais variants te būtu, ka Zatlers neiegūst Saeimas vairākuma atbalstu, jo ir pazemojis Saeimu, lietojot tās atlaišanai neloģisku pamatojumu: Andreja Judina neievēlēšana Augstākās tiesas tiesneša amatā, deputāta Aināra Šlesera neizdošana kratīšanai un Jāņa Maizīša neievēlēšana par ģenerālprokuroru.
Maizīša neievēlēšana notika iepriekšējā Saeimas sasaukuma laikā, un kaut kā jocīgi, ka par to jāatlaiž šī Saeima...
Judina neievēlēšana notika pilnīgi dabiski, jo viņš ir politiski iekrāsojies kā ar Vienotību saistītās, Sorosa finansētās Providus organizācijas pētnieks, un Saeimas vairākums nosprieda, ka Augstākajā tiesā nevajag tādu tiesnesi, kurš, iespējams, var spriest tiesu politizēti tendenciozi.
Šlesera neizdošana tāpat bija dabiska reakcija, jo, lai arī Šlesers citiem ir konkurents un daudzi, ne tikai Vienotība, labprāt redzētu viņu karājamies KNAB sacerētajā penterī, kur pamatots, kāpēc viņš būtu jāizdod, lielāko daļu teksta aizņem politizētas baumas, gluži neiespējami un anekdotiski pieņēmumi (Lembergs izspiedis no Šlesera kukuli un tādā garā), pie noziegumiem pieskaitīts arī tas, ka politiķi vienojušies par ietekmes sfērām un ka plašsaziņas līdzekļos izvietotas lidsabiedrības reklāmas.
Politiķi mēdz vienoties par ietekmes sfērām, dala amatus, un tā ir noticis vienmēr un visur. Ja reklāmas ir noziegums, tad vispirms būtu jāsauc pie atbildības kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, kas savulaik bija sagrābusi vai visu reklāmas naudu, un daudzi valsts un privātie uzņēmumi reklamējās Dienā tikai tāpēc, ka no Sarmītes avīzes paniski baidījās kā no čūsku koncentrāta. Deputātiem arī nebija laika rūpīgi iepazīties ar tekstu un mēģināt izlobīt no tā, kur varbūt pret Šleseru ir arī kas reāls.
No Sarmītes un viņas mediju karapulka pirms četriem gadiem pārbijās arī Zatlers. Viņš iedomājās, ka visus četrus gadus viņš tiks grauzts, apķēzīts un ķengāts tādā pašā garā kā todien, kad viņu ievēlēja. Grūti jau cilvēkam ko pārmest, taču Zatlers salūza un sāka dancot pēc tās mūzikas, kurā viņam par lielu atvieglojumu vairs nebija jādzird caurviju motīvs, kā viņš ņēmis pateicības un kā ievēlēts zoodārzā. Zatlers «auga» un puslīdz labi apguva latviešu jauno lengvidžu – birokrātu valodu, kas nodrošina ilgtspējīgu iespēju gari un šķietami viedi izteikties, būtībā nepasakot neko. Zatlera slavenais sešu punktu ultimāts parlamentam un valdībai 2009. gada februārī bija nepārprotama piespēle Vienotībai, kas palīdzēja tai nākt pie varas. Tagad Vienotība Zatleru jau tik kvēli mīl, ka aicina viņu nepārvēlēšanas gadījumā stāties savās rindās un sola visu apvienības deputātu atbalstu vēlēšanās.
Ko pēc tā visa domāt pārējiem politiskajiem spēkiem: balsot par Vienotības Zatleru, kurš viņus rupji padzinis? Turklāt tas ir noticis laikā, kad nav bijis nedz parlamentāras krīzes, nedz nepārvaramu pretrunu valdošajā koalīcijā. Pat Vienotībai Zatlers ir ieriebis, jo daudzi šīs apvienības politiķi bija ērti iekārtojušies krēslos un domājuši tur sēdēt līdz pat nākamajām parastajām vēlēšanām.
Taču tagad būs neparastas – ārkārtas vēlēšanas –, jo lai nu ko, bet referenduma rezultātu gan jau var prognozēt absolūti droši – Saeima tiks atlaista. Jo, lai atlaistu, nevajag kvalificēto kvorumu. Nav iespējams, ka uz referendumu milzīgā skaitā aizsteigsies tie, kas gribētu, lai šī Saeima paliek. Tie, kas steigsies uz referendumu, darīs to ar dažādām motivācijām – vieni ticot pasakai par trim oligarhiem, kas apēduši tautai sauli, citi – lai premjerēt beidz fiskālais konsolidētājs Valdis Dombrovskis, vēl citiem vienkārši ir interesanti – vienreiz taču jāredz, kas notiek, kad Saeima tiek atlaista.
Būtu pārspīlēti teikt, ka tagad visa tauta ir iedegusies un kaisli uzpolitizējusies, taču nevar noliegt, ka trakie notikumi varas kabinetos ir satracinājuši arī lielu elektorāta daļu. Saeimas atlaišana dod kaut nelielas un iluzoras, bet cerības, ka ārkārtas vēlēšanās beidzot tiks ievēlēti pareizie, labie, ka dzīve uzlabosies un tādā garā.
Zatlers, atlaižot Saeimu, ir kļuvis populārs. Viņa gļēvums, padodoties Ēlertei, ir stingrs mugurkauls; viņa tiesiskuma izpratne sakrīt ar Vienotības tiesiskumu, kas ir linča tiesas; viņa pļāpāšana par oligarhiem, kuri saskaņā ar tagad jau aizmirsto teiku viņu pašu ievēlēja par prezidentu zoodārzā, ir principialitāte; viņa nepamanītā un nenosodītā laikrakstu kratīšana ir demokrātijas vērtības; viņa amorālais gājiens, atlaižot Saeimu tāpēc, ka tā grasījās viņu nepārvēlēt, ir morāle; viņa izraisītā konstitucionālā krīze ir atbildība par valsti. Kā teica Mao Dzeduns: «Jo sliktāk, jo labāk», kā kvieca Džordža Orvela Dzīvnieku fermā: «Brīvība ir verdzība.» Situācija atgādina absurda teātri, tādu kā Semjuela Beketa lugu Gaidot Godo, un nav izslēgts, ka atlaistajiem Saeimas politiķiem var rasties vēlme sākt spēlēt šim absurdam līdzi, rīkojoties pretēji tam, kā viņiem būtu jārīkojas saskaņā ar loģiku.
«Varbūt ņemt un ievēlēt Zatleru? Viņš tagad ir tautas varonis. Ņem, Valdi, un valdi pats, bet mēs tagad paiesim mazliet maliņā!» pie sevis var nodomāt atlaistie deputāti. Tas taču arī tik skaisti – Zatlers ir iesitis viņiem pa vienu vaigu, bet viņi kristīgi pagriež otru un ieceļ viņu tronī. Šādā variantā arī atslābst ļaužu interese par slikto Saeimu un ļaužu acis pievēršas Valdim II. «Kur mūsu maize un izpriecas?» vaicās tauta. Izpriecas Valdis II vēl kaut kā varētu nodrošināt, sakot jancīgas runas, taču maizi diezin vai, un ļaužu masas no viņa īgni novērsīsies. Apmēram šāda motivācija rīkoties neprognozēti var vadīt dažu nevienotības deputātu.
Saskaņas centram pašreizējās jukas ir kā medusmaize, jo dzīve bez pārmaiņām viņiem nozīmēja sēdēšanu bezcerīgā opozīcijā. Toties tagad ir iespēju laiks, tajā skaitā ir iespēja iegūt vairāk mandātu nekā līdz šim un beidzot tikt pie varas. No vienas puses, Zatlers viņiem nav ne biedrs, ne brālis, taču ar Zatlera palīdzību viņi var mēģināt iespraukties nākamajā valdībā. Aizkulisēs runā, ka saskaņieši apsolījuši Zatleram balsot par viņu, ja viņš atlaidīs Saeimu.
Arī Vienotībai ir par ko aizdomāties. Tas, ka Zatlers pagaidām sadarbojas un piespēlē, nenozīmē, ka viņš pēc pārvēlēšanas neiedomājas pats kļuvis par Vadoni tautai. Nākamajos četros gados viņš var uzpumpēt muskuļus, izveidot jaunu partiju, kura var sākt Vienotību apdraudēt. Šāda partija rosīsies tajā pašā populistu nišā un traucēs, jo elektorāta abām nepietiks.
Zatlera ievēlēšana Vienotībai nav izdevīga arī tāpēc, ka elektrizētā politiskā gaisotne lielā mērā izlādēsies, – labais prezidents taču ievēlēts, ko tad vēl? Vienotībai gluži otrādi vajag, lai līdz ārkārtas vēlēšanām notiek ārkārtīgi trači, lai bango sašutums par Zatlera neievēlēšanu, lai var spalgi lamāt oligarhus, lai ļaudis, nedod Dievs, piepeši nesāk atcerēties: «Paga, bet kā tur bija ar Dombrovska interešu konfliktu? Un kāpēc Vienotības rindās joprojām ir Artis Kampars, kuram sieva uzdāvinājusi 20 000 no tumbočkas?» Zatlera ievēlēšanas gadījumā ārkārtas vēlēšanās Vienotība diezin vai var cerēt, ka par to nobalsos vairāk vēlētāju, nekā bija. Varbūt pat mazāk un varbūt pat jūtami mazāk. Savukārt, ja Zatlers tiek izgāzts, Vienotība uzpozicionējas kā īstenā pareizā prezidenta aizstāve un var mēģināt dabūt vairāk mandātu.
Ja morāle atkal kļūs par morāli, ētika – par ētiku, veselais saprāts – par veselo saprātu, tas Vienotībai nebūs diez ko izdevīgi. «Varbūt ņemt un Zatleru izgāzt? Neviens taču neuzzinās,» var nodomāt dažs labs Vienotībā. Ļoti pat var gadīties, ka līdzīga motivācija pagājušajā Saeimā radīja negaidīto Maizīša fiasko.
Balsojums par prezidenta amata kandidātiem Valdi Zatleru un Andri Bērziņu būs aizklāts, kas nozīmē, ka balsošanas urnā var notikt tādas reakcijas, kas sabiedrībai nebūs redzamas, bet rezultāts var būt arī negaidīts. Vai gaidīts... Ko nu kurš ar to saprot.